Dāvanu laiks Ventspilī

Vidējais sporta līdzjutējs nav tā pati pacietīgākā būtne uz šīs planētas. Arī konsekventākā ne, un līdz ar to bieži vien noskaņojumā valdošie vēji ir tieši saistīti ar rezultātiem: uzvara ir labi, zaudējums - slikti, un no tā izriet arī visi tālākie secinājumi. BK "Ventspils" šajā ziņā šosezon ir izšūpojusies diezgan plašā amplitūdā - no kāviena Valmierā ("Robis taču nav treneris..."), līdz 19 uzvaru sērijai ("lūk, Robis gan ir īsts treneris!"), un atpakaļ pie Rumānijas, 2-4 Izaicinājuma kausa grupā un mājas zaudējuma vefam ("es taču teicu - nu, nav, nav no viņa tur nekā..."). Te spēlētāji pa laukumu lido un slauka ar pretiniekiem grīdu, te atkal pēkšņi nesaprot, kas tā par oranžu gumiju un ko ar to lai iesāk. Kuru no variantiem gaidīt katrā konkrētajā vakarā, pirms tam var tikai minēt.

Objektīvi novērtējot sastāvu, kādam šogad uzticējusies kluba vadība un treneris Štelmahers, tam gan nevajadzētu nākt kā pārsteigumam - par īpaši jaunu to nenosauksi, taču pieredzes ziņā lielākā daļa neko tālāk par Ventspili savā karjerā nav redzējusi. Latvijā tas ļauj justies jau kā gana daudz sasniegušiem (kas nav labi), bet kaut kur ārpusē un pret nobriedušākiem pretiniekiem - saspringtākās situācijās bezpalīdzīgiem (ne mazāk slikti). Viens no retajiem, kas basketbolā redzējis ko vairāk, un prot atšķirt sasprindzinājumu no atslābuma, komandā ir Akselis Vairogs, tāpēc viņa spriedumiem šajā jomā ir svars - saprotot likumsakarības un redzot tās komandas darbā no iekšienes. Ar viņu šajā situācijā arī aprunājos.

"Es domāju, ka reāli jāraugās uz lietām - gan līdzjutējiem, gan mums pašiem. Jānolaižas uz zemes. Kas tad mums ir tāds komandā, lai būtu pamats pašpārliecinātībai?! Jā, it kā ir daži izlases spēlētāji, taču... Ja tādi rumāņi uzliek pretī astoņus pieredzējušus leģionārus, mums jāsecina, ka salīdzinājums varbūt nemaz nav tik glaimojošs," norāda ventspilnieku kapteinis. "Vispirms jau pašiem spēlētājiem jāsaprot, ka varam zaudēt jebkuram - ko bez variantiem pierādīja zaudējums Valmierai. Mums katrā spēlē ir jābūt maksimālai atdevei, disciplīnai, jākoncentrējas, jo mēs vēl nemākam spēlēt basketbolu tā, kā tas būtu jāspēlē. Nu, nemākam! Ticu, ka kādreiz tas notiks, taču pagaidām - ja neesam simtprocentīgi sagatavojušies vai kaut kā ne tā pieejam spēlei, mūs uzreiz sodīs! Ne tikai rumāņi, bet arī Valmiera un "Barons"."

Pēc rakstura Akselis vienmēr bijis tiešs un atklāts. Ja nevar pateikt līdz galam, tad labāk nerunāt vispār - ar šādu secinājumu pēdējo gadu laikā jau ne reizi esam vienojušies labāk atteikties no kādas ieplānotās intervijas. Arī šoreiz situācija nebija viennozīmīga - ne tikai tāpēc, ka komandas kapteinim pirms sezonas izšķirošajām spēlēm vispirms jādomā par sekām, bet arī tāpēc, ka daudzas no lietām, ko citkārt Vairogs jau iepriekš nepārprotami būtu pateicis arī pašiem komandas biedriem, šobrīd viņš patur pie sevis. Savainojuma dēļ sanācis spēlēt maz un ne tā, kā pašam gribētos, līdz ar to... "Tu taču mani zini - man vajag būt tajā visā iekšā, pašā vidū. Ja spēlēju vairāk un kaut kā ietekmēju rezultātu - tad var arī vērt vaļā muti. Bet tagad - būtu stulbi sēdēt uz soliņa, mētāt baigo gudro un mācīt pārējos dzīvot..." Taču tas nenozīmē, ka Akselim būtu vienalga.

Viņš uzskata - Ventspils klubam jābūt pilnībā pārliecinātam, ko tas grib. "Ja grib audzināt jaunos - nekādu problēmu. Tādā gadījumā mēs šogad spēlējam pat ļoti labi! Tad zaudējam rumāņiem un ar to ir jārēķinās. Ja grib labākus rezultātus - tad jādomā par citādu sastāvu," kodolīgi ieskicē. "Klubs iet tādu ceļu, ka šeit tiek dota iespēja, un spēlētājiem tas būtu ļoti jānovērtē. Tādas dāvanas viņiem nekad dzīvē vairs netiks dotas. Nekur! Mans viedoklis: no mūsu komandas augstākajā līmenī šobrīd var spēlēt divi spēlētāji - Sandis [Valters] un Artūrs [Bērziņš]. Viss! Jaunajiem "Ventspils" principā šobrīd pasniedz dāvanu - lūdzu, ņemiet un spēlējiet. Eirokausos, daudz minūšu, savās mājās," uzskata Vairogs. Skola, ko viņi saņem no Štelmahera, ir ļoti vērtīga, tiesa - arī tam, lai to pilnībā izmantotu, pieredzes pietrūkst.

"Uzskatu, ka mācījušies un ieguvuši [jaunie spēlētāji] ir daudz, taču, ja tu man jautā, vai varētu vairāk - jā, noteikti. Viena liela problēma šajā situācijā ir tā, ka spēlētājiem nav nekāda spiediena. Viņi zina, ka spēlēs. Komforts. Viņi nekad nav piedzīvojuši situāciju, kad katru dienu ir jākapājas par savu vietu - kad konkurenti uz vietu sastāvā elpo pakausī. Šeit viņiem neviens pakausī neelpo! Kad jaunajiem spēlētājiem minūtes nav jānopelna, bet tiek dotas arī tāpat, tam ir savas ēnas puses. Kā jau teicu - viņiem būtu jānovērtē un jābūt pateicīgiem par tām dāvanām, ko viņi šeit šosezon saņem. Pats muļķīgākais būtu tās nepieņemt, jo citur tā nekad nebūs! Tagad dažbrīd ir tā, ka pat uzmet lūpu, ja viņam kaut ko asāk aizrāda vai pamāca. Tas ir tikai tāpēc, ka nezina, kā ir citur! Būtu jāsaka paldies, ka pamāca, aizrāda vai uzkliedz! Jo citur ir treneri, kas vienkārši bļauj, un tu pat nesaproti, kāpēc..."

Pirmā sezona šādās situācijās mēdz būt visgrūtākā, katra nākamā - jau kripatiņu vieglāka. Tiesa, tas nenozīmē, ka "Ventspilij" kāds atcels tuvojošos pavasari un tajā nospraustos mērķus...