Prūsis: "Galvenais nedzīvot ar rozā brillēm par uzvaru Sočos"

-Ja atskatās uz sezonas sākuma nolūkiem, vai izdevās paveikt iecerēto?
-Varētu teikt, ka jā. Protams, tas nenozīmē, ka viss ir vislabākajā kārtībā. Ir lietas, pie kurām vēl ir jāstrādā diezgan daudz. Ko es gribēju? Lai ir vairāk pirmās vietas (smejas). Ja runājam par pilotiem, tad galvenais, lai viņiem progress neapstātos un būtu ar augšupejošu līkni.

-Iecerēto paveikt vairāk vai mazāk izdevās, bet cik ļoti apmierina abu jauno pilotu ekipāžu rezultāti?
-Bija lietas, kas apmierināja un lietas, ka nē. Tur nevar tā viennozīmīgi pateikt. Taču kā jau teicu – kopumā viss ir ar pozitīvu noskaņu, tātad var teikt – kārtībā. Neapmierinošās lietas? Domāju, ka jūs paši savos rakstos to esat jau aprakstījuši. Kaut vai tā pati Amerika, kur viens brauciens bija tāds, otrs pavisam citāds.

-Tātad stabilitāte...
-Tieši tā. Bet tas vairāk bija sākumā, jo sezonas otrajā pusē bija jau daudz labāk.

-Vai Maskalāna aiziešana pirms paša sezonas sākuma būtībā nebija optimālais variants, jo gan Melbārdim, gan Ķibermanim bija lieliska skola gadu pirms Sočiem...
-Jā, neapšaubāmi. Nekas nav mūžīgs. Jaunajiem, ja kāds vecais aiziet, jābūt gataviem. Labi, ka mums nav bedre un ir, kas spēj aizstāt tos, kas aiziet. Viņi nedrīkstēja palaist garām izdevību. Principā viņi to arī izmantoja.

-Kuras trases mūsu pilotiem šobrīd ir visgrūtāk apgūstamās?
-Izskatās, ka Vistlera, kur arī rezultāti bija vissliktākie. Tā tomēr ir sarežģīta trase, sevišķi bez papildus braucieniem. Pirms olimpiskajām spēlēm mums vismaz tur bija treniņu nedēļa, bet šoreiz aizbraucām uzreiz uz mačiem, pirms tam veicot tikai dažus braucienus treniņos. Ja runā par pārējām trasēm, tad bija smagākas, bija vieglākas, bet nedomāju, ka kādā no tām mums bija milzu grūtības. Nebija tā, ka kādu trasi neatkodām.

-Cik reālas bija iespējas pasaules čempionātā Sanktmoricā aizcīnīties līdz medaļām?
-Varējām to paveikt gan divniekos, gan četriniekos, jo blīvums un atstarpe starp ekipāžām bija tiešām maza. Četriniekam pat pēc trešā brauciena trijnieks nebija pārāk tālu. Tas pats ar divniekiem – ikviens var paskatīties protokolu – reizēm Pasaules kausa izcīņā, kur ir tikai divi braucieni, atstarpe starp piekto vai sesto vietu un trešo ir lielāka nekā pasaules čempionātā.

-Sanktmoricā bija vienas no retajām sacensībām sezonā, kad mūsējie nebija ātrākie startā...
-Tas jau nav nekāds pārsteigums, jo arī pagājušajā gadā mēs tur nebijām ātrākie, bet grūti pateikt, kāpēc tā. Starta ieskrējiens tur ir tāds īss un plakans. Ir daudz specifisku startu, kur atstarpes ir lielākas vai mazākas, taču nevajag to uztver kā pašsaprotamu normu – ja startā ir latvieši, tad labākais starts. Patiesībā zinu kāpēc mūsējie nebija labākie startā. Piemēram, vācieši un šveicieši visu sezonu nestartē identiskā sastāvā, bet mums Melbārdis ar Dreiškenu bija kopā no A līdz Z. Kādreiz jau baterijas nosēžas... Mums katros mačos startēja labākais ar labāko, bet pārējo valstu komandas stūmējus ik pa laikam mainīja.

-Ja salīdzina ar iepriekšējo sezonu, cik būtiski pa gadu ir progresējis Melbārdis?
-Jo augstāk kokā tu rāpies, jo galotni grūtāk sasniegt – tievāks gals un vairāk šūpojas (smejas). Viņam jau pamatbāze [uzsākot pilota karjeru] bija laba un plus vēl handikaps startā, kas neapšaubāmi palīdz. Taču bija vietas, kas tika izcīnītas ne jau ar startu, bet tieši labu braukšanu trasē, kaut vai jau pieminētā Sanktmorica.

-Nedienas ar ledu Sočos pirms pēdējā posma – tā bija krievu neprasme vai vienkārši konkurentu čakarēšana?
-Abi divi. Iepriekš, kad bija trases izmēģināšana un mums bija iespēja braukt tādu problēmu nebija, jo trasi gatavoja ne jau krievi, bet ārvalstu speciālisti – no Itālijas, Vācijas, vārdu sakot, starptautiska brigāde.

-Kādi vispār iespaidi par trasi palika – cik tā ir sarežģīta un vai varētu būt latviešiem parocīga?
-Citi saka: "O, vieglā trase". Taču jāatceras, ka, ja ir kāda viegla trase, tad tā nav tikai mums, bet visiem viegla. Vienalga tur visi cīnās par simtdaļām. Trase nav bīstama un sarežģīta, taču nobraukt uz labu rezultātu nav viegli. Ir vietas, kur var ļoti ātri pazaudēt starta handikapu. Jau līdz piektajai virāžai – elementāri...

Mums ar trases apgūšanu gāja labi (Melbārža četrinieks uzvarēja, bet divnieku ekipāža ieņēma trešo vietu - aut.), bet tas ir Pasaules kauss. Olimpiādē būs cita gatavība, citas likmes. Galvenais nedzīvot ar rozā brillēm, sak, mēs esam apguvuši jauno trasi, citi nav, un pēc gada būs tāpat. Ja tā domāsim, tā mums būs lielākā kļūda.

-Vai bobos, tāpat kā skeletonā, valdošā noskaņa bija, ka tik neuzvarētu krievi?
-Daudzi bija neapmierināti ar krievu darbību, ar to, kādas komandas tika dotas strādniekiem. Man bija pārsteigums, cik daudzi priecājās, ka Zubkovs palika aiz Melbārža, lai gan tobrīd sacensības vēl nebija beigušās, vēl bija jābrauc vācietim. Jāatzīst, ka citu valstu pārstāvji ļoti priecājās brīdī, kad Zubkovs nobrauca un tobrīd bija tikai trešais. Tā, ka var teikt, ka bija līdzīgi kā skeletonā, taču es neteiktu, ka kādam kāds speciāli vēlētu neveiksmi.

-Kāda vispār bobsleja sabiedrībā ir attieksme teiksim pret to pašu Zubkovu, kurš savulaik publiski priecājās par konkurenta neveiksmi?
-Tas viņam Vankūveras olimpiādē bija tāds emocionāls brīdis... Protams, ka katrs domā ne jau par lielu draudzību, bet katrs par savu izdzīvošanu. Krievijā bobslejam tiek tērēta pietiekami liela nauda, bet pretī tiek gaidīta ne jau draudzība [ar konkurentiem], bet medaļas, medaļas, medaļas. Ja rezultātu nav, tad sākas visādas razborkas, kā jau tas Krievijā vienmēr bijis. Krievijas izlasē visi ir pāratalgoti.

-Cik lielā mērā izdevies tikt skaidrībā par tehniku šīs sezonas laikā?
-Teikšu tā – vienalga kādi būtu bijuši rezultāti, tehnikas meklējumi un eksperimenti, tādā sporta veidā kā bobslejs, nekad nebeigsies. Nekad! Tas ir nebeidzams process. Arī tie, kas uzvarēja pasaules čempionātu, taisa jaunu bobu, meklē kaut ko jaunu. Tas ir tāpat kā autosportā – arī tur neviens nebrauc, jau nedomājot par kaut ko labāku.

-Vai pavasarī būs tradicionālie atlases testi stūmējiem?
-Jā, protams. Tieši ar domu atrast kādus tīrradņus testi tiek rīkoti, bet vai no atrastajiem kāds spēs tikt uz olimpiādi – nezinu. Uz Sočiem tomēr brauc astoņi labākie (divi piloti, seši stūmēji), tur nav nekādu rezervistu.

Piloti? Trīs mums tagad ir un nekad nebūs pieci, seši vai septiņi. Neticu tam. Piecas ekipāžas nevarēsim savākt, turklāt, kas viņas aizvedīs uz mačiem, par kādu naudu? Vasarā jau var izdzīvot, bet ziemā katrai ekipāžai jābūt mašīnai, bobiem, sliecēm plus visādas izmaksas par lidojumiem, viesnīcām un tā tālāk. Tas nav reāli.

-Kāda situācija ar Ronaldu Arāju – kad viņš ir gatavs pievienoties bobslejistu treniņos?
-Cik es zināju oktobrī, tik es zinu tagad. Ne man kāda ziņa, ne īsziņa, ne zvans. Nekādas informācijas. Oktobrī [Arājs] teica, ka tuvāk uz pavasari pados kādu ziņu. Pagaidām vēl nav nekā.