Ullas piezīmes: Trases atklāšanā nobrāzta seja un saplēstā maska
Pagājusī nedēļa Leikplesidā mums paskrēja ļoti ātri. Viss sākās ar ievākšanos lielā un foršā, tipiskā amerikāņu mājā, nu gluži kā no populārās filmas "Viens pats mājās". Ienākot tajā, mūs jau sagaidīja mājīguma un Ziemassvētku sajūta. Nemitīga rosība notika virtuvē, jo ēst gatavojām paši. Beidzot varējām izpausties - ēst ko sirds kāro, nevis to, ko mums dod.
Mana šīs nedēļas mīļākā brokastu kombinācija bija biezpiens ar svaigām ogām un kļavu sīrupa musli. Taču nedēļas beigās, kad tas viss bija beidzies, ļoti garšīgi likās arī komandas biedru kellogi! :) Pusdienās topā bija vista dažādās kombinācijās, kuru īpašā marinādē gatavoja Elīza Cauce. Un, lai cik jocīgi tas neliktos, daudzi ēdieni, manuprāt, šeit garšo labāk, "īstāk" nekā Eiropā.
Kad gatavošanai nesanāca laika vai nepietika spēka, gājām uz taizemiešu restorānu turpat blakus, kas bija gandrīz tik pat labā līmenī, kā mūsu mājas virtuve. Protams, vairākas dienas pagāja aklimatizācijai. Pilnīgi normāli bija pussešos no rīta virtuvē satikt vēl kādu, kas jau pavisam možs sācis malkot savu rīta kafiju.
Šī bija mana pirmā reize Leikplesidā. Šī trase tiek uzskatīta par diezgan sarežģītu, un biju dzirdējusi daudz "šausmu stāstu". Biju gatavojusies kaut kam trakam un cerēju, ka ar nieka septiņiem braucieniem izdosies kaut cik apgūt šo trasi. Taču jau pēc pirmajiem braucieniem sapratu, ka nav nemaz tik traki. Par laimi trase šogad esot bijusi sagatavota daudz labāk nekā tas bijis citus gadus. Tādēļ tas bija diezgan labs izaicinājums, un man bija interesanti pēc ilgāka pārtraukuma atkal būt jaunā trasē.
Mazliet pasmējāmies par sacensību numuriņiem, kādi sākotnēji bija paredzēti Nāciju kausam. Parasti tie ir apspīlēti, jo, kā jau zināms, kamaniņu sportā aerodinamika ir ļoti svarīga, bet šoreiz tika iedoti tādi "palagi"! Biju jau sagatavojusies šūšanas darbiem, bet paveicās un mirkli pirms tam organizatori atsūtīja ziņu, ka varam vilkt savus treniņu numuriņus.
Ar diviem treniņiem diemžēl nepietika, lai atkostu vienu vietu trases vidusdaļā -11./12. virāžu. Kļūdījos tur gan Nāciju kausa sacensībās, kur, neskatoties uz to, izdevās uzrādīt trešo rezultātu, gan sacensību pirmajā braucienā. Izlaboju šo kļūdu tikai sacensību otrajā braucienā, taču diemžēl trases lejasdaļā pieļāvu kļūdu, kas beidzās ar kritienu. Jau atkal nobrāzu seju, jo kritiena brīdī saplīsa maska.
Lielākā bēda gan bija par to, ka līdz kritiena brīdim bija ļoti labs brauciens, kas atspoguļojās arī pēc tam izpētītajā laiku tabulā, kā arī par sabojāto ekipējumu. Pēc tam bija sajūta - tagad esmu apguvusi trasi, tagad esmu gatava sacensībām! Diemžēl šī sajūta parādījās divus braucienus par vēlu...
Lai nu kā, trase un Leikplesida man atmiņā paliek ar pozitīvām emocijām, lielisku pieredzi un izaicinājumu, ar kuru gandrīz tiku galā. Noteikti gribu drīzumā tur atgriezties un parādīt daudz labāku sniegumu sacensībās. Tagad jau esam ieradušies Vistlerā (Kanāda), kur risināsies nākamais Pasaules kausa posms. Izmantojam divas brīvās dienas, lai izbaudītu lielisko apkārti un mazliet atvilktu elpu. Bet tad atkal sāksim visu no sākuma - sacensības jau šo piektdien un sestdien.
Sekojiet līdzi, turiet īkšķus vēl mazliet stiprāk un tiekamies atkal nākamnedēļ!
Ar sveicieniem,
Ulla.
+10 [+] [-]
+4 [+] [-]
+3 [+] [-]
-1 [+] [-]
Uzjautrināja tā frāze par to, ka ASV pārtika garšojot "īstāk" ASV ir drausmīgi zemi standarti attiecībā uz pārtikas rūpniecību un tāpēc arī viss garšo tik "īsti". Labāk nemaz nepētīt kā gaļiņas tiek audzētas, kā graudaugi tiek audzēti - slikti paliks. Tajā skaitā tas ir stāsts par to pašu nelaimīgo glutēnu - ar kuru viss taču garšo "īstāk". He!
+6 [+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
-2 [+] [-]
-1 [+] [-]
[+] [-]
-2 [+] [-]
Ir gan Anglijā sour cream, pie tam visos lielajos veikalos.vajag labāk skatīties.
+1 [+] [-]