Vilkoits: "Man patīk azartisks hokejs. Gribētos uzvarēt ar smukiem rezultātiem"

Skatoties uz papīra, vienu dienu neesi galvenais treneris, nākamajā dienā – esi. Dzīvē process noteikti aizņem daudz ilgāku laiku. Izstāsti, kā nonāci šajā pozīcijā?
Noslēdzās iepriekšējā sezonā, bijām ar bērniem "Gazprom" kausā, un tad jau lēnā garā sāka tuvoties sezonas sākums. Nevar teikt, ka man piedāvāja – man pateica, ka tā varētu būt. Grūti pateikt, kā process notika. Nebija garas runas vai gari piedāvājumi, nekādas apdomas no manas puses. Pat nedomāju. Kad piedāvāja, biju vienkārši priecīgs, ka man tiek dota tāda iespēja. Tas ir forši, ka tik agrā vecumā ir uzticība – tas ir patīkami. Konkrēti kļuva skaidrs vienā dienā, kad mani nolika situācijas priekšā. Forši! Aiziet, darīsim!

Kāds bija pirmais uzdevums, ko gribēji paveikt jaunajā dzīves posmā?
Pirmais mērķis bija sastādīt plānu, pēc kura strādāt sezonai. Lai nebūtu pārsteigumu, lai zinātu atsperes punktus. Ko gribi redzēt pēc nometnes, ko gribi redzēt pēc pirmā turnīra, ko gribi redzēt tagad. Sezona ir sadalīta četrās daļās, un ir plāns arī tam, ko gribu redzēt pēc katras no tām. Sezonas plānojums, uz ko kurā brīdī liksim uzsvarus – tas bija galvenais. Protams, ir korekcijas, bet plāns bija galvenais.

Asistentam sezona sākas ar nometnes pirmo dienu, bet galvenajam trenerim – ar iepriekšējās sezonas pēdējo maču?
Jā, process sākās, kad pateica, ka būšu šajā amatā. Sāku domāt, kā tas viss izskatīsies. Ja kādreiz esi domājis, kā tas varētu izskatīties, tad tagad domām ir jābūt konkrētākām, plus tās jāmāk pasniegt.

Divas sezonas pavadot asistenta amatā, nāci un pildīji pavēles vai centies dot savas idejas?
Nebija tā, ka domāju – atnākšu un skatīšos, kas notiek. Atceros, ka gribēju parādīt – es varu kaut ko piedāvāt un parādīt. Lai nebūtu tā, ka es raustītos. Es varu, es neesmu sabijies. Kad man piezvanīja, protams, tas bija satraukuma pilns brīdis, vienlaikus man bija skaidrs, ka tas ir tas, ko es gribu. Un es gribu dot savu pienesumu.

Atceries to pašu pirmo telefona zvanu? Un pajautāji, kāpēc tieši tev piezvanīja?
Nemaz neuzdevu tādus jautājumus. Zvanu atceros ļoti konkrēti. Mums ir bērnu nometne, ko taisām katru gadu jūnija sākumā – ''Kausējam ledu'' ar treneriem Agri Savielu un Andreju Lavrenovu, kā arī pieaicinam dažādus speciālistus. Ir iegājusies tradīcija. Ar bērniem tajā dienā bijām kino, un piezvanīja tieši pirms filmas "Karību jūras pirāti". Atceros ļoti konkrēti. Stāvu kino, mēģinu bērnus nolikt pa rindām, lai viņi beidz skraidīt, un tieši tajā brīdī man piezvanīja. Pacēlu, man izteica piedāvājumu, atbildēju, ka jā, bet man nebija ne mazākās idejas, kas tālāk notiks. Plāna nebija, bet zināju, ka tas ir tas, ko gribu.

Filmu vispār atceries vai jau sapņoji par to, kas notiks tālāk?
Filmu neatceros vispār. Kas tur notika – nezinu. Bērni kaut ko stāstīja, bet pats – neko. Ar domām jau biju iegrimis hokejā.

Ja tev pirms desmit gadiem pateiktu, ka 29 gadu vecumā tu būsi galvenais treneris – priecātos? Vai tomēr būtu škrobe, ka vairs nespēlē?
19 gados noteikti bēdātos par to, ka vairs nevaru spēlēt. Bet, laikam ejot un dzīves apstākļiem mainoties, saprotu, ka tas ir labi. Tajā brīdī, kad 19 gados spēlējām, braukājām apkārt uz turnīriem, noteikti bēdātos. Nemaz nevarētu iedomāties neko tādu. Laikam ejot saproti, ka ir forši, ka ir tāda iespēja.

Cik augstas cēli savas sapņu pilis pirms desmit gadiem?
Ui! Gribēju spēlēt Rīgas "Dinamo" – tas bija mans mērķis. Dabūju trīs spēles. Gribēju aizķerties sastāvā, gribēju mest golus. Atceros, bija sapnis par Maskavas "Dynamo". Varbūt NHL, ja paveicas. Dzīve saliekas tā, kā tā saliekas, lietas notiek tā, kā tām jānotiek. Tajā laikā bija lieli sapņi. Gribējās spēlēt augstā līmenī, celt Gagarinu gribēju. Mans pirmais mērķis bija spēlēt Rīgas "Dinamo" un aizķert sastāvu – pirmās trīs maiņas, mest golus, kļūt par līderi. Šo atceros.

Labi, "Dinamo" spēlēt grib visi. NHL – protams! Maskavas "Dynamo" – kāpēc!?
Bērnībā skatījos, tās bija vienas no pirmajām spēlēm, ko redzēju. Pat nevaru izskaidrot. Bija pāris spēlētāji, kuri patika, bet tagad pat uzvārdus nevarētu atcerēties. Varbūt formas un krāsas patika, kaut kas tāds.

Kā ir redzēt savu vienaudzi Miku Indraši redzēt spēlējam tur?
Forši! Prieks, ka kāds no 90. gadiem ir aizsities līdz tādam līmenim. Ir forši paskatīties, kā ir spēlēt Maskavas "Dynamo". Vasarā bija "Sāgas" kauss, tikāmies un aprunājāmies. Runājām par to, kā ir pie trenera Krikunova, kā ir spēlēt "Dynamo".

Krikunovs – skaidrs, ar kādām metodēm šis treneris asociējas. Kā tu raksturotu sevi?
Uzsvaru lieku uz disiplīnu. Prasu, tāpēc arī pats esmu disciplinēts. Noteikti, ka godīgums un taisnīgums attiecībā pret visiem. Saku, kā ir. Necenšos iet aplinkus. Spēles ziņā esmu azartisks – man patīk, kad met vārtus, man patīk uzvarēt. Vajag dinamiku – lai spēlē būtu emocijas.

Godīgums – ir gadījies nolamāt kādu no spēlētājiem, bet pēc tam saprast, ka tev tomēr nebija taisnība?
Skarbāku vārdu pasaku tikai tad, ja varu konkrēti pateikt lietu, kas ir visa pamatā. Lai būtu pamats zem kājām. Nevar sabļaut uz kādu, emocionāli nosēdināt vai uzvilkt, viņš iziet nākamajā maiņā un dabū divīti. Ja ir konkrēti par ko, tad ir cita lieta. Ja situāciju esmu redzējis no sākuma līdz galam, tad varu. Ja redzēju tikai daļu, tad pateikšu, ka vajadzēja būt tur vai nospēlēt tā, neko skarbāku.

Trenējot junioru vecumā esošus spēlētājus, noteikti jābūt sajēgai par cilvēku psiholoģiju un jāprot lasīt spēlētājus.
Viennozīmīgi. Viņi ir tik ļoti dažādi – viens ir emocionālāks, viens ir mierīgāks, viens ir smaidīgāks, viens ir bēdīgāks. Ikdienas lietas tomēr sagādā emocionālos viļņus. Pats kādu laiku biju aizrāvies un mācījos psiholoģiju, lai palīdzētu sev. Tas noder. Ir jāmeklē pieeja, lai spēlētāji saprot, ko no viņiem grib, turklāt jāierēķina, ka viņi tikai aug, tāpēc var reaģēt citādi.

Komandā ir ap 25 spēlētājiem. Cik ilgs laiks nepieciešams, lai izprastu katra untumus un pareizo pieeju?
Tas ir ļoti ilgs laiks. Ar daudziem no šiem spēlētājiem sāku strādāt jau tad, kad viņi nāca iekšā komandā, un ir izdevies puikas iepazīt. Redzi, kā jaunie iejūtas komandā, un arī tas parāda priekšā. Mēs izmantojam dažādas spēles ar psiholoģisku pieskaņu vai domu apakšā. Lai paskatītos, kāda būs reakcija. Novēro spēlētājus un centies viņus saprast. Ja runā viens pret vienu, tad testē, kā viņš jūtas situācijās, kad esmu dusmīgāks un kad esmu mierīgāks.

Izveidot komandu no jauna – kas ir bijis tavs lielākais izaicinājums?
Dabūt ārā no spēles momentus, kas spēli salauž. Izstāstīt, kāpēc tas nepieciešams, kā tas izskatās no malas, ko tas nozīmē komandai un spēlētājam pašam. Katram tomēr ir savs ego un katram gribas sevi parādīt. Aizvadi spēli, viss ir kārtībā, un tad ir viens moments, kurā viss var ļoti ātri pamainīties. Norādīt momentus un dabūt tos ārā – tas ir galvenais. Nekad nesanāks bez kļūdām – kļūdās visi. Bet iemācīt saglabāt vēsu prātu un pieturēties pie plāna – tas laikam ir izaicinošākais.

Kļūdās visi. Trenerim apzināties un to pieņemt ir viegli? Noteikti, ka arī tu karjeras laikā pieļāvi tādas kļūdas, par kurām gribētos sarkt vēl tagad.
Nezinu, kā ir ar pieņemšanu, bet tas ir jāņem vērā – kļūdas bija, ir un būs. Cita lieta – kas tās ir par kļūdām. Kļūdas, uz kurām vari norādīt un viegli izlabot, vai kļūdas, kas stipri nodara komandai pāri. Uztaisi noraidījumu uz emocijām – tā nav kļūda, tas ir ego. Kļūdas ir, un tās var labot. Spēle ir dinamiska, tāpēc bez tām neiztiksim. Pats atceros, kā es esmu kļūdījies... Galvenais, lai kļūdas ir labojamas. Ja nevari to izmainīt spēlētājā, tikt līdz viņam – tā gan ir problēma. Taktiskās kļūdas labot ir vieglāk nekā cīnīties ar ego.

Būt cilvēkam, kurā ieklausās, prast uzstāties publikas priekšā – jādomā, ka trenera arodā bez šīm prasmēm nu nekādi.
Ir jārunā diezgan droši, ir jāprot pasniegt sava doma. Man vienmēr ir paticis uzstāties publikas priekšā, jau skolas laikā tā bija. Man tas process patīk – pasniegt un pamatot to, ko runā.

Skolas laikā dzejoļus skaitīji, pasākumus vadīji, dziedāji?
Dziedāju vienu reizi – aizgāju uz vienu kora nodarbību. Tas arī bija viss. Dziedāšana man neaizgāja. Bet runāt publikas priekšā, kolēģu priekšā – hokejā to iemācies jau no bērnības. Skaidrs, ka katram personība ir citāda. Man patika runāt komandas priekšā, patika runāt ar komandas biedriem, ar skolas biedriem. Patika būt skaļam, patika papļāpāt, parunāt.

Sanāk – ja nebūtu hokejists, tad tagad uzstātos uz Dailes vai Nacionālā teātra skatuves?
Daudz esmu par to domājis. Kādreiz man bija automātiskā atbilde – gribēju būt dakteris. Radniecīgās saites... Vienmēr interesējis cilvēka organisms un viss, kas ar to saistīts. Jā, no asinīm ir mazliet bail, kaifā gluži neskatos. Bet palīdzēt cilvēkiem – tas vienmēr licies cēli. Kad man bija traumas un lūzumi, dakteri salika kājas un rokas kopā, un tas šķita aizraujoši. Smuki, baltos halātos staigā, draudzīgi pret tevi vienmēr. Bērnībā uz mani tas atstāja iespaidu, jā. Gluži teātrī nē, bet profesors vai uz to pusi gan varētu būt...

Varbūt jāpamēģina stand up komēdija, kur jebkurš var iet un izmēģināt savus spēkus?
Man bija tāda doma, bet tas laikam nebūtu īsti domāts man. Tie joki ir savdabīgi. Esmu saskāries ar to, ka hokejistu joki ne visiem aiziet.

Vienkāršs un reizē ļoti grūts jautājums – ko tu gaidi no sezonas?
Mērķis, un ar čaļiem esam par to runājuši, ir iekļūt izslēgšanas spēlēs. Tas mums būs prātā, izejot uz katru spēli.

Iepriekš teici par azartisku hokeju. Tas nozīmē, ka mērķi centīsieties sasniegt ar rezultatīvu uzvaru palīdzību? Gribētos, vai ne?
Gribētos, jā, bet uzvaras ne vienmēr ir rezultatīvas. Atšķiras arī pretinieku stili. Mēs iesim no spēles uz spēli, analizējot video un pretiniekus. Protams, gribētos ar smukiem rezultātiem, lai viss izdodas tā, kā esi iedomājies, bet tā nekad nebūs. Analizēsim arī sevi – vājās un stiprās vietas, kur varam pielikt un kur varam paņemt nost. Tas būs process. MHL tiešām ir azartisks hokejs. Mērķis mums ir, darbības plāns arī, bet iesim soli pa solim.

Izslēgšanas spēles nav bijušas četras sezonas pēc kārtas. Pēdējās divas – ar tevi treneru štābā. Vari acumirklī nosaukt iemeslus, kāpēc nesanāca?
Daudz un dažādi, bet negribētu atskatīties tādā veidā. Iepriekšējās sezonas un tas, ko gaidījām, bija dažādas. Sezonas gaita arī bija stipri atšķirīga. Tāpēc skriet pa priekšu vilcienam negribu. Iesim no spēles uz spēli, un tad skatīsimies, kā mums izdodas. Izdarīsim visu, kas ir mūsu spēkos. Ar pašatdevi nevajadzētu būt nekādām problēmām. Mums ir laba komanda un labs kolektīvs izveidojies.

Iepriekš strādāji kā asistents pie Ronalda Ozoliņa un Aigara Ciprusa, kuri tagad ir Rīgas "Dinamo". Strādāt zem viņiem ir viens. Kā ir tad, ja tavs palīgs ir Aleksandrs Ņiživijs? Tomēr Latvijas izlases pirmās maiņas uzbrucējs laikā, kad augi.
Process ievelk, un par tādām lietām nedomāju. strādājam ļoti saliedēti. Sastādām plānus kopā, skatāmies video kopā. Mums vēl ir Nikolajs Žurkovs, kurš strādā ar vārtsargiem, Juris Opuļskis, kurš menedžē procesus, kā arī Rihards Ūdris un Fjodors Mazurs, kuri atbild par medicīnu, un vēl Mihaihs Šostaks, kurš ir ekipējuma menedžeris. Darbs ir darbs un pozīcijas ir pozīcijas, bet mērķis mums ir viens. Tā baigi aizdomājies neesmu. Forši un interesanti, ka varam viens otru papildināt.

"Rīgas" vārtos atgriezies Jānis Voris. Tu zini, ka tagad būs pirmais numurs, uz kuru var paļauties. Pareizi?
Es negribu dalīt pirmajos, otrajos un trešajos numuros – tas nebūtu manā stilā. Esmu priecīgs, ka Jānis ir ar mums, bet neskriešu notikumiem pa priekšu. Mums ir trīs vārtsargi komandā, un process rādīs, kurš būs vārtos. Neuzskatu, ka tagad varētu sadalīt lomas.

Sezonas laikā plānojat izmantot visus trīs vārtsargus?
Spēļu procesa laikā skatīsimies un pieņemsim lēmumus. Kaut kur noteikti būs rotācija, kaut kur pieturēsimies pie diviem vārtsargiem. Šo neplānojam trīs mēnešus uz priekšu. Iesim no spēles uz spēli, no maiņas uz maiņu, no perioda uz periodu. Pieņemsim lēmumus, kas būs labākie komandai.

Komandā ir daļa no Latvijas hokeja nākotnes. Tev prātā stāv spēlētāji, kuri līdzjutējiem noteikti būtu jāredz, jo pēc gadiem viņi taisīs rezultātu izlases kreklā?
Visi tie, kuri ir šeit, ir Latvijas hokeja nākotne. Jānāk skatīties uz visiem. Nevari zināt, kurš izšaus un kurš pārsteigs. Katram būs sava loma. Visi puikas ir interesanti.

Pirms gada komandā bija lietuviešu aizsargs Kosts Gusevs. Šoreiz ir divi leģionāri – čehu aizsargs Jevgeņijs Pika un krievu uzbrucējs Bulats Gaļimovs. Kā skatīties uz to, ka mūsu junioru komandā ir nepieciešami ārzemnieki?
Mēs mazliet esam atšķaidījuši komandu, pieturoties pie mūsu mērķiem. Mums bija tāda iespēja, un lēmums netika pieņemts uzreiz. Viņi atbrauca, mēs paskatījāmies. Tās lomas, uz kurām viņi kā leģionāri pretendēja, atbilda parādītajam sniegumam.

Šeit paliek vecais labais domu gājiens – ja esi ārzemnieks, tad esi līderis?
Viennozīmīgi.

Gaļimovs pagājušajā sezonā spēlēja Latvijas čempionātā. Ļoti ātrs. Čehs – nokrita no skaidrām debesīm. Kā tu viņu raksturotu?
Viņš ir aizsargs ar labo nūjas satvērienu, kustīgs un ar labu slidojumu. Labi lasa spēli un labi pieslēdzas uzbrukumiem, tajā pašā laikā savā zonā viņš ir pietiekami pacietīgs, lai nospēlētu pozicionāli pareizi.

Pagājušās sezonas kodols ir saglabājies.
Jā, diezgan daudz čaļu ir izdevies saglabāt. Pozitīvi, ka viņi zina, kas tiek un tiks prasīts. Un arī tiem, kuri nāk iekšā, var pastāstīt, ko tas nozīmē – spēlēt MHL.

"Rīga" lielākoties izbraukumos dodas ar autobusu. Cik produktīvi šo laiku pavada treneri?
Jā, nav mums tie izbraukumi nekādi nereāli tālie. Pa naktīm visi guļam – autobuss pietiekami komfortabls, visiem ir matrači. Dzīvesstils ir tāds pats, kā bija laikā, kad es savos 17 vai 18 gados sāku braukāt pa Baltkrievijas čempionātu. Dienās daudz strādājam ar video un plānošanu. Brīvākā brīdī ik pa laikam izšaujam kādu joku vai papļāpājam, lai novērstu domas.

Treneris un brīvais laiks sezonā – domāju, ka tā ir kombinācija, ko varētu pielīdzināt ūdenim un eļļai.
Nav daudz brīvā laika, jā. Kad sākas spēles, tad viss notiek intensīvi. Visu laiku ir jābūt procesā.

Nenes darbu uz mājām – izskatās, ka tas nemaz nav iespējams.
Es viennozīmīgi nesu darbu uz mājām. Vakaros skatos video. Man arī patīk tas process, ieraudzīt ko interesantu. Ne tikai mūsu spēles skatos – arī KHL un NHL. Seko un dzīvo hokejam.

Neapnīk?
Ir ļoti daudz citas lietas, ko var darīt saistībā ar hokeju. Nav tā, ka apniktu. Ir citas problēmas, piemēram, sāk sāpēt acis, skatoties video. Tad paplāno uz priekšu, blociņā saraksti lietas, ko tikko redzēji video. Hokeja process ir ļoti interesants un aizraujošs, liek tev justies kustībā, un tā ir lieta, kas palīdz, kad paliek emocionāli smagāk.

Pēc zaudējumiem labāk guļ spēlētāji vai treneri?
Nevaru pat sadalīt – apmēram viens un tas pats. Emocijas, domas, bildes, kas šaudās galvā – atšķiras, bet tāpat ir. Trausls miegs, īpaši pēc smagākiem zaudējumiem, emocionāli smagiem. Kad biju spēlētājs, vairāk domāju par to, ko pats esmu sastrādājis. Tagad redzu komandas bildi, arī to, ko tu kā treneris izdarīji nepareizi.

Cik ļoti citādi tagad skaties uz hokeju? Ja salīdzina ar laiku, kad biji spēlētājs.
Pavisam citādi. Kā spēlētājs redzēju hokeju kā vienkārši spēli. Zināju elementāros taktiskos risinājumus – bez detaļām. Nu ko tas treneris man tagad kliedz virsū? Ko tas maina? Tagad redzi, ka tas maina ļoti daudz. Nolikt nūju īstajā vietā – tas maina daudz. Kādreiz divi metri uz vienu vai otru pusi likās nekas, bet tagad zini, ka tas var daudz izmainīt.

Ir iespējams aiziet ar draugiem paskatīties hokeju un vienkārši izbaudīt pasākumu?
Gribētos, bet nevaru. Pārējie mierīgi skatās, visiem jautri, bet es ik pa laikam izšauju – nu kāpēc, tev bija jābūt tur! Īsti nevari relaksēties. Mēģini, bet tāpat uzpeld visi zīmējumi, video, flomāsteri...

Ja tev tagad saviem spēlētājiem būtu jāiesaka viena grāmata un viena filma, kas viņiem dzīvē palīdzēs, tad...
LSPA mācījāmies par smadzeņu darbībām, un bija grāmata "Daniel Coyle: The Talent Code". Par to, kā apgūsti kustības un kā kļūsti par meistaru. Ik pa laikam pārlasu. Apgūsti kustības, lai nebūtu jādomā, lai viss notiktu automātiski. Vēl man patīk lasīt Robinu Šarmu – tās ir grāmatas, kas mani nomierina. "Līderis bez titula" un "Mūks, kurš pārdeva savu "Ferrari"". Nav jau tā, ka lasi un seko visam, taču kaut ko sev paņem. Kad esi tramīgs, tad tiešām palīdz. Vismaz man. Filmas tagad daudz neskatos, bet man patika "Southpaw" – motivējoša par boksu, par dzīves kāpumiem un kritumiem. Emocionāla filma.

Ko lai novēl tavai komandai?
Saglabāt pacietību un uzticēties vienam otram. Tas būtu viens. Otrs – novest to, ko esi sācis, līdz galam. Vai tas būtu liels vai mazs, īss vai garš. Domāju, ka viņi sapratīs, par ko šobrīd ir runa.