Lauerijs: "Mēs, amerikāņi, vienmēr izbaudām spēli. Latvijā tā nedaudz pietrūkst"

Vai pēc koledžas Tavs pirmais mērķis bija spēlēt profesionāli?
Jā, noteikti. Pat esot koledžā, visi sapņo par NBA. Tā tas ir ikvienam – Eiropā, Āfrikā, Amerikā. Arī man tas bija sapnis, bet, iespējams, nebiju pietiekami labs vai arī nebija tādas iespējas parādīt sevi pareizajiem cilvēkiem. Tomēr iespēja turpināt spēlēt profesionāli Eiropā ir kā svētība, jo labs basketbols tiek spēlēts arī ārpus NBA.

Kā atceries savu virzīšanos pa karjeras kāpnēm Eiropā?
Pirmo gadu pavadīju Vācijā, spēlējot "ProA", kas pēc spēka ir otrā līga valstī. Tas gads bija labs. Pēc tam devos uz Čehijas pirmo līgu, kur kopējais līmenis nebija tik augsts. Tiesa, tur bija pāris spēcīgas komandas, uz kuru fona varēja parādīt savu talantu. Pēc tam sekoja sezonas Turcijas un Itālijas otrajās līgās, kuras ir starp labākajām otrajām līgām Eiropā.

Vienkārši esmu turpinājis strādāt un kāpt uz augšu. Manuprāt, tas, kurš kārtīgi strādā, daudz vairāk novērtē visu, nekā tāds, kuram iespējas tiek pasniegtas un kurš neuzskata, ka viņam ir jāstrādā tik daudz. Daudziem iespējas rodas tikai viņu vārdu dēļ. Pabeiguši koledžu, kur bijuši labi spēlētāji, viņi dodas uz Eiropu, un reizēm nespēj pierast pie jaunā stila vai negrib klausīties un mācīties. Mans ceļš bijis pretējs tam.

Šo sezonu sāki Grieķijas pirmajā līgā, bet tās vidusdaļā nonāci Latvijā – "VEF Rīga" vienībā. Kā tas gadījās?
Nebiju domājis, ka sezonas laikā pametīšu Grieķiju. Dodoties uz turieni, zināju par finansiālo situāciju šajā valstī, tāpēc biju gatavs ar to sadzīvot. Pirms došanās uz Grieķiju rēķinājos, ka maksājumos varētu būt pāris dienu kavējumi, bet izrādījās, ka tas ievelkas divos mēnešos. Tajā pašā laikā man ir meita, kura ir jāapgādā. Sportiskajā ziņā viss bija kārtībā, bija forši tur būt, taču jau minētās lietas nebija sakārtotas. Tobrīd saņēmu zvanu no mana aģenta, kurš teica, ka VEF klubs ir ieinteresēts manī un beigās darīju to, kas ir vislabākais manai ģimenei. Tā nu esmu šeit.

Turklāt izskatās, ka VEF ir vēl viens solis uz priekšu Tavā karjerā.
Tas noteikti ir solis augšup, jo tā ir iespēja būt komandā, kas šosezon startējusi VTB Vienotās līgas un Eiropas kausa līmenī. Komandas līmenis, radītie apstākļi ar lielisku zāli, ģērbtuvi, medicīnisko aprūpi – to visu novērtēju, jo man nekad nekas tāds nav bijis. Izņēmums vienīgi bija koledža, kur arī viss ir augstākajā līmenī, bet Eiropā piecu gadu laikā tas viss man ir pirmo reizi, tāpēc varu teikt, ka spēlēšana VEF ir patiešām lieliska iespēja.

Kā sokas ar pielāgošanos VEF spēles veidam?
Vēl turpinu pielāgoties. Jāņem vērā, ka saspēles vadītāja pozīcijā iepriekšējo reizi spēlēju pirms pieciem gadiem, tāpēc šobrīd ir sarežģīti. Tas paņem laiku, nenotiek dažās dienās. Tas ir kā ieradums un tā izveidošana prasa zināmu laiku. Galvenais, pie kā jāpierod, ir citāds domāšanas veids, jo tagad vairāk jābūt kā piespēlētajam, bet dažreiz vēl atgriežos savā vecajā domu gājienā, kad galvenais uzsvars ir uzbrukšana grozam.

Ņemot vērā, ka ienāci sezonas laikā, esi ar svaigu skatījumu par VEF komandu. Kāds tas ir?
Man patīk šie puiši. Kaut kāda iemesla dēļ Eiropā vienmēr komandās ir tas viens spēlētājs, kuram vienkārši nepatīk amerikāņi. Viņš varbūt to neteiks, bet tas ir jūtams un tā tas ir bijis visās komandās, kurās esmu spēlējis. Tomēr šeit tā nav, jo visi puiši ir labi un godīgi cilvēki. Arī pēc sezonas noteikti varētu uzturēt ar viņiem kontaktus, jo lielākoties pēc sezonām ar vecajiem komandas biedriem tas netiek darīts. Labā lieta ir tāda, ka VEF komandā visi prot angļu valodu, tāpēc ir viegli sazināties. Piemēram, Grieķijā varbūt bija pieci spēlētāji, kas to prata. Šeit, VEF komandā, patiešām visi ir labi puiši.

Neskaitot Latviju, esi spēlējis piecās citās Eiropas valstu līgās. Kā salīdzinātu latviešus ar citu tautību spēlētājiem?
Latvieši nav tik emocionāli, visi ir relaksēti. Kā piemēru varu minēt neseno spēli pret "CEZ Nymburk", kurā bija epizode, kad ar pāris ātrām piespēlēm, neizmantojot driblu, noslēdzām ātro uzbrukumu. Treneris to vēlāk nosauca par perfektu ātro uzbrukumu. Tā noslēgumā Timmam bija patiešām labs danks, kas mani ļoti aizkustināja, jo kā jau teicu, dažreiz kļūstu emocionāls. Biju domājis, ka pēc tāda danka arī viņš neslēps emocijas, bet pēc viņa uzvedības izskatījās, tā it kā būtu bijusi parasta epizode. Līdz ar to, manuprāt, latvieši ir rāmāki, kas atsevišķos gadījumos gan ir laba lieta. Taču jūtu, ka dažreiz mums vajag vairāk emociju. Mēs, amerikāņi, vienmēr izbaudām spēli un mēdzam baroties no mūsu emocijām un enerģijas. Latvijā tā nedaudz pietrūkst.

Intervija pilnā apjomā pieejama "VEF Rīga" mājaslapā.