Video: Biatlona vadība skaidrojas par padarīto un nepadarīto

Šitais viss attiecas uz visiem individuālajiem sporta veidiem. nekad nesalīdziniet to ar hokejiem, futboliem, utt, jo tie nedrīkst būt atbalstīti caur betingiem, alkoholu, komercspēlēm un uzkurināto sabiedrības interesi.

Žurnālisti, noteikti nojauš to, ka Latvija ir visai unikālā situācijā sporta jomā un arī citās individuālā izpildījuma jomā. No PSRS laikiem, mēs esam pieraduši, ka valsts gādā par visu, bet no otras puses skatamies arī uz teicamo servisu visu valstu komandās. Skaidrs, ka skaudrā Latvijas ekonomika mūs noliek pie tās situācijas, kurā esam.
Attīstītās valstīs ir tā, ka valsts caur Nacionālo federāciju Tevi sāk atbalstīt tikai no momenta, kad Tu atbilsti mazās izlases kritērijiem, tikai uz konkrētiem mačiem. Viss, kas notiek pirms tam - pārsvarā, ir individuāla Tavu sponsoru, kluba, jeb pašvaldības padarīšana. Gribas ekstra gonkas izaugsmesi - federācijai gar to nav daļas; esi veiksmīgs juniors? - par tevi gādā dāsnā pašvaldība, lai ar Tevi varētu pēc tam lepoties. Demokrātiskās valstīs nav liegts formēt paralēlas, entuziasmu un sportu veicinošas organizācijas. Kā redzat - federācijai ir tik līdzekļu cik ir - tā nav slaucama govs un būtu daudz efektīvāka ja tiktu izmantotu tikai vissvarīgākajiem mērķiem un administrēšanai.
"Valsts, valsts, valsts" - šitā domāšana ir novecojusi un garām. Gribējām demokrātiju?! - Gribam paši visu lemt? - tad paši arī protamies par savām interesēm maksāt. Tavi sasniegumi ir arī Tava personīgā interese. Saprotu, ka te ir pamatīgi jāmaina domāšana, jāmaina cilvēki, jo idejas ir daudz, vēlamā arī, bet tik nabadzīga valsts kā Latvija nevar pavilkt to ko Norvēģija, Kanāda, Krievija - ir jāpāriet un arī žurnālistiem jāpieņem jauns modelis - "Nabadzīgā valstī nauda savam priekam un kaislībām jāmeklē arī pašiem", bet no valsts prasīt tikai vis, vis, vis-būtiskākām lietām. No šāda skatu punkta šajā intervijā neko pretrunīgu nesaskatu.. sakatu visa Latvijas individuālā sporta kopējās tendences, piespiedu(dēļ finansēm) atteikšanos no piramīdas un programmām, kas grauj sistemātisku augsta līmeņa sportistu nodrošinājumu. Tas liek domāt, ka jāpielāgojas. Šī problēma nebūtu tik liela, ja ne tikai valsts, bet arī privātuzņēmēji spētu Latvijas individuālos un īstos sportistus atbalstīt. Visi šie lielie masu tautas sporta pasākumi ir vajadzīgi, bet tā arī ir knapināšanās... normālā valstī ar veselīgu ekonomiku nav problēmas piesaistīt privātsektora uzmanību arī īstajam sportam. Šobrīd visur un visiem Latvijā ir knapināšanās.. pat tiem, kas baigi zīmējas ziņās ar N-to miljonu peļņu un stāsta, ka viņi atbalsta sportu. Patiesībā - štrunts ko viņi atbalsta! Nodokļu atlaidēs un reklāmā par visu šo viņi gūst atpakaļ daudz vairāk kā iztērētos grašus viņu mērogiem.
Žurnālistiem, ja viņiem vispār saistošs sports, nevis spēlēšanās ar betingiem, ir jācīnās par sabiedrības interesi par augstu sasniegumu sportu, nevis spēlēm vien. Jābūt saprotošiem, ka federācijas pat nevar atļauties sabiedrisko attiecību speciālistus, jo jāgrabina uz katu iespēju labiem sportistiem startēt... pašu žurnālistu interesi par individuālo sportu varētu vēlēties lielāku, vismaz kamēr ziņa par sētas futbola spēli būs aktuālāka par kontinenta čempionāta rezultātiem kādā no individuālajiem sporta veidiem. Viss ir viens un saistīts - žurnālistiem/redaktoriem ir šī vara pārraut apburto loku.