Paula Strautmane: "Katru dienu pie mājas piebrauca policija"

“Rīdzenes” un “Quinnipiac” absolvente šoziem pirmo reizi profesionāles gaitās spēlē ārpus Latvijas. Ungārijas nacionālajos svētkos – Svētā Stefana dienā – viņa ieradās basketbola pilsētā Pečā, lai aizstāvētu vietējā kluba krāsas. Paveikts daudz – Paula ir trešā vērtīgākā “PEAC Pecs” spēlētāja, otrā labākā bumbu pārķērāja un metienu bloķētāja, kā arī precīzākā tālmetienos.

Ungārijas čempionāts – “Top 7” līga Eiropā līdzās Francijai, Spānijai, Turcijai, Krievijai, Itālijai un Polijai – netika apturēts ne brīdi, tomēr vairākas komandas cieta pandēmijas dēļ. Novembrī Paula devās palīgā valstsvienībai, iepriekš vairākas nedēļas pavadot četrās sienās bez treniņiem un spēlēm. Viņa uzskata tās par mazām neērtībām laikā, kad riskam pakļauti vecāki un slimāki cilvēki.

Pečā daudzus gadus bāzējās spēcīgs Eirolīgas klubs ar treneri Lāslo Ratgeberu priekšgalā. Vai juti, ka esi nokļuvusi pilsētā ar spēcīgām basketbola tradīcijām?
Peča ir viens no galvenajiem Ungārijas groza bumbas centriem – pilsētā nesen uzcelta Nacionālā basketbola akadēmija. “PEAC Pecs” klubs darbojas vienā sistēmā ar jauno akadēmiju un saņem pašvaldības atbalstu.

Saliedēšanās pasākumā kluba īpašnieks stāstīja par ieceri turpināt komandas darbību un veidiem, kā to nodrošināt. Stūrakmens – komandas veidošana no Pečas meitenēm, lai ungāru spēlētājas izvēlētos spēlēt mājās. Ārzemnieču piesaistei jābūt pieskaņotai vietējo spēlētāju izaugsmei.

Pārliecinājos, ka ungāru meitenēm spēlēšana Pečā šķiet pievilcīga – kamēr tika atļauts, uz spēlēm nāca arī vietējie fani. Var just, ka pilsētā mīl basketbolu un izveidojušās līdzjušanas tradīcijas.

Minēji nacionālo basketbola akadēmiju. Pirms gada vai diviem internetā redzēju attēlus no jaunā sporta kompleksa. Vai tur arī spēlējāt?
Sākumā pārmaiņus trenējāmies “Pecs” zālē un akadēmijā. Šobrīd visi treniņi notiek tikai vecākajā kluba zālē. Svari, atjaunošanās pasākumi, medicīnas procedūras – akadēmijas telpās. Tur darbojas arī masāžas kabinets – servisa ziņā viss līdzinās NCAA pirmās divīzijas līmenim. Izveidots basketbola internāts – daudzas jaunās meitenes tajā dzīvo un saņem aprūpi, ēdināšanu ieskaitot.

Teici, ka nodrošinājums tuvinās amerikāņu augstskolām – vai saņem tādu servisu kā “Quinnipiac” universitātē un TTT sistēmā?
Tā tiešām ir. Pat nedaudz labāk, jo akadēmijas darbs pakārtots kluba vajadzībām. Pieaugušo komandas spēlētājas ir pirmās rindā uz masāžām un atjaunošanās procedūrām – arī treniņu kalendārs veidots mūsu interesēs. Kluba sistēmā nav citu komandu. Sporta spēļu zāli dalām ar puišu komandu un handbolistiem.

Dzirdēju, ka pēc augstskolas pabeigšanas biji tuvu spēlēšanai pazīstamajā Krakovas klubā “Wisla CanPack”. Vari apstiprināt?
Tas bija viens no piedāvājumiem 2019. gada vasarā. Pēdējā izvēle bija starp “Pecs” un TTT – devu priekšroku spēlēšanai mājās.

Treneris Mārtiņš Zībarts devās uz darba interviju Pečas klubā. Vai pastāvēja iespēja, ka Ungārijā spēlētu viņa vadībā?
Zināju, ka Pečas komandās bijušas vairākas latviešu spēlētājas – Aija Jurjāne (Putniņa), Elīna Babkina. Treneri Zībartu klubā pazīst – vienmēr, kad braucu uz Latviju, menedžeri un kluba vadība liek viņu pasveicināt. Tas liecina par labiem kontaktiem.

Teici, ka kluba vadība cenšas piesaistīt Pečas spēlētājas. Cik liela ir vietējo proporcija?
Akadēmijā spēlē arī meitenes no Budapeštas un pat ārzemnieces. Lielajā komandā ir 8-9 profesionāles, tai skaitā divas ārzemnieces – es un serbiete (Tijana Andušiča). Manuprāt, no ungāru profesionālēm tikai viena nav vietējā.

Kad augustā devies uz nometni, Ungārijā bija viens no mazākajiem inficēšanās līmeņiem Eiropā. Gripas sezonas sākumā skaitļi strauji kāpa augšup, sākās dažādi ierobežojumi – vai esi redzējusi vairāk par mājām un treniņzālēm?
Pašā sākumā nedaudz izpētīju pilsētu. Ne tik daudz, kā gribēju, jo daudzas vietas tika slēgtas. Pirms pāris nedēļām, pa ceļam uz Šopronu, redzēju Balatona ezeru. Nav bijis iespēju aizbraukt citur. Gribējām pāris dienas paviesoties Budapeštā, taču arī tas gāja secen – mums ieteica nebraukt.

Esmu priecīga un pateicīga, ka mums notiek gan treniņi, gan spēles. Zinu, ka vienmēr varēšu uz šejieni atbraukt pie labām paziņām – kad viss būs droši. Šobrīd liela rīcības brīvība nav nekur.

Oktobra sākumā komandai bija pirmās četras spēles Ungārijas čempionātā. Piektā – 31. oktobrī, sestā – novembra beigās. Starplaikā komanda devās karantīnā. Cik nopietna bija pašizolācija maģāru gaumē?
Pašizolācija nāca ar pārvietošanās ierobežojumiem – pastaigāties īsti nevarēja iet nekur. Katru dienu pie mājas piebrauca policija – pietika pamāt ar roku. Domājot par visu cilvēku drošību, neriskējām pārkāpt noteikumus.

Kāda bija situācija pirms novembra sabraukuma – vairākas nedēļas sēdēji mājās bez treniņiem?
Apmēram nedēļu pirms brauciena uz Latviju komanda iznāca no karantīnas. Zināmas neērtības sagādāja testēšana – tās pieejamība un rezultātu saņemšanas ātrums nebija tāds kā izlašu burbulī. Gaidīšana aizkavēja treniņu atsākšanu. Kad novembra vidū atgriezos Ungārijā, viss bija kārtībā. Lielākās rindas, protams, veidojās uz bezmaksas testiem.

Neieslīgstot detaļās – cik daudz pozitīvu testu bija komandā?
Teiktu, ka pozitīvi testi bija pusei iesaistīto – gan spēlētājām, gan personālam. Bez vismaz viena trenera nepalikām nevienu brīdi – novembra vidū, šķiet, jau bijām pilnā sastāvā.

”Quinnipiac” trenere Patriša Fabri tev lika iet uz iemetienu centra aplī, TTT vairāk spēlēji tālāk no groza. Kādi bija Tavi galvenie pienākumi Pečas komandā?
Komandā esmu kā trešais numurs, bet dažreiz aizsardzībā ieliek kā ceturto – īpaši, ja komandai sakrājas piezīmes. Treneris uzticas, paļaujoties, ka varu nosegt lielāko daļu pretspēlētāju. Līgā ir vienības, kuras spēlē ar vienu centru – tad mani noteikti ieliek kā ceturto numuru. Teiktu, ka 85-90% laika darbojos kā trešais.

Paskatoties komandas statistiku, secināju, ka esi labākā trīspunktu metēja komandā. Vai esi vairāk strādājusi pie tālmetiena?
Visu laiku mēģinu uzlabot dažādas lietas. Pečā man dota zaļā gaisma (metieniem no distances), taču nav tā, ka sametu visu laiku. Ir bijušas spēles, kurās iemetu pa vairākiem trīnīšiem. Treneris un asistenti dod brīvību mest – tas rada labu sajūtu.

Saviem metieniem īpaši nekoncentrējos. Komandas filozofija – bumbai jāceļo iekšā un ārā. Kad dabū bumbu iekšā, visām spēlētājām jābūt gatavām metienam. Manuprāt, komandā daudzas meitenes labi met trīnīšus un mūsu spēles stils ļauj vairāk tikt pie šādiem metieniem. Ir tikai daži “draiveri” – meitenes, kurām patīk iet garāmgājienos. Vairāk spēlējam iekšā un ārā, daudz izmetam.

Ungārijā vēsturiski vācu valoda ir pirmā svešvaloda. Iespējams, ka serbiete saprot ungāriski – kā treneris sazinās ar spēlētājām?
Serbiete nerunā ungāriski, bet treneriem ir nelielas grūtības sazināties angliski – īpaši spēles situācijās. Klubā izveidota sistēma, ka menedžeris stāv aiz soliņa un tulko trenera teikto. Sākumā bija valodas barjera, tagad esam pielāgojušās un saprotam kontekstu pat, ja treneris runā ungāriski.

TTT visi treniņi notika angliski, lai gan komandā bija tikai dažas ārzemnieces. Pečā – viss ungāriski. Procesā nedaudz iemācies ungāru valodu. Zinu tādus vārdus kā “Jó étvágyat” (labu apetīti), „Szia” (sveiki), „jó napot” (labdien) un „köszönöm” (paldies). Īpaši simpātiska ir „paldies” īsā versija „Kösz” (izrunā „kosi”).

Ungāru valoda pieder somugru valodu grupai un fonētiski ļoti atšķiras no pārējām Eiropas valodām – grūti atšķetināt vārdus. Ir daudzi mīkstinājumi, līdzīgi kā latviešu valodā č un ģ. Tādu skaņu ir ļoti daudz, kas nezinātājam padara valodu grūtāk saklausāmu.

Cīnāties par izslēgšanas spēlēm. Kādi ir komandas mērķi?
Play-off ir automātisks mērķis. Visas komandas, kuras tabulā ieņem 4.-10 vietu, ir konkurētspējīgas – jebkura var palikt aiz svītras. Tas palielina katras spēles nozīmi. Protams, tēmējam uz augstāku vietu, lai nebūtu jāapstājas izslēgšanas spēļu pirmajā kārtā. Bilance neizskatās pārāk laba, taču zinām, ka izņemot spēles pret Šopronu, varam aizķerties pret jebkuru komandu. Otrs mērķis ir spēlēt Ungārijas kausā.

Novembrī, atbraucot mājās, no lidostas uzreiz devies uz viesnīcu?
Tā arī bija – tikai pēc burbuļa varēju pusotru dienu paviesoties mājās. Paspēju visus satikt. Protams, gribējās vairāk. Šoreiz varēju atbraukt daudz ātrāk un dažas dienas padzīvot mājās.

Ja būtu “parasts gads”, labprāt spēlētu Eirokausos. Kad esi spēlējis Eirolīgā, gribas to darīt vienmēr – man ļoti patika! Zinot par vīrusu, prioritāte bija braukt uz valsti ar labu vietējo čempionātu. Gribēju spēlēt un izvēlējos vietu, kur pastāvēja lielas iespējas augsta līmeņa spēļu notikšanai. Gaidas attaisnojās – Ungārijā ir laba līga, kura nav apstājusies ne brīdi. Nākamsezon – paturu atvērtas visas iespējas.

Pandēmijas laikā sports nepieder svarīgākajām lietām, tāpēc esmu pateicīga, ka cilvēki strādā, lai profesionālais sports un izlašu turnīri turpinātos. Nav neviena kritiska vārda – man ir iespēja trenēties un spēlēt. Neērtības, testēšana, karjeras kāpumi – uz globālā fona tas šogad nav būtiski.

Latvijas Basketbola savienība paveikusi lielisku darbu, iegūstot tiesības sarīkot divus Eiropas čempionāta kvalifikācijas sabraukumus pēc kārtas. Kā vērtē rīkotāju veikumu?
Redzu, ka valstsvienības personāls un burbuļa rīkotāji ieguldīja ļoti lielu darbu, rūpējoties par mūsu drošību. Visi noteikumi tika ievēroti, tāpēc Rīgā bija viens no burbuļiem, kurā netika atklāts neviens pozitīvs PCR tests.

Novembrī mums bija pieejams “Elektrum” Olimpiskais centrs. Šoreiz – gan Rīgas arēna, gan OSC. Manuprāt, par visu perfekti padomāts un pat vēl vairāk. Ienākot viesnīcas numurā, katru spēlētāju sagaidīja mākslinieka veidots zīmējums. Spēlētājas jūt, ka viņas mājās tiek gaidītas. Par mums rūpējas – katram spēlētājam ir lielākais gods spēlēt izlasē.

Braukšana spēlēt par savu valsti ir savā ziņā pašsaprotama, taču saņemt atzinības un “paldies” žestus ir ļoti forši. Tādas nianses rada kopības sajūtu un paceļ attiecību kultūru jaunā līmenī. Visi – treneri, personāls, viesnīcnieki, bumbu puiši un meitenes – izdara ne tikai savu darbu, bet pieliek vēl klāt.