Freimanis: "Galvenais, lai pēc spēles nav naida sajūtas vienam pret otru"

Kādas ir pirmās emocijas pēc šādas spēles?
Vienkārši prieks par trim punktiem. Tas bija galvenais, jo zinājām, ka būs grūti - mūsu komanda pēdējās nedēļās nebija kopā, pieci spēlētāji bija prom no komandas [Latvijas izlasē - aut.], tā ir puskomanda! Pēc tam atkal saiet kopā, salikt visu - mēs [izlases dalībnieki] uz zaļā laukuma, viņi uz mākslīgā, tikko sanākuši kopā. Šādā situācijā tiešām galvenais bija trīs punkti - paldies Dievam, ka tos izcīnījām.

Jums divi pameta laukumu traumu dēļ, tev pašam asinis uz krekla - šodien bija sevišķi asa cīņa? Asāk nekā citu reizi?
Bija, jā, asa cīņa. Ar ko izskaidrot? Varbūt tāpēc, ka laukums ir maziņš - var ātri viens otram piekļūt un neļaut daudz domāt. No tā arī veidojās tās divcīņas. Tās traumas, kas abiem mūsējiem, arī uzskatu, ka saistītas ar spēlēšanu uz sintētikas. Cietāka pamatne. Perepļotkinam un Gļebam [Kļuškinam] - dod Dievs, lai viss būtu kārtībā. Pagaidām nezinu, kas ar viņiem. Peram [Perepļotkinam] Izskatījās nopietni [savukārt Kļuškins par sevi šo rindu autoram sacīja, ka jāizlaiž nedēļa - aut.] - dod Dievs, lai viss būs kārtībā.

Guvāt divus ātrus vārtus un pret "Ventspili" jums šāds scenārijs diezgan regulāri izdodas - kas tam ir pamatā?
Izgājām noskaņojušies, varbūt viņi bišķiņ sākumā nobijās no mums, mēs iesitām. Pēc tam atkal muļķīgi ielaidām. Mēs ar Arču [Arti Lazdiņu] nesadalījām bumbu. Atkal nesaprašanās un dabūjām to golu iekšā. Par gūtajiem vārtiem - uzskatu, ka vienkārši labi noskaņojāmies. Braucām uz šo spēli pēc trim punktiem un izdevās arī divus iesist.

Bet ir grūti spēlēt psiholoģiskā ziņā, ja ātri panāca 2:0, bet zini, ka visa spēle vēl ir priekšā un pretinieks nepārtraukti mēģinās atspēlēties?
Jā, ir grūti. Tā ir tāda Latvijas futbola iezīme, ka divus iesit un sākas panika. Lai gan būtu jāspēlē to paši spēli un tad viss būtu bijis kārtībā. Bet šodien tāpat visu izdarījām pareizi, jo uzvarējām spēli ar 2:1 - spēle aizmirsīsies, rezultāts paliks. Viss ir mums par labu.

Par ielaistajiem vārtiem - tobrīd savainots bija Kļuškins, pēc tam tu ar Lazdiņu nesapraties un ielaidāt vārtus. Gaidījāt, ka pretinieks izsitīs bumbu?
Nē, es pat negaidīju. Nezinu, kāpēc visi gaidīja - nav jau vairs tāds Fair Play. Vienkārši nesaprašanās. Te ir tas, ko teicu iepriekš - mēs ar Arču tikko tik ieradāmies no kaut kurienes, pārējā komanda bija te un nesaprašanās sanāca. Jāskatās video - lielākoties es laikam to momentu iegāzu.

Manīju, ka pēc šīs epizodes tu ar Arti smagiem vārdiem samainījāties. Jums tā regulāri gadās?
Nē, dažreiz. Spēles laikā tas jau normāli. Galvenais, pēc tam izlīgt mieru un aiziet no spēles ar mieru - ar savējiem, ar pretiniekiem, ar tiesnešiem. Lai nav naida sajūtas vienam pret otru.

Nevaru nepajautāt par izlasi - kā tu uz to visu skaties? Zaudējumi, trenera aiziešana, sabiedrības
cepšanās.
[Smagi nopūšas] Pat nezinu - tā uz sitiena nevaru atbildēt. Tas joprojām ir grūts jautājums. Ja tu zaudē un aiziet treneris, tur nav daudz jārunā, it sevišķi man kā spēlētājam. Vienkārši jānoiet malā, jānokaunas un nākamajā reizē vienkārši jāmēģina izlabot šo situāciju. Tas ir viss. Žēl, ka tā notika - ka zaudējām un ka treneris aizgāja. Nezinu, man nav ko komentēt. Lielākoties ir kauns un vairāk neko es nevaru pateikt.

Futbolisti vaino tikai paši sevi? Esmu dzirdējis, ka apstākļi izlasei Gruzijā nebija tie labākie - ne tikai īsais laiks starp spēlēm un garais lidojums, bet arī viesnīca.
Es vienmēr skatos uz sevi. Jāskatās uz sevi - lai soda un tiesā citi. Pats galvenais, ka katram ir jāskatās pašam uz sevi. Nevienu nevainoju - skatos, ko pats varēju izdarīt labāk, kaut arī Gruzijā nācu tikai uz maiņu. Ikvienam jāskatās uz sevi.