Naturalizētais Lapšins: "Neesmu nodevējs, no Krievijas izlases met ārā par mazāko kļūdu"

- Var teikt, ka esat nodevis dzimteni? Nomainījāt karogu, himnu.
- Nevienu neesmu nodevis. Vienkārši citādi nevarēju – Krievijā ar mani nerēķinājās, un tas tika diezgan skaidri izrādīts. Ko man vajadzēja darīt – beigt karjeru?

- Bet kā gan nauda un spēki, ko valsts ieguldīja un kas tagad strādā Dienvidkorejas labā?
- Ko nozīmē – ieguldīja valsts? Varbūt tā maz ieguldīja? Līdz pilngadībai trenējos mīlestības pret sportu dēļ, ko pārņēmu no tēva un vectēva. Ja nebūtu kasešu, man pat nebūtu iespēju skatīties sacensības… Nē, var jau būt, ka [valsts] patiešām daudz ieguldīja. Kad izaugu, braucu uz nometnēm. Bet bija taču arī medaļas Pasaules kausos – vai tad es savu funkciju neizpildīju, neatmaksāju? Sasniedzu tādu rezultātu, kādu spēju smaga spiediena apstākļos no visām pusēm. Godīgi, nemaz nejūtos par kaut ko vainīgs. Gadās, kad esi spiests aizbraukt.

- Jūs taču bijāt gatavs karogu nomainīt vēl pirms olimpiskajām spēlēm Sočos. Es personīgi ierakstīju interviju Antholcas "mikszonā" un redzēju apjukušu cilvēku, kurš ir gatavs uz visu.
- Tad man vienkārši bija sevis žēl. Pat ne par to, ka visu gadu ieņēmu pirmās vietas IBU kausā, izcīnīju otro vietu "Iževskas šautenē", bet netiku pie iespējas Pasaules kausā. Vienkārši briesmīgi kļuva saprotot, kādu dāvanu man pasniedza, nosūtot uz posmu Itālijā. Kas gan tie par nosacījumiem: ja gribi tikt uz olimpiskajām spēlēm, uzreiz iekļūsti medaļās, un tad mēs padomāsim?! Izredžu taču praktiski nekādu. Bet es šo iespēju pat gandrīz izmantoju: ja vien nebūtu sāpīgu kļūdu Pasaules kausa pieredzes trūkuma dēļ, tad būtu ticis labāko trijniekā vai sešiniekā. Un tad gan viņiem nāktos attaisnoties, jo visi pieteikumi uz Sočiem, ko sapratu tikai vēlāk, jau bija aizsūtīti.

- Bet pēc Sočiem jūs iekļuvāt izlasē un gatavojāties Dienvidkorejas spēlēm. Vai tad nebija medaļu, stafešu?
- Kā iekļuvu, tā arī uzreiz izlidoju. Atceries situāciju, kad vērsāmies pret Kasperoviču, kurš kļuva par galveno treneri? Kopš tā laika komandā palikuši tikai Garaņičevs un Cvetkovs… Godīgi, negribu par to runāt. Tagad esmu Dienvidkorejā, viss ir labi, visiem vēlu veiksmi un vainoju tikai sevi.

- Jūs arī nebijāt pret startēšanu Ukrainas izlasē.
- Jā, bet tur nesanāca. Saprotamu iemeslu dēļ.

- Dīvaini, ka tas jūs pārsteidz. Kā var mainīt krievu karogu pret ukraiņu, kad šodien par tādu lēmumu var apēst no abām pusēm?
- Biatlonā nav politikas, mēs dzīvojam draudzīgi. Ar Oļu [Olgu Abramovu, Krievijas biatlonisti, kura ieguva Ukrainas pilsonību] jau sen esam kopā, un šo gadu laikā nevienu sliktu jautājumu neesam uzdevuši. Bet par pāreju – es vienkārši gribēju piedalīties sacensībās, baidījos zaudēt formu, zaudēt pilnīgi visu. Un tā pusgadu gatavojos patstāvīgi, kamēr gaidīju Dienvidkorejas piekrišanu.

- Tagad [starp krieviem] labāks par jums ir vienīgi Šipuļins [kopvērtējumā nedaudz augstāk par Lapšinu gan ir arī Antons Babikovs, Aleksandrs Loginovs un Maksims Cvetkovs]. Kādēļ tā?
- Es vispār ar mūsu puišiem nesacenšos, vēlu viņiem veiksmi. Mums bija lielisks kolektīvs. Visi ir parasti puiši, Antoham Šipuļinam nebija nekādas zvaigžņu slimības, lai gan viņš reāli sitās ar Furkadu. Bet no malas skatos uz mūsu puišiem, cik ļoti viņi ir saspringuši. Visi staigā drūmi, bet uz pieres gluži vai rakstīts: "Lieciet mani mierā, man ir smagi." Un es biju tāds pats. Dzīvoju ar vienu domu: kaut tikai noslēgties, kaut tikai nepievilt, kaut tikai ko lieku nepateikt. Noslēdzies gluži kā čaulā, sagrupējies un baidies.

- No kā gan bīties?
- No visa. Viena kļūda [šaušanā] - tevi no visām pusēm norakstīs, izmetīs no izlases. Kādu ne tādu vārdu pateiksi – sāks raustīt. Pasmaidīsi – un arī tas nebūs pareizi. Ir sajūta, ka vienmēr esi pie kaut kā vainīgs. Lūk, skatos uz Nastju Kuzminu [kura pārstāv Slovākiju], un viņa ir atslābinājusies, pirms sacensībām sniedz intervijas, smaida. Arī es tuvojos šim stāvoklim. Slēpoju pa trasi un domāju: cik gan labi, te man tic, par vienu kļūdu šaušanā nav nekādas traģēdijas.

- Saprotu pareizi: ja sportists ir Krievijas izlasē, tad viņam ir nauda un nodrošināta rītdiena. Bet, ja nav, tad viņš zaudē reģiona sponsorus un sports ar to arī beidzas?
- Aptuveni tā. Baidies kādā brīdī saprast, ka tavs laiks ir garām un esi palicis bez nekā.

Izmantotie resursi:
https://www.championat.com/other/ar...