Derizemļa par olimpiādi un biatlona virtuvi Ukrainā un pasaulē

Andrij, Vankūverā tev pavisam nedaudz pietrūka līdz medaļai...
Funkcionāli es biju gatavs gandrīz ideāli. Es lūdzu Dievu, lai tik ātrak būtu starts, kā arī to, lai nepazūd forma. Reti gadās, ka uz tik svarīgām sacensībām esi formas virsotnē. Parasti sanāk to sasniegt nedaudz ātrāk vai nedaudz par vēlu. Šoreiz biju gatavs, taču iegāza šaušana...

Varbūt vienkārši pārdegi?
Nē, es nedomāju, ka pie vainas ir psiholoģija, kā par to visi runā. Man tās bija jau ceturtās Olimpiskās spēles, un ne par kādu uztraukumu nevar būt pat runa. Varbūt iemesls ir jaunā laide manai šautenei. Pagājušajā pavasarī vecā man izkalta, ieplaisāja un vairs neturējās kopā. Es Čehijā pieteicu jaunu. Ziemas sākumā viss it kā bija kārtībā, taču vēlāk atkal sāku sajust neērtības. Varbūt ietekmēja arī tas, ka mērķa iekārtu augstums bija nedaudz augstāks kā standarta. Organizatori domāja, ka būs vairāk sniega, līdz ar to mērķi sanāca neierastā augstumā.

Vai pirms olimpiādes funkcionāri jūs pārāk neuzvilka?
Nē, tā nebūt nebija. Vienreiz mūs tikai sapulcēja federācijas prezidents Vladimirs Brinzaks un pateica: "Vienkārši dariet savu darbu!”

Tava piektā vieta tik un tā kļuva par Ukrainas sportistu labāko sasniegumu šajās Olimpiskajās spēlēs. Vai netiek runāts, ka saņesi arī kādu prēmiju?
Līdz olimpiādei, laikam jokojot, tā runāja, ja kāds būs arī ceturtais vai piektais, viss tiks izdarīts. Es zinu, ka daudzās valstīs, piemēram tajā pašā Kazahstānā, ir pienācīgas prēmijas līdz pat sestajai vietai. Taču pagaidām neviens neko man nav teicis.

Kāds ir iespaids par olimpiādi kopumā?
Organizācija ir labāka kā Soltleiksitijā vai Turīnā, bet līdz Nagano līmenim tomēr pietrūka. 1998. gadā Japānā viss bija vienkārši ideāli.

Ja pēc desmit gadiem tev palūgs atcerēties spēles Vankūverā, ko tu atcerēsies vispirms?
Droši vien tomēr sarūgtinājumu par rezultātu sprintā, kad sapratu, ka neieguvu medaļu viena neprecīza šaviena dēļ.

Ja salīdzinām mūsu komandu Ukrainu ar tām, kas nosaka toni biatlonā – Norvēģiju, Krieviju, Vāciju, - kā mums tieši pietrūkst?
Trenējamies mēs tāpat kā viņi, varbūt pat vairāk. Sezonas sākumā pirmajos kontrolstartos mēs esam tādā pašā līmenī. Taču mūsu budžetus nevar pat salīdzināt, tāpēc arī piekāpjamies it visā. Kad Bjerndālens izvēlas sev slēpes, viņam testēšanai piedāvā aptuveni 300 slēpju pārus, mums jāiztiek ar 6-8 pāriem. Taču slēpēm var būt ļoti dažāda kvalitāte. Gadās, ka vienam un tam pašam ražotājam vienā un tajā pašā partijā no 100 slēpju pāriem divi ir kaut nedaudz labāki par pārējiem. Bet to var noskaidrot tikai pārbaudot, testējot. Bet kāda viņiem ir aparatūra! Atceros, kā pirms pieciem gadiem mēs ar norvēģiem kopā lidojām uz sacensībām Hantimansijskā. Viņi deklarēja dažādu aprīkojumu un aparatūru 300 tūkstošu eiro vērtībā. Bet mūsu komandā bija tikai viens portatīvais dators, kurš ik pa laikam uzkārās. Vai tad tas nav rādītājs?

Un trereru personāls viņiem arī ir droši vien lielāks?
Protams. Turklāt pie viņiem strādā ne tikai norvēģi, bet arī ārzemnieki. Ņemsim kaut vai to pašu Rafaelu Puarē, kas strādā ar jaunajiem.

Vai mums ir iespējams piesaistīt ārvalstu trenerus?
Pie attiecīga finansējuma, kāpēc ne? Mums taču augstākā līmeņa treneru nav nemaz tik daudz.

Un cik tas daudz izmaksātu?
Krievijas treneri ir gatavi strādāt par 3-5 tūkstošiem eiro mēnesī, norvēģi prasa 10 tūkstošus. Mūsu federācijai tā ir liela nauda. Problēmas jau rodas arī par daudz mazākām summām. Piemēram, mums apsolīja, ka apmaksās jaunās laides, taču rezultātā visu nācās darīt pašiem. Es par savu samaksāju Čehijā 520 eiro. Arī slēpes dažreiz pats sev pērku. Treniņnometnēm nauda tiek iedalīta, bet tādām lietām ne. Bet tiem, kas tikai sāk nodarboties, trūkst paša galvenā – slēpju, zābaku. Un tomēr ir ļoti daudz gribētāju. Problēma ir citur.

Visas bāzes, kas mums ir, tas ir mantojums no padomju laikiem. Neatkarības laikā nekas jauns nav uzcelts, tieši otrādi, viss tik brūk un veras ciet. Prilukos tāda liela bāze bija, tik daudz slēpotāju un biatlonistu bija no turienes. Un kas tagad? Slēgta. Taču arī tajās, kas ir palikušas, nav viss nepieciešamais. Tagad es atbraucu uz bāzi Černigovā. Sniega ir daudz, taču izveidot normālu trasi nav ar ko. Lai to izdarītu, izmanto sniega traktorus "Ratrak”, kas var ne tikai noņemt sniegu, bet arī ledus garozu. Bet te ir tikai mazie, šaurie "Buran". Tie normālu trasi neveido, bet pa ledu vienkārši slīd. Lūk sanāk arī tā – sniegs līdz ceļiem, puiši sapērk visu nepieciešamo, bet slēpot vienalga nevar.

Kādas jums ir algas?
Tā ir ļoti sāpīga tēma. Protams, tā ir brīvprātīga lieta, ar ko nodarboties, ar varu neviens jau netur. Taču visi vēlas dzīvot normāli. Mūsu izlasē alga pašlaik ir apmēram 300 eiro mēnesī. Kad eiropieši uzzin par šādu summu, pārjautā: "Tas ir dienā vai nedēļā?”. Salīdzinājumam norvēģiem alga sākas ar 10 tūksošiem eiro, plus vēl katram ir līgumi ar sponsoriem. Nu labi, ņemsim tepat tuvāk – Krievijas izlasē algas sākas no 1500 dolāriem. Es vienmēr saku, ja citas komandas uzvar pateicoties kaut kam, tad mēs tieši otrādi – par spīti.

Kāda ir tava attieksme pret viedokli, ka mums nav nepieciešams attīstīt visus sporta veidus, bet koncentrēties uz trim vai četriem, kur mums ir lielākās tradīcijas un ir perspektīvas izcīnīt medaļas?
Es pat nezinu. Mums taču ir tradīcijas daudzos sporta veda veidos – hokejā, daiļslidošanā, tramplīnlēkšanā. Iznīcināt kaut ko ir pavisam vienkārši, pietiek pāris sezonas nefinansēt, un viss ir cauri. Taču atjaunot pēc tam būs gandrīz neiespējami. Nē, ir jāmaina visa sagatavošanās sistēma.

Andrij, vai Soču olimpiādē plānojat startēt?
Domāšu. Tāda vēlme ir. Kaut gan pēc Vankūveras dvēselē ir pilnīgs tukšums un palikušas zināmas mieles. Tik daudz spēka un veselības tam veltīts... Tagad noskriešu pēdējos trīs Pasaules kausa posmus, un tad jau tālāk – skatīsiemies.

Izmantotie resursi:
sport.segodnya.ua