76 gadus pirms Porziņģa: pirmie latviešu basketbolisti Ņujorkā

Latvijas basketbols 1939. gada vasarā sasniedza augstāko punktu.

Basketbola dzīves vadītāji ņēma vērā 1936. gadā Berlīnē un 1937. gadā Rīgā gūtās mācības, saprotot, ka sporta veida tālākai izaugsmei nepieciešams ielikt stingrākus pamatus. Milzīga loma šajā pavērsienā bija valstsvienības galvenajam trenerim.

Valdemārs Baumanis rīkojās kā Latvijas Neatkarības kara lielāko uzvaru arhitekts, ģenerālis Pēteris Radziņš – domāja nevis vienu vai divus, bet 5-10 soļus uz priekšu.

Lai stiprinātu Latvijas basketbolu, vajadzēja

1) izveidot basketbola komandas reģionos,
2) sameklēt un apmācīt trenerus,
3) attīstīt un izkopt spēlētāju individuālās prasmes,
4) pilnveidot un dažādot komandu treniņdarbu,
5) mācīties no labākajiem spēles lietpratējiem – amerikāņiem.

1938. gada 9. oktobrī Liepājā, Daugavpilī, Jelgavā, Tukumā un Cēsīs notika pirmā “Basketbola propagandas diena”. Interese bija liela. “68 biedrības grib spēlēt basketbolu,” vēstīja laikraksts “Latvijas Kareivis”.

Liepājā 13 organizāciju pārstāvji un 400 skatītāju noskatījās Rīgas ASK uzvaru pār mājiniekiem – 39:22. Daugavpilī 20 organizācijas un 400 skatītāju bija liecinieki cīņai ar “Startu” – 9:42. Jelgavā viesojās “Latvijas Vanagi”, Tukumā – Universitātes Sports, bet Cēsis apmeklēja Rīgas LSB.

Sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš 1939. gada janvārī apstiprināja Kurzemes, Zemgales, Vidzemes un Latgales apgabalu basketbola savienību izveidi. Valsts un reģionu meistarsacīkstēm pieteicās 92 komandas, no kurām virslīgā spēlēja astoņas.

Vīriešu valstsvienība, sākot gatavošanos trešajām Eiropas meistarsacīkstēm, uzvarēja sešu komandu turnīrā Berlīnē, apsteidzot Franciju, Šveici, Itāliju, Angliju un Vāciju. Pirmās starptautiskās spēles aizvadīja sieviešu valstsvienība, mājās un viesos sacenšoties ar Lietuvu.

Pirmo reizi notika Latvijas jauniešu meistarsacīkstes, raksta grāmatas “Latvijas basketbola vēsture” (Jumava, 1998) autors un sastādītājs Guntis Keisels. Piedalījās 13 komandas, kas pārstāvēja visus lielākos klubus. Turnīrs noslēdzās ar Latvijas Dzelzceļnieku biedrības uzvaru.

1939. gada maijā Eiropas basketbola sabiedrības skatieni pievērsās Baltijas valstīm. Lietuva, Latvija un Polija jaunajā Kauņas hallē sadalīja trešo Eiropas meistarsacīkšu godalgas, bet sporta funkcionāri apsprieda nākotnes plānus.

FIBA ģenerālsekretārs Viljams Džonss 26. maijā Kauņā apmeklēja Baltijas valstu basketbola vadītāju apspriedi ar Igaunijas, Lietuvas, Somijas, Latvijas un Polijas līdzdalību, nākamajā dienā rakstīja “Sporta Pasaule”. Tika ziņots, ka ceturtās Eiropas meistarsacīkstes vīriešiem 1941. gadā notiks Varšavā, bet otrās meistarsacīkstes sievietēm – Kauņā.

Turpinājās debates par basketbola iekļaušanu 1940. gada Olimpisko spēļu programmā. Džonsa izstrādātie noteikumi paredzēja, ka OS kvalifikācijas turnīri notiktu Rīgā, Tallinā un Kauņā, bet Helsinkos spēlētu tikai astoņas labākās komandas.

Gadījumā, ja plāns neizdotos, no 1938. gada rudens tika apspriesta iespēja rīkot pirmās pasaules meistarsacīkstes basketbolā...Rīgā. Atskatoties atpakaļ, redzams, ka pasaules meistarsacīkšu pirmie pieci finālturnīri notika Dienvidamerikā (1950, 1954, 1959, 1963, 1967), bet Eiropā pirmais turnīrs risinājās tikai 1970. gadā Dienvidslāvijā.

“Šo sarīkojumu savās mājās labprāt vēlas izvest Itālija, taču francūži tam kategoriski nepiekrīt un nāk ar priekšlikumu šo lielo sarīkojumu noturēt Baltijas valstīs, minot sacīkstēm kā izdevīgāko un piemērotāko vietu – mūsu galvas pilsētu Rīgu,” LBS priekšnieku Eduardu Lapiņu 8. decembrī citēja “Sporta Pasaule”.

Tāda bija situācija 1939. gada vasaras sākumā, kad latviešu basketbolisti pirmo reizi devās uz ASV.

Brauciena plāns tika saskaņots 3. jūnijā, kad “Alfrēds Bērziņš pieņēma LFKS vicepriekšsēdētāju R. Klinsonu, ģenerālsekretāru pltn. A. Rumbu un LBS priekšnieku E. Lapiņu, piekrītot LBS ierosinājumam sūtīt uz Ameriku Valdemāru Baumani, Visvaldi Melderi un Maksi Kazāku” (“Mūsu basketbolisti mācīsies Amerikā”, laikraksts “Rīts”, 04.06.1939).

“Mūs neapmierina darbs ar 20 labākiem spēlētājiem, jo, tā strādājot, nevaram sasniegt to, ko vēlamies,” teica Lapiņš. “Basketbolā varam gūt vēl labākus panākumus, ja vien mums izdotos piesaistīt vēl kuplāku dalībnieku skaitu. Septembrī LBS rīkos pirmos provinces basketbola darbinieku un treneru kursus, kas notiks Rīgas Sporta namā (Starta ielā 5f) un ilgs divas nedēļas. Ziemas periodā paredzēti izbraukumi uz provinci, pavasarī – treniņu nometnes.”

Baumanis raksturoja brauciena mērķi: “Amerikā gribam pamatīgi noskaidrot, kā amerikāņi sagatavo savus jaunos spēlētājus. Dabīgi, ka jaunie, nenobriedušie sportisti sākumā jātrenē pēc pavisam citām metodēm, un tieši šinī ziņā mums nav vēl nekādu piedzīvojumu. Sākumā iemācītās nepareizības vēlāk ļoti grūti labot un tādēļ, lai izaugtu pilnvērtīgi basketbolisti, viss jāmāca darīt pareizi jau no pirmiem soļiem.” (Laikraksts “Rīts”, 20.06.1939)

Trenerim jau pirms brauciena bija plāns, kā izmantot iegūtās zināšanas. “Pēc atgriešanās no Amerikas mūsu pirmais darba lauks būs LBS rīkotie kursi provinces labākajiem spēlētājiem un biedrību pārstāvjiem. Sevišķi liels prieks būs Amerikā gūtās zināšanās dalīties ar provinces sportistiem, kas basketbolā jau tuvākā nākotnē pēc manas pārliecības dos neizsmeļamas rezerves.”

Brauciens sākās 20. jūnija rītā un turpinājās līdz 13. septembrim. Basketbolisti ar vilcienu “Rīga-Berlīne” devās uz jauno Polijas ostu Gdiņu (1926), lai iesēstos kuģī “Stefan Batory” un 30. jūnija rītā nokļūtu Ņujorkas ostā.

Vilciens atstāja Rīgas staciju 06:20 no rīta, taču braucēju vidū bija tikai Baumanis un Kazāks. Meldera nebija. “Baumanis domāja, ka Melderis aizbraucis atvadīties no vecākiem Jelgavā. Vecāki gaidījuši Melderi Jelgavas stacijā,” divas dienas vēlāk rakstīja “Sporta Pasaule”.

Valstsvienības kapteini meklēt devās žurnālists Harijs Mindenbergs. Piezvanījis pa tālruni, viņš konstatēja, ka Melderis vēl atrodas mājās Kandavas ielā Pārdaugavā. Tika izsaukts taksometrs. Jelgavā vilcienu panākt vairāk nebija iespējams un braucēji pa Jelgavas-Meitenes (Elejas) šoseju devās Lietuvas robežas virzienā.

Aiz Platones stacijas šoferis Kr. Vītols ieraudzīja pretī braucošu zirga pajūgu, kura vadītājs bija iesnaudies. Notika sadursme, kurā pajūga vadītājs T. Skudra tika nogalināts. Automašīnas plīstošie stikli savainoja Meldera seju un viņš uz vienu dienu tika ievietots Jelgavas Sarkanā krusta slimnīcā.

Jelgavas tirgotāja T. Skudras audžumeitai Līgo vakarā bija noliktas kāzas, uz kurām kā radiniekam bija jāierodas arī LBS priekšsēdētājam Lapiņam. Kāzas tika atliktas, Amerikas brauciens nē – ātri kļuva zināms, ka Melderis pāri okeānam dosies 1. jūlijā.

Baumanis un Kazāks tuvojās Amerikai. Viņu pirmos iespaidus 1939. gada 1. augusta numurā apraksta laikraksts “Fiziskā kultūra un sports”.

“Tikai pašā pēdējā acumirklī pamanījām Brīvības statuju, kas lepni paceļas pāri Hadsona upes ūdeņiem un apsveic katru, kas pa ūdens ceļu ierodas pasaules pilsētā Ņujorkā.

Mēdz sacīt, ka vieglāk esot uzkāpt uz Mēness nekā iekļūt Amerikā, un man gandrīz šai atziņai jāpievienojas. Dokumentu kontrole un pārbaude bija ļoti sīka un ieilga vairākas stundas.

Karstums Ņujorkā iebraukšanas dienā, neskatoties uz lietus gāzi, bija briesmīgs. Istabā sēžot, mirkām sviedros, un tā kā mūsu viesnīca atradās pilsētas centrā, tad troksnis ap to bija milzīgs. Nepārtraukti pa 44. ielu 5. avēnijas virzienā plūda auto un no gulēšanas tādēļ arī nekas prātīgs neiznāca.

Ievērojamas grūtības bija jāpārvar, kamēr iemācījāmies šeit paēst un iepazināmies ar satiksmes iekārtojumu. Ēšanu mēs te izdarām vismaz 3 reizes ātrāk kā Rīgā.”

Latvieši plānoja piedalīties Longailendas Universitātes vasaras skolā (Long Island University Coaching School). Tika apsvērta iespēja pēc 5. augusta doties “uz Indianu, kur 14.-18. augustā notiks kursi slavenāko Amerikas basketbola treneru Klifa Vela un Berija Bova vadībā”.

Video: Ņujorka 1939. gada vasarā via “Romano Archives”

Visit NBCNews.com for breaking news, world news, and news about the economy

Turpinājums sekos...