Latvija pret Melnkalni. Vakara bilance

Kas patika

Uzvara tribīnēs. Būtu melots apgalvojot, ka Latvijas fanu leģions Jeseņices arēnas tribīnēs būtu milzīgs vai ārkārtīgi saliedēts - vairākas grupiņas izsētas pa visu arēnu. Taču bažas, ka uz dienvidslāvu zemes mūs tribīnēs gaida pamatīga sakāve, pirmās divas spēles pilnībā apgāzušas. Melnkalnes fani sāka skaļi un aktīvi, taču letiņu balsis izrādījās skaļākas, un pirmā uzvara tika izcīnīta jau pirms mača sākuma - samēroties decibeliem. Arī mača beigās latviešu piecinieks laukumā juta skaļāku atbalstu nekā pretinieki, un kas zina - varbūt tieši tas palīdzēja izskrāpēt to vienu punktu.

Veiksmīgās maiņas. Atšķirībā no pirmās spēles, kad starta piecinieka norotēšana no laukuma komandas saspēli acīmredzami izsita no ritma, šodien viss jau izdevās daudz gludāk - ne tikai Freimanis, bet arī Bertāns, Kuksiks un Šķēle mačā iegāja bez liekas turbulences un Latvijas spēli pat pastiprināja. Iespējams, palīdzēja vakar iegūtā pārliecība, un tas, ka Eiropas čempionāta ritmā iejutušies jau gandrīz visi Latvijas izlases spēlētāji, ir ļoti, ļoti laba ziņa!

Šķēlem atgriezies pulss. Vakardienas vēlējums Armandam nelika ilgi gaidīt - jau otrajā mačā čempionātā komandas 11. numurs laukumā izskatījās daudz pārliecinošāk. Pirmā epizode pēc uznākšanas laukumā, kad pēc Kuksika piespēles izdevās gūt punktus no groza apakšas, šķiet, pavēra kaut kādas Armanda pārliecības čakras, un jau nākamajos uzbrukumos atcerējāmies par to Šķēli, kādu savulaik bijām pieraduši redzēt - neordināru, agresīvu caurgājienos. Joprojām ir plašas iespējas progresam, taču - labs solis uz priekšu, malacis!

Neļaušanās straumei. Situācijā, kad pretinieks pēdējās ceturtdaļas vidū gūst 13 punktus pēc kārtas, izraujoties astoņu punktu vadībā, Latvijas izlase 2009. gadā droši vien paplātītu rokas, paburkšķētu cits uz citu un pieņemtu, ka veiksme atkal nav mūsu pusē. Latvijas izlase 2011. gadā trīcošām sirdīm un rokām skrietu atspēlēties, bet ieskrietu ar pieri sienā. Latvijas izlase 2013. gadā paskatās uz tablo, secina, ka laika vēl gana un nav iemesla panikai, atrod savus konkrētās dienas drošākos līderus un izdara to, kas jāizdara - ar sistemātisku savu spēli vēlreiz salauž maču sev par labu. Šī ir komanda, kam ne tikai pietiek prāta pieņemt pareizus lēmumus, bet arī meistarības tos realizēt laukumā, un tā jau ir kombinācija, ar kuru var sākt domāt par Ļubļanu.

Rezultāts. Bet ir taču tas skaists, piekritīsiet! Pēdējoreiz, kad mums vienā turnīrā bija divas uzvaras, spēlējām Eiropas ceturtdaļfinālā.

Kas nepatika

Pirms mača. Nepatika sajūta, kad Latvijas izlase uz iesildīšanos iznāca un pirmās gandrīz desmit minūtes arī darbojās 11 vīru sastāvā. Pietrūka Kaspara Bērziņa, kurš dienu iepriekš spēlēja ar nosaitētu roku un mača laikā vairākkārt, to saķerot, saviebās sāpēs... Kad situācijas noskaidrošanas mašinērija jau bija iedarbināta pilnā sparā, Kaspars tomēr parādījās zāles durvīs un pievienojās pārējiem. Oficiālā versija - psiholoģiski noskaņojies mačam. Kur? Tas lai vēsturei paliek noklusēts...

Soda metieni. Viena no Latvijas izlases lielajām sāpēm šodien atkal atgādināja par sevi. Mača sākumā izdevās izprovocēt pretinieku uz pārkāpumiem un jau ceturtdaļas vidū Melnkalnei bija piezīmju norma. Rezultātā jau pirmajās desmit minūtēs dabūjām mest vairāk sodiņu, nekā vakar visā mačā kopā - veselus 14! No kuriem pusi aizmetām garām... Septiņus vienā ceturtdaļā! Un 11 visā spēlē. 58%... Un tas diemžēl nav nekāds pārpratums. 2011. gadā Šauļos metām 63,9%, pērn atlases turnīrā 65,7%. Šodien mums paveicās, taču, būtu Raiss trāpījis savu pēdējo metienu - katrs no tiem 11 sodiņiem durtu pakrūtē...

Miegainais pirmais puslaiks. Pirmajās 20 minūtēs laukumā skatāmais basketbols raisīja žāvas - bez enerģijas un degsmes darbojās kā viena, tā otra komanda. Melnkalnei mēs to būtu gatavi piedot un pat atbalstīt, bet pret savējiem esam prasīgāki - bija iespējas ielikt uzvaras pamatu jau pirmajā puslaikā, pāris reizes bijām pamanāmā vadībā, taču bez dzirkstelītes atdevām visu atpakaļ, pakļaujot sevi "validola galotnei". Viss labs, kas labi beidzas, bet...

Centru ieguldījums. It kā jau rēķinājāmies, ka šajā lauciņā mums būs problēmas, īpaši pret "garajām" komandām, taču vairāk par divām atlēkušajām bumbām uz diviem 20 minūšu laikā tomēr būtu gribējies sagaidīt.

Raisa saimniekošana. Protams, zināma taisnība Bagatskim, kas pēc mača norādīja, sak - šis puisis to pašu dara ar visām komandām, kā izlasē, tā klubā. Taču vienalga - nepatika bezspēcība, kas atspoguļojās Latvijas izlases aizsardzībā, kad ar bumbu bija šis "meln-kalnietis". Bagatskis godīgi atzina - tas, ka Raiss neiemeta pēdējo, bija tīrā mūsu veiksme, ne likumsakarība.