Amatu atstājošais Lisko: "Sākumā izlase izskatījās bez jebkādas perspektīvas"

Lisko par Latvijas izlases galveno treneri tika apstiprināts 2012. gada rudenī, sākotnēji noslēdzot līgumu uz četriem mačiem. Viņš kļuva vien par trešo treneri izlases vēsturē aiz Ulda Bautra un Vladimira Ņikonova. 2006. gadā Latvija pasaules rangā bija pacēlusies līdz pat 37. vietai, bet, kad Lisko pārņēma amatu, komandu bija vien 72. pozīcijā, kas ir tās visu laiku zemākā.

Ko šobrīd atceraties no laika, kad tikāt piesaistīts?
Kaut man jau bija pieklājīga pieredze, trenējot Krievijas jaunatnes izlasi pasaules un Eiropas čempionātos, kā arī divus profesionālos klubus, mana pievienošanās Latvijai bija īsta avantūra. Tika sarīkota pārbaudes spēle pret lietuviešiem - viņiem pat nebija pilns sastāvs, bet tāpat mūs sagrāva (21:69). Mums sastāvā bija ap 40 cilvēkiem un mainījāmies kā hokejā, lai pārbaudītu spēlētājus. Toreiz piegāju pie Māra Zeltiņa un pateicu: "Man pietiek, uz redzēšanos." Šeit viss izskatījās bez jebkādas perspektīvas. Latvija nerādīja mūsdienīgu spēli, bija tiešām daudz problēmu. Tomēr Zeltiņš mani spēja pierunāt.

Tāpat mani aizskāra Lietuvas izlases menedžera teksts, viņam sakot, ka Latvija nekad netiks ārā no sava zemā līmeņa, kamēr viņi strādāšot un augšot. Šos viņa vārdus ilgi turēju galvā, vēlējos pierādīt savas trenera spējas un ambīcijas. Tā man bija sevis pārbaude. Līdzīgi bija arī, kad pievienojos savam dzimtajam Maskavas "Fili" klubam, ko vēlējos pacelt. Latvijā vēlējos pārbaudīt vai spēšu pareizi novērtēt situāciju, kā arī strādāt īsos laika nogriežņos ar pieejamo spēlētāju materiālu. Tas man šķita interesanti un izlēmu, ka pamēģināšu.

Ko tobrīd zinājāt par Latvijas regbiju?
Pirms tam mans klubs bija braucis spēlēt Baltijas kausā un citos turnīros, tāpēc Latvijas regbijs man bija zināms. Zināju, ka eksistē tāda komanda "Miesnieki", kas spēlēja Baltijas kausā. Tāpat jau tad biju labi pazīstams ar Juri Straumi, mums abiem iepazīstoties kādā treneru seminārā Čehijā. Kad ritēja pārrunas, sapratu, ka zinu cilvēku no Latvijas un man būs atbalsts.

Kas īpaši palicis atmiņā no šiem sešiem darba gadiem? Šobrīd rangā esam pacēlušies līdz 57. vietai.
Latvijai jālepojas, ka izlase ir progresējusi. Pirmā oficiālā spēle manā vadībā bija Belgradā pret Serbiju, kurā zaudējām (21:39). To atcerēšos visu mūžu. Man ļoti patika, ka pēc spēles izlases menedžeris ļoti pārdzīvoja par zaudējumu. Es teicu, ka neesmu burvis un nevaru tikai ar savu klātbūtni visu momentā izmainīt, tomēr redzēju, ka komanda man noticēja, klausījās manī un progresēja no treniņa uz treniņu.

Arī federācijas vadība man tobrīd ticēja un man bija pienākums strādāt, lai tiktu uzlabots sniegums. Labi atceros, kā Rīgā uzvarējām Dāniju (27:15), tiekot pie pirmās uzvaras. Tad bija panākumi pār Kipru (pārtraukta pretinieku 24 uzvaru sērija) un Lietuvu. Latvijai ar Lietuvu jau vēsturiski bijusi savstarpēja konkurence un, kad kaimiņus 2016. gadā pārspējām, tika pierādīts, ka virzāmies uz priekšu - to sajuta gan puiši, gan arī pretinieks.

Vēlējos, lai Latvijai ir laba tradīcija uzvarēt mājas spēles. Puiši to realizēja un, skatoties statistikā, redzams, ka bijām labāki ļoti daudzās mājas spēlēs. Paldies līdzjutējiem, kuri nāca uz spēlēm, lai kurā pilsētā mēs spēlētu. Regbijs Latvijā nav sporta veids Nr.1, tomēr skatītāji nāk uz spēlēm un mīl puišus. Atceros, kad vēl 2013. gadā Jelgavā zaudējām Andorai, sekoja spēcīga kritika, ka nav izvēlēts pareizais sastāvs. Daudzi uzreiz skeptiski attiecās pret mani, kaut tas bija pašā darba sākumā. Paldies visiem kritizētājiem, jo viņi iedvesmo mani un komandu - mēs sākam strādāt vēl kvalitatīvāk.

Bija arī smagi brīži - kad Krievijā man negaidīti beidzās darbs profesionālajā klubā ("Fiļi" beidza pastāvēt), bija izvēle, ka vai nu varu palikt Latvijas izlasē, vai noslēgt līgumu, kura ietvaros vairs nebūtu iespēju braukt uz izlasi. Paldies federācijas prezidentam Aleksandram Zumentam, kurš palīdzēja veikt izvēli palikt izlasē un piekrita maniem nosacījumiem. Ļoti centos attaisnot uzticību, kas man tika sniegta. Spēļu izlasē bijis daudz un katra uzvara man ir dārga. Īpaši, ja gūta mājās.

Kuri spēlētāji no šiem sešiem darba gadiem īpaši izceļami?
Ar cieņu attiecos pret visiem, kuri vilkuši Latvijas izlases formu. Atceros visus, arī tos, ar kuriem sadarbība nebija tik veiksmīga. Pirmais paldies Jānim Skujam, kurš bija kapteinis, kad ierados. Viņš man ļoti palīdzēja. Bija redzams, ka viņš tic trenerim. Tagad daudzi jau beiguši spēlēt. Mārtiņš Bērziņš no Valmieras bija ļoti perspektīvs un ar katru spēli pielika, bet diemžēl radās problēmas ar veselību. Viņa pietrūkst izlasē. Vēlos viņam novēlēt veselību un ceru, ka viņš atgriezīsies regbijā. Nesenāk karjeru beidza pirmās līnijas spēlētāji Elmārs Imbrass un Sandris Jauntēvs, kuri arī ilgi spēlēja un daudzas reizes mūs glāba. Tāpat nevaru nepieminēt Valteru Raņķi - cilvēks, kurš izlasē bija no pirmajām dienām un vilka uz priekšu arī regbija-7 izlasi. Pirmajā ciklā bija kritika, kad viņš tika iemēģināts 10. numura pozīcija, bet Valters ļoti palīdzēja.

Leno Bramanis un Viktors Silvoniks vēl šodien Latvijas čempionātā ir nopietni spēlētāji. Neaizmirsīsim Ingu Aivaru, Māri Streikišu, Ruslanu Kotļevu. Īpaši mums palīdzēja pēdējais no viņiem, kad ilgu laiku nemainījām savu spēles shēmu. Šodienas kapteinis Elmārs Šefanovskis, Emīls Balodis un Krists Krūzkops ir liels spēks. Palīdz veterāns Guntis Cirša. Es varētu ļoti ilgi saukt regbistus. Prieks, ka vairāki spēlētāji tagad jau kļuvuši par treneriem. Domāju, ka arī es esmu uz viņiem atstājis iespaidu un man ir ļoti patīkami, ka viņi nav pametuši regbiju.

Jāatceras spēlētāji, kuri devušies uz Angliju - Toms Asejevs, Gundars Grieķis, Mārtiņš Bokišs. Asejevs sākumā bija vien perspektīvs, bet tagad, izaugot kopā ar izlasi, viņš pārvērties par pieklājīga līmeņa spēlētāju. Paldies brāļiem Davidsoniem, īpaši Robijam, bez viņa būtu ļoti grūti. Viņš vienmēr Latvijā ierodas ar prieku un viņa attieksme treniņos parāda, ka Robijs ir īsts profesionālis. Vienalga kāds laiks, kāds noskaņojums, viņš cenšas izpildīt visu un rāda piemēru. Viņš nes izlasei punktus un uzvaras.

Tāpat Vigo Valdavs, Ainārs Bērziņš un citi "Livonia" spēlētāji. Vigo, šķiet, izlasē bija jau no paša pirmā mača un arī pēc traumām vienmēr atgriezās. Aināram arī šobrīd ir trauma. Vēl Dāvis Bajārs no Valmieras un nedrīkst aizmirst Dāvi Jansonu. Ļoti spēcīgs spēlētājs, kurš ir kā džokers - ja nepieciešams, viņu var izvilkt Negribas nevienu aizmirst, piedošanu, ja kādu aizmirsu. Visus mīlu un visus esmu gatavs apskaut.

Tomēr pēdējos gados izlases treniņos bija arvien mazāk spēlētāju.
Daudzu darba gada laikā izstrādājās komandas kodols. Iespējams, tas ietekmēja apmeklējumu, jo pārējie puiši saprata, ka ir šī pamata grupa. Tomēr tāpat esmu pateicīgs tiem, īpaši jaunajiem, kuri nāca uz treniņiem, jo vēlējās iegūt pieredzi, kaut saprata, ka, visticamāk, netiks sastāvā. Spēlēšana izlasē ir valsts goda aizstāvēšana un man nav saprotamas situācijas, kad kādam klubam ir citas intereses. Pats galvenais ir aizstāvēt dzimteni. Ja ir izvēle pārstāvēt dzimteni vai braukt uz citiem pasākumiem, man ir grūti saprast, ka var pieņemt citu lēmumu, jo prioritātei būtu jābūt izlasei. Prieks, ka kodols vienmēr saglabājās un ar tā palīdzību uzvarējām pat tādos mačos, kad apkārtējie no mums gaidīja zaudējumu. Kodolā bija puiši, kuri nebaidījās tērēt brīvo laiku, lai spēlētu izlasē.

Kādas domas par nupat aizvadītajām pēdējām divām spēlēm pret Somiju un Austriju?
Kā saka teiciens, uzvara paliek uzvara. Jau pirms šiem mačiem teicu, ka, kaut nākam no augstākas grupas, mums pretim stāsies ļoti nopietnas komandas. Tās visas pēdējos gados ir pielikušas un augušas. Protams, katrai ir vājās vietas un prieks, ka ļoti īsā laikā spējām rūpīgi katram pretiniekam sagatavoties. Prieks, ka mača ar Austriju pārtraukumā pārkārtojāmies un otrajā puslaikā puiši darīja tieši to, ko biju viņiem prasījis. Tas parāda viņu līmeni un attieksmi. Malači.

Arī nākamajās spēlēs Latvijai būs spēcīgi pretinieki - Dānija ir progresējusi, lai noteiktu Norvēģijas spēku, pietiek paskatīties uz rezultātiem. Ziemeļu divīzijā, kurā atrodamies mēs, ir ļoti nopietnas komandas, kamēr dienvidos ir nedaudz vienkāršāk. Gatavoties tikai nedēļu pirms katra mača ir ļoti sarežģīti, jāpārkārto spēle, jo Eiropas mači ir pavisam citādāki par nacionālajiem. Paldies šim komandas kodolam, kas vienmēr spēlē, zina, ko no viņiem treneris prasa.

Visticamāk, nepaliksiet izlases galvenā trenera amatā. Kādi jums ir nākotnes plāni?
Man pašam pašlaik ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Juridiski kontrakts ir beidzies, nav bijušas nekādas sarunas. Ar izlases spēlētājiem par to ilgu laiku nerunāju un tikai pēc spēles ar Austriju puišiem atklāju, ka, visticamāk, mūsu sadarbība ir beigusies. Pirms tam nevēlējos, lai šādas domas iespaidotu komandu un vajadzēja, lai viņi domātu tikai par rezultātu. Uzskatu, ka savu darbu paveicu uz visiem 100%, braucu uz Latviju ar prieku. Paldies komandai, ka tā manā pēdējā mačā, kas bija pietiekoši sarežģīts, dāvāja uzvaru. Ir tikai normāli, ka trenerus maina. Cik saprotu, Latvijā par to aizdomājās jau pirms gada.

Līdz šim, ja man bija kādas pārrunas, vienmēr uzsvēru par pienākumiem Latvijas izlasē. Pašlaik saprotu, ka es vairs neesmu prioritāte, tāpēc domāju par citiem variantiem un novembrī jau varētu būt skaidrība, bet vēl nekā konkrēta nav.

Galvenā trenera Sergeja Lisko vadībā Latvijas RXV izlase aizvadīja 27 spēles, kurās guva 16 uzvaras un piedzīvoja 11 neveiksmes.

Izmantotie resursi:
Latvijas Regbija Federācija