Rūta Veidere: "Beļģijā ieraudzīju arī basketbola ēnas pusi"

Rīgas meitene – ar otrajām mājām Ikšķilē – sešas sezonas aizvadīja TTT sastāvā (2012-2018), pāris reižu tiekot iekļauta valstsvienības kandidātu lokā. Pēc trīs sezonām Eiropas kausā – un komandas pārbūves, gatavojoties startam Eirolīgas kvalifikācijā – Veidere pirmo reizi devās uz ārzemēm. Dzimtenē atgriezusies ar jaunām atziņām, kuru mērķis ir padarīt Liepājas basketbolu labāku.

Janvārī liepājnieces piecu dienu laikā izcīnīja divas svarīgas uzvaras izbraukumā. Panākumi Šauļos un Rīgā – revanšs pret RSU – ļāva komandai atgriezties “play-off” zonā, iegūstot labākas izejas pozīcijas pirms februārī, martā un aprīlī paredzētajām izšķirošajām spēlēm.

Veideres līdz šim iespaidīgākais iznāciens Liepājas formā notika mājas spēlē pret Šauļiem – 28 punkti, deviņas atlēkušās bumbas un deviņas izprovocētas piezīmes. Tādu spēļu noteikti būtu bijis vairāk, ja vairāk nekā divus mēnešus nevajadzētu cīnīties ar slimībām un savainojumiem.

“Novembra sākumā savainoju labās kājas potīti. Savainojums bija diezgan nopietns – sadziedēšana prasīja laiku. Nebiju vienīgā izkritusī – novembrī visa komanda tika izsista no līdzsvara. Nākot atpakaļ, noķēru vīrusu. Tobrīd devāmies ceļā uz Krieviju – abas spēles Eiropas Sieviešu basketbola līgā nospēlēju, būdama slima. Atveseļošanās prasīja pusotru nedēļu.”

“Kad atnācu atpakaļ, sākās problēmas ar augšstilba muskuļiem. Pirms pirmā brauciena uz Lietuvu sastiepu vienu kāju. Izārstēju, taču janvāra sākumā sastiepu otru kāju un nevarēju piedalīties Eiropas Sieviešu basketbola līgas spēlēs. Sarežģītais posms beidzies tikai tagad. Beidzot esmu vesela (trīsreiz piesit pie galda).”

Savainojumu dziedēšanas laikā Rūta vairākas reizes atbalstīja komandu no malas. “Uz Igauniju aizbraucu meitenēm līdzi, domājot – spēlēt vai nē. Tagad varu pateikt, ka tobrīd nebiju gatava spēlēt. Arī treneris nelika to darīt. Igaunijā darbojos kā morālais atbalsts – skaļā balss no malas.”

Janvāra sākumā situācija atkārtojās. “Otro augšstilba muskuli sastiepu pirms otrā Lietuvas brauciena. Arī toreiz aizbraucu ar domu “varbūt”, taču, pastāvēja risks, ka izkritīšu uz vairāk nekā divām nedēļām. Paliku malā. Treneris Kaspars (Mājenieks) izturējās saprotoši – apbrīnoju, cik viņš ir savaldīgs situācijās, kad spēlētājas krīt viena pēc otras.”

Rūta piedzīvojusi “déjà vu” (jau bijis – franču val.) sajūtu. “Beļģijā bija līdzīga situācija – ar mazāku savainoto spēlētāju skaitu, taču treneris “gāja pa gaisu”. Vainoja visas pārējās spēlētājas. Cik esmu dzirdējusi, arī Liepājai pagājušajā sezonā nācās pārvarēt savainojumu periodu, tādēļ trenerim Mājeniekam tas nav jaunums. Viņš ir ļoti pretimnākošs – grib, lai mēs būtu 100% iekšā.”

Ko nozīmē būt 100% iekšā? “Treneris saprot, ka nepieciešams laiks atkopties no savainojumiem un slimībām. Viņš vēlas, lai esam veselas – varam pilnvērtīgi darboties gan treniņos, gan spēlēs un sasniegt labākos rezultātus. Liepājā izveidots pilnvērtīgs treniņu režīms – varam trenēties no rīta un vakarā. Pārējo laiku veltu atpūtai. Ja suns atbraucis līdzi – dodamies kopīgās pastaigās. Ja nav, tāpat izbaudu pastaigas. Bijām ar suni arī Ziemeļu molā – viņš bijis visur!”

Rūta ir vienīgā pieredzējusī latviešu spēlētāja, kura ar jaunajām meitenēm un ārzemniecēm trenējas visu nedēļu. Kristīna Petermane un Ilze Gotfrīda daļu nedēļas velta citiem darba pienākumiem. “Treneris pateica, ka būs jāpalīdz jaunajām spēlētājām – daudz jārunā un jākomunicē. Jāpalīdz meitenēm iegūt savstarpēju sapratni, jāmotivē trenēties. Jāparāda, kāda ir profesionālā sporta dzīve.”

“Nav viena motivācijas paņēmiena, katrs cilvēks prasa individuālu pieeju,” turpina Rūta. “Motivācija ir cenšanās atbalstīt. Ne tik daudz ārpus laukuma, taču meitenes zina – ja viņām gribas parunāt un pajautāt, var droši nākt. Vairāk laukumā – cenšos daudz runāt, lai meitenes viena otru vairāk atbalstītu. Lai pierastu, ka jābūt skaļumam un troksnim, jo klusā zālē ir grūtāk spēlēt.”

“Douglas” Baltijas basketbola līgā skaļas spēles pagaidām ir retums. Pietrūkst konkurence cīņā par pirmo vietu – tas mazina interesi. No otras puses, Liepāja pirmo gadu spēlē pret lietuviešu komandām un cenšas pārsteigt labāk nokomplektētas vienības. Pirmajā spēlē pret TTT daļēji izdevās – astoņpadsmitajā minūtē komandas šķīra tikai pieci punkti (41:46).

“Ģērbtuvē apspriedām spēles gaitu. Pirmajā puslaikā izdevās labi nospēlēt uzbrukumā, otrajā – aizsardzība pat bija labāka. Uzskatu, ka basketbolā jāsāk spēlēt no aizsardzības, taču sestdien ļoti labi aizgāja uzbrukums. Šoreiz uzbrukums iedvesmoja aizsardzību – rezultāta ziņā pirmais puslaiks bija labāks nekā otrais,” vērtē Rūta.

Liepāja tikai sākusi uztaustīt potenciālu, kuru vairojusi lietuviešu saspēles vadītājas Donskihites ierašanās. “Daļa ļoti labi pārredz laukumu. Viņai ir citādāks spēles stils kā pārējām meitenēm un viņa prot iedot ļoti labas piespēles. Daļa labāk nolasa situācijas un atvieglo Meganas darbu – viņa var pievērsties punktu gūšanai, “draivošanai” un vienlaikus pietaupa spēkus aizsardzībai.”

Novembrī bija brīdis, kad nevarēja spēlēt puse komandas – Veidere, Petermane, Vihmane un Veršele savainojumu dēļ, savukārt Gotfrīda un Rozenboma saslima. Spēlētāju pietaupīšana šobrīd sāk attaisnoties. “Ja vajag un var, tad riskējam. Treneris cenšas skatīties ilgtermiņā – arī šosezon svarīgākās spēles vēl priekšā. Viņam svarīgi, lai mēs būtu gatavas “play-off”.”

Rūta ar smaidu atceras Rīgā pavadītās sezonas. “TTT man bija kā mājas. Ļoti daudz ieguvu, strādājot gan ar treneri Aigaru Neripu, gan treneri Mārtiņu Zībartu. Katrs treneris iemācījis jaunas lietas. Liepāja nav izņēmums – mācos iejusties jaunā lomā.”

Spēka uzbrucēja bija līdzdalībniece trīs aizraujošos Latvijas finālos, kuri vairākas reizes neatstāja brīvas vietas ne “Elektrum” Olimpiskajā centrā, ne Cēsu sporta namā. “Tas bija īpaši. Šobrīd – diemžēl – Latvijas līgā to nevar piedzīvot, taču ceru, ka nākotnē tas atgriezīsies. Saprotu, ka agrāk bija vēl iespaidīgāk, taču arī manos gados savstarpējās spēles pulcēja pilnas tribīnes. Tas bija tik forši!”

Pirmajā gadā ārzemēs Rūta pārstāvēja Šarleruā klubu “Spirou Ladies Charleroi”. Komanda ar bilanci 10-12 ieņēma septīto vietu un kvalificējās izslēgšanas spēlēm, bet ceturtdaļfinālā zaudēja nākamajai vicečempionei ”Sint Katelijne” ar 0-2. Veidere vidēji 28,7 minūtēs guva 8,5 punktus un izcīnīja 5,2 atlēkušās bumbas, kā arī nopelnīja otro labāko lietderības koeficientu.

“Ieguvu skarbu dzīves pieredzi. Sākumā viss ir skaisti un jauki, bet brīdī, kad nepiepildās citu gribētais, vairāk nevienam neesi vajadzīgs. Kļuva ļoti riebīgi – tieši sezonas beigās. Šogad komandā notikušas pārmaiņas – nomainījies treneris un personāls, aizgājušas profesionālās spēlētājas. Komandas kapteine nupat devās projām, jo kluba darbs ir ļoti nesakārtots.”

Spēlēšanai ārzemēs ir gan pozitīvās, gan negatīvās puses. “Beļģijā sapratu, ka būt projām no mājām ir ļoti, ļoti grūti. Taču nav neiespējami. Ļoti daudz strādāju un iemācījos individuāli. Arī pagājušajā gadā potītes savainojuma dēļ nespēlēju apmēram vienu mēnesi. Daudz ieguvu spēka ziņā – gāju peldēt. Sapratu, ka jāmeklē labais – jāmotivē sevi strādāt un iet uz priekšu.”

Franku karaļa Kārļa Lielā vārdā nosauktā Šarleruā dāvājusi Rūtai arī franču valodas stundas. “Būdama pieklājīga, iemācījos pieklājības frāzes. Turpinājumā sekoja grūtākais, īpaši iepērkoties. Man sāka uzdot jautājumus, bet nezināju, ko atbildēt. Laika gaitā iemācījos, ko no manis vēlas. Iemācījos skaitīt franciski un sāku labāk saprast sarunas. Franču valoda ir salīdzinoši grūta.”