Eiropas čempionāta kvalifikācija: žēl, ka tā… no gada uz gadu

Latvijas izlase aizvadītajās sešās šīs vasaras spēlēs prata tikt tikai pie viena panākuma, apspēlējot Maķedonijas volejbolistus. Tāpat reizi maķedoniešiem nācās zaudēt, bet pa divām reizēm nācās kapitulēt neapšaubāmo grupas favorītu poļu, kā arī slovēņu priekšā.

Jau īsi pēc izlozes kļuva skaidrs, ka mūsu izlasei šogad klāsies smagi. Ne tāpēc, ka pretinieki grupā būtu daudz spēcīgāki, nekā pirms gada, bet gan tāpēc, ka no izlases šogad atbira viens potenciālais līderis pēc otra. Viens no pirmajiem Gundars Celitāns. iemesls - gaidāmais ģimenes pieaugums un savainojums, kas viņa prātu nomocīja jau ilgāku laika. Gunčam sekoja viņa brālis Armands, Jānis Vāvers, Andrejs Zavorotnijs (traumas), kā arī Lauris Iecelnieks (problēmas klubā).

Ķermeņa valoda…

Bija skaidrs, ka grupas līderi būs poļi, bet šķita, ka par otro vietu cīnīsies Latvija un Slovēnija. Kā vēlāk izrādījās, tad arī maķedonieši nav nekādi peramie zēni. Jau pirmajās trijās spēlēs redzētais laukumā liecināja, ka Latvijas izlasē viss nav kārtībā. Lai gan šo rindu autors izlases gatavošanās procesam šogad sekoja krietni mazāk (jūtas nedaudz vainīgs volejbola sabiedrības priekšā, ka volejbolam šajā pavasarī lika mīksto), nekā ierasts, spēlētāju ķermeņa valoda dažkārt pastāsta vairāk, nekā sarunas ar viņiem pašiem, izlases treneriem vai apkalpojošo personālu. Izskatījās, ka dažs labs uz izlasi vilkts piespiedu kārtā, ne tāpēc, lai aizstāvētu savas valsts karoga krāsas. Izlasē tā nedrīkst būt, un šoreiz par šo tēmu, šķiet pirmo reizi pēdējo gadu laikā, nākas runāt arī volejbola sakarā. Žēl, ka tā!

Treneris Raimonds Vilde pēc turnīra gan uzskaita arī citus zaudējumu iemeslus, un viņam daļēji var piekrist, taču arī vēlmei un gribēšanai sisties vienam par otru treneris garām neiet. „Tas līmenis mums ir par augstu, pietrūkst no visa pa druskai. Centāmies, darījām visu, ko varējām. Cits vairāk, cits mazāk… Daudziem spēlētājiem šī bija debija šāda veida turnīros. Skaidrs, ka mums pret šādām komandām būtu jāspēlē biežāk. Sarūgtināja dažu līderu sniegums, ar pirkstu nebakstīšu, bet apmierināts neesmu,” treneris apstiprināja šo rindu autora novērojumus par spēlētāju ķermeņa valodu. „Atsevišķos mačos viss bija kārtībā, bet gadījās brīži, kad sekoja kritumi… Neizprotami kritumi. Daļa spēlētāju šoreiz piebrauca tikai uz spēlēm. Mums nebija laika nopietni strādāt ar komandu, bija doma saglabāt sportisko formu, jo saprotams, ka neko taktiski un tehniski iedot nevaram. Labā sportiskajā formā bija Aivars Petruševics, taču visam svītru pārvilka savainojums. Nevēlos saukt uzvārds, meklējot vainīgos, taču daža laba spēlētāja attieksme, man ļoti nepatika,” ar nožēlu pauž treneris Vilde. Un te atkal runājam par ķermeņa valodu, kas stāstīja par to, ka kādam, iespējams, pret sevi būtu jābūt nedaudz kritiskākam.

Spēles pret nopietniem pretiniekiem – deficīts…

Lai mūsu izlase nopietni spētu cīnīties par vietu kontinenta čempionāta finālturnīrā, nepieciešami visi labākie spēki, turklāt večiem jābūt gataviem grauzt grīdu (tā tas bija pagājušajā vasarā, kad līdz pēdējam cīnījāmies ar turkiem). Šoreiz īsti nebija ne viena, ne otra. Lai cīkstētos ar Slovēnijas līmeņa komandām, mūsu valstsvienībai nešaubīgi nepieciešamas papildus spēles un treniņi, ne tikai pirms atbildīgajiem turnīriem, bet arī ārpus Eiropas un pasaules čempionātu kvalifikācijas turnīriem. Eiropas līga ir padārgs prieks, taču Latvijas Volejbola federācijas vadībai nāksies vien apzināties (šķiet, ka tas jau notiek), ka, ja gribam redzēt izlasi finālturnīrā, šāds projekts ir nepieciešams gandrīz kā ēst. Šo faktu apstiprina arī Vilde. „Neder vienkārši pārbaudes mači, ir jāspēlē oficiālas spēles ar augsta līmeņa komandām. Oficiālās spēlēs rūdās spēlētāju raksturi un tiek krāta pieredze. Šobrīd tas viss ir naudā, taču es šajā kvalifikācijas ciklā lieliski redzēju, kā progresē Jānis Liepiņš (izlases debitants) – no spēles uz spēli, malacis. Šis turnīrs viņam noteikti nāca par labu. Kad viņam būs nākamā šāda veida pieredze, grūti spriest,” pauž Vilde.

Par šo tēmu tiek runāts no gada uz gadu, tāpēc no vārdiem beidzot būtu jāpāriet pie darbiem, pretējā gadījumā sapnis par Eiropas čempionāta finālturnīru var arī palikt neizsapņots, un sporta ziņās vārds „volejbols” - aizmirsts. Lai kā tas nepatiktu J.Savicka kungam, politika, nauda (tās daudzums) un sports ir vistiešāk saistītas lietas!

Arī treneris Vilde neslēpj, ka katrs nākamais zaudējums nevairo ne viņa, ne pašu spēlētāju pārliecību, taču vismaz treneris ir gatavs turpināt darbu. Jācer, ka arī spēlētāji paši to vēlas vismaz tikpat daudz, cik treneris. Šo rindu autoram iekšēji gan šķiet, ka ar šī komandas modeļa spēlētājiem varēja sasniegt vairāk, noteikti nepieciešams svaigums (jaunas idejas un pieeja) arī treneru kolektīvā. Pirms turnīra tika runāts par Borisu Kolčinu, taču nesanāca… Nākamreiz uz šādu mērķi jāiet mērķtiecīgāk.

P.S. Basketbola komentētājs Edgars Buļs saka: „Basketbols ir foršs!” Te šoreiz gan labāk iederētos: „Volejbols ir foršs, mīliet to!”

P.S.2. Lai piedod dāmu volejbola cienītāji, par sieviešu volejbolu kādā citā reizē.