Facebook
GoogleJ. Miņins: "Džekiem būs stimuls!"
Foto: R. Kokšarovs, Sporta Avīze
Latvijas bobslejists Jānis Miņins aizvadītajā sezonā kļuva par Eiropas čempionu četriniekos, kā arī pasaules kausa kopvērtējumā izcīnīja augsto trešo vietu. Intervijā portālam eSports.lv Jānis stāsta par aizvadīto sezonu un saviem nākotnes plāniem.
Kā pats vērtē šosezon sasniegto? Bija iespējams sasniegt vairāk?
Vienmēr jau ir iespējams vairāk. Taču šogad tā sanāca. Sākumā trauma, pēc tam sportiskās formas atgūšana. Sezonas beigās mazliet pasliktinājās arī braukšanas tehnika. Tāds ir sports, ne visi var perfekti nobraukt. Jāmācās.
Pirmajā dienā bija nelielas psiholoģiskas neveiksmes. Visu koncentrēšanos mazliet izjauca tas, ka pirmajā braucienā tieši pirms starta izmeta to karogu. Tomēr tas mani neattaisno. Ar četrinieku nevarēju kārtīgi sajust to trasi. Rēķinājām visādas trajektorijas, kaut ko pamainījām savādāk nekā divniekā, līdz ar to sākās tādas kritiena situācijas. Galvenais, ka rēķinājām un cīnījāmies, taču līdz galam trasi tā arī neuzķēru.
Vai psiholoģiski nebija grūti pasaules čempionātā tieši četriniekos, jo divniekos it kā neviens neko negaidīja, bet nobrauci labāk, bet četriniekos visi gaidīja gandrīz vai uzvaru, bet no četriem braucieniem neviens nebija ideāls? Vai vaina tomēr nav galvā...
Tur ir viss kopā. Sportistam nav viegli būt prom no mājām astoņas nedēļas. Nav viegli visu laiku redzēt vienas un tās pašas sejas. Nepatīkami arī izjust, ka galva visu laiku tiek dauzīta bobam pa malām. Tas jau dod nelielu psiholoģisku spiedienu. Grūti jau saņemties, ja visu laiku gadās kaut kādas neveiksmes un nelaimes. It sevišķi sacensībās. No sākuma pirmajā braucienā karogs izkrīt, savukārt otrajā problēmas radās stūmējam, kad, lecot iekšā, bremžu rokturis saliecās tieši trešā stūmēja vietā. Koncentrēšanās mazliet sabruka un nebija tās sajūtas, ka varam cīnīties par medaļām. Varbūt tiešām kaut kas galvā nostrādāja. Gribējās jau arī priekš tiem daudzajiem skatītājiem nobraukt pēc iespējas labāk. Šoreiz tiešām psiholoģija nostrādāja, jo viss pārējais bija augstā līmenī - gan starts, gan tehnikas sagatavošana. Bet nu, šajā gadījumā laikam es esmu vainīgs.
Vai apziņa, ka pirms apmēram pieciem gadiem šeit esi piedzīvojis pasmagu kritienu, nebija tā, kas traucēja normāli koncentrēties startam šajā trasē?
Lielu iespaidu tas neatstāja. Pati Altenbergas trase nav īpaši patīkama braukšanai. Tā ir ātra ar dažādām lauzošām virāžām. Jāvadās pēc situācijas. Līdz ko izej vienu virāžu, uzreiz jākoncentrējas uz nākošo. Mazliet nokrampējos, radās neparedzēta situācija un bobs sāka griezt tur, kur nevajadzēja. Šajā trasē man jāiekrāj pieredze. Džekiem cepuri nost – iestūma kārtīgi un forši. Domāju, ka otrais starts pasaulē ir normāli.
Vai pēc šiem četriem braucieniem saprati, kur pieļauj kļūdas un kā tās nākotnē labot, jo šī gada nogalē Altenbergā risināsies viens no nākamās sezonas pasaules kausa izcīņas posmiem?
Protams. Arī nākamgad nebūs viegli, jo atkal būs tikai seši treniņbraucieni – divi no tiem ar četrinieku un četri – ar divnieku. Būs jāmēģina piešauties. Ar katru gadu ir jāuzlabo savas braukšanas spējas, nevar tā stāvēt uz vietas. Ceru, ka nākošajā reizē nobraukšu daudz kvalitatīvāk.
Trenerim Sandim Prūsim arī neveicās Altenbergas trasē, arī viņš te bija piedzīvojis smagu kritienu. Vai Prūsim bija konkrēti ieteikumi, kā ieiet 9. virāžā un tālāk?
Man principā tā devītā virāža tik daudz nebiedēja. Vairāk uztraucos tieši par lejasdaļu, tuvāk finišam. Tieši psiholoģiski devītā virāža mani neskāra.
Vai nesaskati līdzību, ka arī Prūsim izteiktākās problēmas bija tieši šajā trasē, tāpēc arī kā trenerim varbūt viņam ir grūti tev pateikt, kā pareizi veikt atsevišķas virāžas?
Domāju, ka nē. Pats Sandis Altenbergā arī nebija sen braucis. Kopš 2003. gada, kad viņš bija kā treneris. Tagad ir grūti visu uzreiz atcerēties. Protams, mums bija jāsastrādājas un jāizprot vienam otru. Bija jātiek pāri arī tam, ka trase nav tik droša braukšanai priekš manīm un vispār priekš pilotiem. Tāpēc treniņos negribējās riskēt ar trajektorijām, lai netraumētu džekus. Turējos pie drošās līnijas, līdz ar to, sanāca tā, ka rezultāts šoreiz cieta.
Kāpēc divniekos rezultāti ir sliktāki nekā četriniekos? Trase tā pati, stūrmanis tas pats, slikti iestumj? Vai tomēr tik krasi atšķiras bobs?
Sakarā ar tiem savainojumiem, arī divniekam nācās ciest, it īpaši jau startā. Kā izdzīvoju to traumu, sāku vairāk trenēties un gatavot sevi tieši pasaules čempionātam. Līdz ar to, iestājās fiziskā bedre, kas ir tad, kad sāc likt slodzi virsū. Bija jārēķinās, ka starti cieta arī Eiropā. Forma sāka parādīties tikai uz pasaules čempionātu un to varēja redzēt. Tie labie starti bija pasaules čempionātā, arī divniekos. Otra lieta, mēs visu laiku meklējam, ko uzlabot, jo tehnika mums laikam nav konkurētspējīga. Paši braucieni divniekos nebija tik slikti, taču rezultāts izpalika.
Šogad bobslejā laika atstarpes starp līderiem sasniedza nebijušus apmērus, laiks pat bija mērāms jau sekundēs, nevis simtdaļās vai pāris desmitdaļās, kā iepriekš. Kā Tu to skaidro?
Vācieši jau gatavojās tikai Altenbergai, jo pirms sezonas viņiem šajā trasē bija atlase. Pēc tam vēl vairākas treniņnometnes. Altenbergā vācieši bija veikuši aptuveni 50 braucienus, lai labāk sagatavotos tieši šai trasei. Viņiem bija ļoti daudz priekšrocības. Visas Vācijas ekipāžas bija grūti apturēt, pat neskatoties uz kļūdām.
Kur slēpjas Andrē Langes pārākums, ka divniekos viņš četru braucienu summā var otro vietu pārspēt par vienu sekundi?
Tā ir laba braukšana, jo Lange visus braucienus veica diezgan stabili. Arī starta ieskrējienā bija liela atšķirība. Tas daudz ko noteica. Viss regulējums Langem bija teicamā līmenī.
Bet vai vāciešiem viss ir "tīrs", vai tomēr ir kaut kas aizliegts, ko viņi prasmīgi noslēpj?
Tehniskā ziņā man to grūti teikt. Tas vairāk ir Sanda pārziņā, kurš tikai aptuveni nojauš, kas tur ir. Kaut kas tur esot, kas nepatīk. Lielajā samitā par šo būs nelielas pārrunas, jo vāciešu pārsvars ir aizdomīgi liels. Līdz ar to, jāsāk skatīties, kas tur īsti ir. Dažas lietas jau esot noskaidrotas, ka tomēr tik tīri tas viss nav.
Starptautiskā bobsleja un tobogana federācija (FIBT) ir noteikusi, ka slieces izgatavojamas no viena materiāla, pēc tam tikai noteiktos laikos marķējamas, lai ar tām varētu startēt sacensībās. Ir pagājis jau kāds laiks, lai varētu izdarīt pirmos secinājumus. Vai uzskati, ka šī pieeja ir labāka?
Materiāls jau ir viens, bet tas lējums atšķiras. Tā atšķirība var būt pat līdz pussekundei. Arī visus izliekuma rādiusus var pats taisīt. Ja FIBT gribēja kaut nedaudz novienādot iespējas, tad vajadzēja ierobežot gan rādiusus, gan tā saucamos kofus, kas ir slidas izliekums. Tad varbūt rezultāti būtu daudz līdzīgāki. Tagad nekas nav mainījies. Tikai materiāls ir vienāds, bet slidas krietni atšķiras.
Vai tas mazina plaisu starp "lielajām komandām" un "mazajām komandām"?
Principā jau vajadzētu, taču pirmajā gadā tas nav tik izteikti. Jā kādai no "mazajām komandām" trāpījās veiksmīgs lējums vai slidu izliekums, tad viņa bija konkurētspējīga. Taču tiklīdz "lielās komandas" noskaidroja, kas tur īsti slēpās, tad pārsvars atkal aizgāja pa priekšu. Piemēram, kad materiāls tikko izmainījās, varēja novērot, ka čehs Ivo Daņiļevičs uzreiz uzvarēja Eiropas čempionātā, lai gan pirms tam neko ievērības cienīgu nebija sasniedzis. Pēc uzvaras konkurenti sāka pētīt, kas viņam par slidām, un šogad visi sapirkuši tādas pašas slidas un rezultāts mainās. Tas bija tikai mazs mirklis, kad komandas izlīdzinājās.
Sandis Prūsis vairākkārt izteicies, ka pa aplinkus ceļiem mēģinās nopirkt kādu, ja nekļūdos, Vācijas divnieku. Vai neuzskati, ka šo "akciju" jau esam pārāk skaļi izreklamējuši un tagad kārotais var arī neizdoties?
Pašiem vāciešiem jau sākas bardaks. Tas pats Kristofs Langens, kas pirms tam bija Vācijas izlases līderis, jau sāk sadarboties ar krieviem. Turklāt ļoti spēcīgi. Īstenībā, tagad radusies ļoti izdevīga iespēja iegūt to divnieku, kamēr vāciešiem ir nesaskaņas. Mums īpaši nav jāuztraucas, jo tagad katrs mēģinās izmantot Vācijas iekšējās nesaskaņas, lai iegādātos kādu no divniekiem. Tas brīdis jāizmanto, taču parasti gadās situācijas, ja nauda ir, tad labu bobu nav. Bet tad, kad nav nauda, tad parādās arī kāds bobs. Tā taču vienmēr ir. Ir piedāvājums nopirkt diezgan labu vācu bobu, taču uzreiz jārēķinās ar summu no 50 000 eiro uz augšu. Domāju, tā ir tīri pieklājīga summa, kuru nav tik vienkārši savākt.
Kamēr izlases treneris bija Jānis Skrastiņš, tikmēr bobu pirkšana ārzemēs faktiski tika izslēgta. Kā vērtē atgadījumu Turīnas Olimpisko spēļu laikā, kad principā jau Tev bija sarunāts Šveices četrinieks, bet pēdējā brīdī tas esot ticis nobremzēts no trenera puses? Vai tā patiešām bija un kā vērtē šādu rīcību?
Tāda situācija bija. Šajā gadījumā, žēl bija tas, ka nevarējām ar treneri Skrastiņu vienoties par to, ka, piemēram, izīrēt vācu bobu, nostartēt olimpiādē, saņemt finansējumu un turpināt eksperimentēt ar Latvijas bobiem, taču viņš izslēdza pilnīgi visas iespējas izmantot ārzemju bobu. Nācās mēģināt kaut kā pa kluso to visu darīt. Kad pēdējā dienā Skrastiņš pats uzzināja, kas notiek bez viņa zināšanas, tad viņš sadusmojās un tā tālāk. Šajā gadījumā, man visvairāk žēl bija manu stūmēju Mārča Ruļļa un Jāņa Ozola, kuriem tā bija pēdējā sezona un viņi strādāja tieši uz Olimpiskajām spēlēm. Skrastiņš bija uzticīgs tikai savai ražotnei un nemaz neskatījās pa malām, lai iegādātos kādu ārzemju bobu.
Vai ar to četrinieku uzskati, ka būtu sasniedzis labāku rezultātu?
Noteikti. To pierādīja rezultāti divniekos, kur braucot ar latviešu slidām un Latvijā ražotu bobu uzrādījām pirmā desmitnieka rezultātu. Kā Latvijas bobam nopirkām citas slieces, tā pasaules kausā uzreiz bijām ceturtie, pēc tam septītie un olimpiādē sestie.
Vai ar Skrastiņu runā vai arī viņš no mūsējiem distancējas pēc OS notikumiem?
Domāju, ka attālinājies viņš nav, un visu laiku cenšas kaut ko pierādīt, mēģinot ražot jaunus bobus. Tas protams ir labi. Taču bobiem jābūt konkurētspējīgiem, lai Latvijas bobsleja federācija tos iegādātos. Konkurencei jābūt arī starp ražotājiem, ne tikai starp stūmējiem. Ceru, ka viņi uzražos konkurētspējīgu bobu, piemēram, kā tas bija pirmo sezonu, kad es sāku startēt pasaules kausos. Toreiz tika uztaisīta kopija Prūša bobam un diezgan veiksmīga. Arī mēs tikām trijniekā vienā no pasaules kausiem.
Vai tomēr mums nevajadzētu atkal nopietni pievērsties bobu būvei, nevis tikai cerēt, ka izdosies nopirkt ko tādu, kas pielabojot un papildinot būs pasaules līmenī?
Lai Latvijā paši būvētu bobus, ir vajadzīga ļoti liela nauda. Nevar vienkārši uz datora mēģināt kaut ko uzmest. Mums obligāti nepieciešams aerodinamiskais tunelis, kas ir ļoti svarīgs boba formas izpūšanai. Tam vajadzīgs ļoti liels finansējums. Šaubos, vai Latvijā to var atļauties.
Kurus pasaules bobslejā uzskati par šīs sezonas lielāko pārsteigumu autoriem? Vai nedaudz nepārsteidz Monako (Servele) un Nīderlandes (van Kalkers) pietuvošanās bobsleja elitei?
Van Kalkeram ir diezgan labs starts, līdz ar to viņš jebkurā posmā varēja izsprāgt. Diemžēl van Kalkeram pagaidām pieklibo braukšana, jo tā pieredze nav tik liela, līdz ar to, viņš vēl cīnās ar trases izbraukšanu. Ja viņam izdevās lieliski nobraukt, tad van Kalkers varēja pacīnīties par sešinieku. Piemēram, Kēnigzē, kur viņam izdevās divi izcili braucieni, kas holandietim atnesa ceturto vietu. Viņam arī paveicās, ka Kēnigzes trase ir diezgan īsa. Šajā gadījumā, starts ir diezgan noteicošs. Uz to arī van Kalkers vinnēja. Ja runājām par Serveli, tad tas ir tas bobs, kuru es vēlos iegādāties no viņa, un kur man izskanēja piedāvājums. Jāaprunājas ar treneri, vai tas vispār ir iespējams un vai tam ir nozīme. Starpsezonā ievāksim nepieciešamo informāciju. Servelem ir Langena bobs, ar kuru Kristofs uzvarēja divnieku sacensībās Olimpiskajās spēlēs Soltleiksitijā. Ar šo bobu atliek tikai nobraukt. Ja izdodas labs starts, tad ar rezultātu viss ir kārtībā. Šāds bobs mums šobrīd ir vajadzīgs.
Nākamais pasaules čempionāts notiks Leikplesidā (ASV). Trase, kura tev it kā ne pārāk patīk? Tomēr esi šeit bijis arī uz goda pjedestāla.
Jā, es jau lamājos par to, cik tad ilgi būs šīs riebīgās trases. Sasniegts tas līmenis, kad var labi nobraukt, taču pasaules čempionāti notiek šajās neparocīgajās trasēs. Neko nevar darīt. Jācenšas ar šīm trasēm sadzīvot un jāmēģina labi nobraukt. Pašlaik ir tāda situācija, ka kopš pēdējās olimpiādes man neviena trase, kurā noticis pasaules čempionāts, nav bijusi īpaši parocīga. Tas laikam tāds latviešu lāsts (smejas). Tomēr pieredze rāda, ka mana braukšana ar katru gadu uzlabojas. Jāskatās pozitīvā gultnē, nevis jau iepriekš sevi norakstīt.
Vai Vankūverā trase tiek plānota sarežģīta un parocīgāka tieši pilotiem ar labu braukšanas prasmi vai arī tieši otrādi - parocīgāka tiem, kam ir supertehnika. Kurš variants pašam patiktu labāk?
Pagaidām tā informācija ir diezgan miglaina un nesaprotama. Citi stāsta, ka, braucot no dāmu starta, sasniegts ātrums 130 km/h. Varbūt Vankūveras trase būs viena no ātrākajām. Manam braukšanas stilam piemērota būtu tāda trase, kāda ir Turīnā. Vismaz līdzīga. Ne tik daudz ar asām un ātrām ieejām, bet gan ar tādām garākām virāžām, kur var ilgāk pabraukt un padomāt. Dzīvosim, redzēsim. Kāda būs, tādā arī brauksim. Ja jau Vankūverā plānotas arī skeletona un kamaniņu sporta sacensības, tad īpaši sarežģīta tā nebūs.
Vai četrinieki ir Tava prioritāte, vai arī centīsies nedalīt prioritātes nākamajai sezonai?
Es nekad nešķiroju - divnieki vai četrinieki. Protams, tas atkarīgs no situācijas pasaules kausa pēdējos posmos. Šogad divniekos mēs bijām stabilā astotajā vietā kopvērtējumā, līdz ar to pēdējā posmā Vinterbergā divniekos īpaši nesaspringu, kas ietekmēja rezultātu. Jau nākošajā dienā mums bija ļoti svarīgi cīnīties četriniekos par trešo vietu kopvērtējumā. Tāpēc nācās uzupurēt divniekus, lai ietu uz visu banku četriniekos. Tas attaisnojās un diezgan veiksmīgi.
Kādas ir Tavas attiecības ar Sandi Prūsi? Vai nav nekādu konfliktu?
Pārsvarā nav nekādu nesaskaņu. Vasaras sākumā biju mazliet pārsteigts par tik lielām fiziskajām slodzēm treniņprocesā, bet laikam tā bija jābūt. Katrs treneris ir savādāks un katram mainās uzskati un domas. Nekādu domstarpību nav bijis un ar Sandi saprotos lieliski.
Vai nākamajā sezonā Tavs četrinieks startēs tādā pašā sastāvā?
Grūti pateikt. Neviens jau nav aizstājams un neviens nav nenomaināms, kā redzējām pagājušajā sezonā. Tāds tas lielais sports ir un bez traumām nevaram iztikt. Ļoti ceru, ka džekiem ar veselību viss būs kārtībā. Cīņa par vietām būs ļoti sīva. Es domāju, ne Ainārs [Podnieks], ne Reinis [Rozītis] negribēs tā vienkārši ļaut nosēdēt tajā paša vietā gan Osakaram [Melbārdim], gan Intaram [Dambim]. Visiem džekiem stimuls būs liels, un katrs gribēs tikt ekipāžā. Īpaši ņemot vērā to, cik veiksmīga bija šī sezona.
Parasti maija vidū sākam lēnām kustēties. Pēc Latvijas čempionāta būs neliela pauze, kuras laikā veiksim nelielus krosiņus fiziskās formas uzturēšanai, sadziedēsim visas rētas un pārbaudīsim savu veselību, lai varam pilnvērtīgi gatavoties jaunajai sezonai, un lai sezonas vidū nerodas kādi pārsteigumi.
Sezonas noslēgums plānots šajā nedēļas nogalē, kad Siguldā risināsies "Latvijas Gāzes" starptautiskā kausa izcīņa, kur startēt plāno labākie Latvijas bobslejisti, kā arī Krievijas labākās ekipāžas (Zubkovs, Popovs). Tu taču plāno startēt?
Noteikti.
Vai kāds no Taviem stūmējiem nestartēs kā pilots kādam no divniekiem (līdzīgi kā to savulaik darīja Sanda Prūša stūmējs Jānis Ozols)?
Tāda doma ir. Katrs jau grib pamēģināt pabraukt kā pilots. Iespēja jau tiek dota katru gadu. Tā ir stūmēju izvēle. Savu līdzjutēju priekšā visiem gribas labi nostartēt un atrādīties.
Vai neesi dzirdējis, kuri no bijušajiem bobslejistiem varētu startēt. Piemēram, Gatis Gūts?
Aprunājos ar Gati un viņš teica, ka šosezon vairāk pa to organizatorisko pusi, jo diemžēl mūsu sekretāre ir saslimusi un tagad Gatim ar to lietu jānodarbojas. Darba viņam pietiek.
Kā Tev šķiet, vai Edgaru Maskalānu nepiemeklēs Gūta liktenis? Brīžiem rodas tāda sajūta, ka Latvijas izlases otrajam pilotam vienkārši ir slikta tehnika, kas arī neļauj pacīnīties par augstākām vietām.
Neuzskatu, ka viņam būtu ļoti slikta tehnika, jo Edgaram ir tāds pats "Singer" bobs. Ja viņš labi nobrauca treniņos, tad turpat blakus vien man arī bija. Edgars tieši sacensībās nevar saņemties un mūžīgi kļūdās. Nezinu, vai tas ir pieredzes trūkums vai tās ir citas problēmas. Edgaram pašam pēc sezona viss jāizvērtē. Domāju, ka viss nāks ar pieredzi. Tieši morāli uz braukšanu visvairāk šobrīd sagatavojies ir Normunds Kotāns. Jebkurā gadījumā, viss atkarīgs no katra sportista psiholoģiskās sagatavotības un arī no pieredzes. Šīs lietas katram individuāli ir jāizkopj. Arī par iekļūšanu otrajā Latvijas ekipāžā būs spraiga cīņa.
Kāds būs nākamā gada bobs un slieces? Latvijā ražots vai tomēr "Singer" bobs ar tām superslidām?
Nākošajā sezonā tas noteikti būs tas pats "Singer" bobs. Mēs ceram nopirkt vēl vienu "Singer" bobu, kas solās būt labāks tieši četriniekos. Mēs nevaram stāvēt uz vietas un priecāties par to, cik labi tas bobs iet. Tā var palaist garām vēl vairākus konkurentus, kas iegādāsies tieši tādu pašu bobu un aizies mums garām. Tāpēc arī mums ir jāeksperimentē, jāskatās un jāiet uz priekšu. Par superslidām es tās negribētu saukt. Esam atraduši nedaudz labākās slidas, tomēr ne visās trasēs tās ir ātras. Tas pierādījās Kēnigzē, kur tā slida tik labi negāja. Daudz kas atkarīgs no trases. Vienā viņas slīd, otrā ne visai. Ļoti labi, ka mums parādījusies vēl viena slida un tagad divas ir diezgan labā līmenī. Pagaidām tās ir labākās.
Vai Latvijā ir iespējams uztaisīt "Singer" līmeņa bobu?
Domāju, ka var. Runājot par to pašu 2003. gadu, kad uzražoja četrinieku, kas man tiešām labi gāja un bija diezgan konkurētspējīgs ar pārējiem. Protams, bez instrumentiem un bez kompromisiem to nevar uztaisīt. Man bobu būvēšanā nav tik liela pieredze, lai es tik korekti atbildētu. To labāk uzprasīt Sandim, jo viņš ir viens no tiem, kurš Latvijā uzbūvēja konkurētspējīgu bobu un pasaules kausā uzreiz izcīnīja divas uzvaras.
Cik ļoti uzlabojies Latvijas bobsleja federācijas darbs salīdzinājumā ar sezonu iepriekš?
Principā tas uzlabojies jau pēdējos divus gadus. Nomainījies prezidents, kurš seko līdzi visam notiekošajam un ir līdz ausīm iekšā bobslejā. Ir arī viceprezidents, kurš darbojās ar sponsoriem. Domāju, ka viņiem tā sadarbība ir diezgan veiksmīga. Darbs uzlabojās un ar federāciju viss ir kārtībā.
Kas federācijas darbā jāuzlabo līdz Olimpiskajām spēlēm Vankūverā?
Ir jau daudz lietas, kas jāuzlabo. Jāpalielina finansējums, par ko mēs te visu laiku čīkstam. Ir grūti, jo tieši pirms Vankūveras mums nepieciešami eksperimenti, kas prasa zināmu finansējumu. Tomēr esam pierādījuši, ka arī ar šādiem līdzekļiem varam izcīnīt labas lietas. Vasaras treniņdarbs mums ir labā līmenī, taču ļoti nepieciešama ir starta estakāde. Ja Daugavas stadionā jauks nost mūsu estakādi, tad nebūs kur gatavot startu. Lai komanda sastrādātos, nepieciešams starts, kas spēcīgi jāatstrādā. Ļoti svarīgi, lai estakādi uzceltu, vismaz vienu gadu pirms Vankūveras. Ideāli būtu, ja ar visu ledu.
Vai tad, kad beigsi nodarboties ar bobsleju būsi treneris?
Mēs jau par šo smejamies. Man jau franči teica, ka varbūt ej projām un nāc pie mums par treneri. Es tiešām nezinu. Protams, kad beigsies karjera, tad grūti būs no tā bobsleja aiziet, taču tas atkarīgs no daudz un dažādiem faktoriem. Taču es domāju, ka diez vai iešu par treneri, jo ir baigi grūti būt prom no mājām. Ja es braucu ar visu ģimeni kaut kur strādāt, tad jā. Citādāk - nē.
Nesen Kuldīgā atklāja jauno manēžu, tā varētu noderēt arī bobslejistu treniņiem, vai ir jau konkrēti plāni?
Grūti pateikt. Mēs jau centīsimies tikt iekšā, bet tas vairāk ir Iekšlietu ministrijas un Izglītības un Zinātnes ministrijas projekts. Tā manēža vairāk domāta armijas daļai un protams arī sportistiem. Es nezinu, cik varēsim, tik mēģināsim Kuldīgā. Blakus manēžai nepieciešams arī tikpat kvalitatīvs stadions, lai mēs varētu normāli trenēties. Pati manēža ir augstā līmenī un ceru, ka kādu nometni tur aizvadīsim.
Nesen kļuvi par Kuldīgas domes deputātu. Jau iepriekš esi izteicies, ka ne visas sēdes varēsi apmeklēt. Kāds varētu būt Tavs ieguldījums pilsētas, kā arī sporta attīstībā?
Vairāk gribētu palīdzēt tieši sporta jomā, un cik var – attīstības jomā. Es diezgan daudz braukāju pa pilsētām, it sevišķi pa kūrortpilsētām, tad sanāk smelties kādas idejas, kuras varu izstāstīt arī Kuldīgas domei. Gribās pamēģināt kaut ko izdarīt lietas labā un cik es varēšu, tik palīdzēšu. Ja jutīšu, ka to nevaru, tad aiziešu prom.
+5 [+] [-]
+2 [+] [-]
+3 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
-2 [+] [-]
[+] [-]
Turēsim īkšķus arī turpmāk!Lai veicas!
+1 [+] [-]
[+] [-]