Gulbis par savainojumu, neizmantotām iespējām un sevis pierādīšanu

- Vai vari pateikt, kā jūties? Kas notika pēc kritiena?
- Jā, domāju, ka man ir nelielas problēmas ar saiti, tādēļ došos pie ārstiem. Nedomāju, ka ir pārāk labi. Domāju, ka vajadzēs atlabt kādas divas, varbūt trīs nedēļas.

- Vai apsvēri arī atteikšanos no spēles turpināšanas?
- Jā, taču fizioterapeits man teica, ka īsti nevaru pasliktināt situāciju, un noteipoja ceļgalu, lai es justos drošāk. Negribēju izstāties.

- Pie rezultāta 6:4 un 4:4 pie savas serves biji zaudējis tikai trīs punktus. Vai tas bija skarbi, ka neuzvarēji otrajā setā?
- Jā, domāju, ka man vajadzēja uzvarēt otrajā setā. Domāju, ka man vajadzēja spēlēt agresīvāk pie viņa serves, ko es nedarīju, un Kei savus sitienus izpildīja daudz labāk, nekā es. Es labāk servēju, bet viņš labāk uzbruka.

- Pirmajā setā izskatījās, ka Kei cīnās ar elkoņa traumu un sāpēm, bet otrā seta vidū viņš sāka spēlēt ļoti labi. Vai ir grūti pielāgoties šādam snieguma progresam spēles gaitā?
- Nezinu, kas notika ar viņa elkoni. Pēc tam sāpes pēkšņi pārgāja. Nezinu, vai sāpes bija zudušas, taču viņš spēja tikt pāri šim posmam. Tāpēc, ja es būtu viņu nobreikojis otrā seta sākumā, spēle varbūt būtu aizgājusi citā gultnē. Bet nezinu, kas notika ar viņu.

- No turnīra izstāties ar savainojumu, protams, ir smagi, bet kā vari raksturot savu startu Vimbldonā, sākot ar kvalifikāciju?
- Tas bija lielisks. Tas ir liels sarūgtinājums, ka tagad esmu savainots, jo pēc turnīra beigām nebūtu ņēmis atelpu un vienkārši turpinātu trenēties, un spēlētu māla turnīros Gštādē un Kicbīlē. Taču tagad šis plāns ir apdraudēts. Man jāaiziet pie ārstiem un jāsaprot, kāds ir ātrākais atlabšanas veids.

- Kas tavā sniegumā iepriecināja visvairāk?
- Izcīnīju dažus punktus, spēlēju labi. Esmu spējīgs to darīt. Šis ir liels turnīrs, un es spēju tam kvalificēties un sasniegt ceturto kārtu. Pieveicu pasaules trešo raketi, tā ka pierādīju pats sev, ka jau varu pieveikt šādus spēlētājus. Tā ir labā lieta.

- Pieļauju, ka neesi pārāk pārsteigts par savas spēles līmeni, jo vari spēlēt labi? Tas vienkārši ir tavu prasmju apliecinājums?
- Jā, jā. To varu paņemt no šā turnīra.

- Kāda bija tava mentālā reakcija uz to, ka pretinieks paņēma medicīnisko pārtraukumu?
- Tas ir grūti, jo redzēju, ka viņam ir nelielas problēmas. Bet es arī redzēju, ka otrajā setā viņš neservē tik labi. Tāpēc tas radīja nelielu papildus spiedienu, ka vēlējos viņu nobreikot un ka man ātri jāsalauž viņa serve. Tas deva nelielu spiedienu. Un viņš ir cīnītājs. Viņš šodien to pierādīja un atrada savu ceļu. Jā, trešajā setā man nepaveicās, bet viņš otrajā setā atrada veidu, kā uzvarēt. Tā šodien bija spēles atslēga.

- Līdz otrajam setam viņam nebija breikbumbu, bet tu zaudēji taibreikā. Vai tas bija šoks? Kāda bija tava attieksme taibreikā? Vai joprojām biji agresīvs?
- Nesaprotu jautājumu. Vai tas bija šokējoši, vai…?

- Līdz otrajam setam viņam nedevi nevienu breikbumbu.
- Jā.

- Un tad nonāci līdz taibreikam. Vai biji vīlies, ka zaudēji taibreikā? Vai tev vajadzēja tajā uzvarēt?
- Protams, ka biju vīlies. Protams. Jā, jā. Bet, kā jau teicu, kad vēl nebiji ieradies preses konferencē, domāju, ka man vajadzēja viņu nobreikot seta sākumā. Tā bija otrā seta atslēga, tas spēli pagrieztu citā gultnē. Taibreiks ir taibreiks. Viens punkts te, vēl viens te… Tas ir zāles laukums. Viens punkts te, otrs – te, un tas man maksāja taibreiku. Taču man vajadzēja viņu nobreikot seta sākumā, jo man bija tādas iespējas. Man bija breikbumbas, vairākas reizes bija 30:30. Un tieši šajos brīžos nebiju pietiekami agresīvs.

- Kā jūties fiziskā ziņā pēc tik ilga turnīra un ar [savainojumu]?
- Fiziski jūtos ļoti labi, taču ir savainojums. Man tagad jātiek ar to galā.

- Ar ceļgalu?
- Jā, jā.

- Tev vajadzēs laiku…
- Cerams, ka tās būs divas nedēļas. Nedomāju, ka tās var būt mazāk par divām nedēļām, taču cerams, ka arī nebūs vairāk.