Birjukovs: "Vienmēr atradīsim iespēju iekost"

Esat aizvadījuši Latvijas kausa izcīņas 1/4 fināla spēles. Cik lietderīgas tās bija un vai „Schenker” līgas komandām tās bija nepieciešamas? Varbūt jāatgriežas pie mazā un lielā kausa, kā tas bijis iepriekš?
Te ir jāskatās, kāds ir Nacionālās līgas komandu mērķis. Ja spēlētājiem ir plāns spēlēt arī „Schenker” līgā, tad noteikti šis ir pareizākais turnīra formāts. Tas, ko redzēju es, - „bars” spēlētāju, kas bija vienkārši atbraucis pabumbot, tas nav īsti normāli. Ja ir vēlme progresēt, tad šāda bumbošana nekam neder. Ir jāuzlabo šī situācija, nav jēgas uzturēt komandas vienkārši bumbošanas pēc. Ja atgriežamies pie jautājuma būtības, tad es tomēr uzskatu, ka turnīra formāts ir pareizs. Spēles pret lielajām komandām ir svētki visām komandām, turklāt to pilsētu iedzīvotājiem, kurās nav „Schenker” līgas līmeņa komandu, tā ir iespēja redzēt lielo volejbolu klātienē.

Aizkraukles zālē skatītāju bija daudz? Bija jūtams, ka pilsētai tas ir kas īpašs?
Jā, atmosfēra bija laba. Pretinieks bija tāds kā bija, bet šādās spēlēs katrai komandai ir savi uzdevumi. Man bija iespēja pārbaudīt savas iestrādnes, spēlējām ar konkrētiem uzdevumiem. Pirmais mačs pret Aizkraukles komandu mums nāca par labu, jo pēc tam pratām apspēlēt gan „RTU/Robežsardzi”, gan Tallinas „Selver”.

Kas bija izšķirošais šajās divās spēlēs? Būšu godīgs negaidīju, ka uzvarēsiet abos mačos.
Jā, tās bija kārtīgas rakstura uzvaras. Šobrīd sākam ieiet savā sportiskajā formā, jo līdz šim esam veikuši noteiktu darbu, un šobrīd sākam redzēt plānveidīgā darba rezultātus. Šādas uzvaras nevar izcīnīt bez veiksmes palīdzības, taču katram veiksme ir jānopelna. RTU komanda spēles ceturtajā setā neizmantoja punkta bumbu, lai gūtu uzvaru visā spēlē, nepareizi nospēlēja viņu cēlājs. Tā vietā, lai celtu uz ceturto zonu, kur blokā bija Ivo Baranovskis, piespēlēja pirmajam tempam, kur pretī bija gatavs Kārlis Volodins. Piektajā setā rīdziniekiem jau drebēja ceļi, tajā notikumus laukumā kontrolējām mēs. Ozolniekos viņi mūs apspēlēja akurāti, kā pēc grāmatas, bet te cēlājs gribēja spēli pabeigt ātrāk…

Otrais sets šajā spēlē noslēdzās ar rezultātu 41:39. Vai šis bija garākais piedzīvotais sets jūsu spēlētāja un trenera karjerā?
Šis bija garākais, kurā pašam nācies piedalīties, būs ko atcerēties, jo izdevās to uzvarēt. Piecdesmitniekus neesmu redzējis, bet tuvu tam gan.

Dienu vēlāk apspēlējāt arī „Selver” komandu.
Jā, pirmo setu uzvarējām tāpēc, ka pretinieki vēl nebija adaptējušies pēc garā pārbrauciena, bet otro – tīri zaudējām. Bijām atšifrēti un es veicu pāris taktiskās izmaiņas – samainīju līnijas. Spēle pēc scenārija bija ļoti līdzīga. Arī šajā spēlē labi uzservēja Gatis Augustāns.

Braukt uz spēlēm spēļu dienās – tā ir normāla prakses lielākajai daļai komandu. Kāds ir tas jūsu plāns? Cik ilgi pirms mača parasti esat spēļu norises vietās – viesos?
Cenšamies būt uz vietas pusotru stundu pirms katras konkrētās spēles. Mums ir „busiņš” ar 16 vietām – neliels, tāpēc gariem čaļiem nav viegli, bet viss atduras finansējumā. Reizē, kad Rakveres komandai bija mači Ozolniekos un Jēkabpilī pret DU, komanda ieradās jau piektdien. Vakarā notrenējās, mierīgi izgulējās un aizveda divas uzvaras, pret mums gan „izlīda” tikai piecos setos (smejas). Rakverei šogad ir simpātiska komanda, pirms sezonas visas formalitātes nokārtoja kā pirmā, arī treneris manā skatījumā viņiem ir ļoti perspektīvs.

Cik grūti pašam bija pārorientēties no profesionālas uz amatieru – pusprofesionālas komandas vadīšanu?
Ar profesionāļiem ikdienā kopā tiek pavadīts ilgāks laiks. Šeit nākas sastapties ar komunikācijas trūkumu. Trenējamies trīs reizes nedēļā, taču pēc treniņiem nav īsti laika apsēsties un aprunāties, visi ir strādājoši cilvēki, ātrāk uz treniņiem atbrauc reti, arī pēc nodarbībām steidzas mājās, lai būtu kopā ar ģimenēm. Dažbrīd šķiet, ka spēlētājiem lietas būtu jāsaprot bez teikšanas, bet vēlāk izrādās, ka labāk vajadzēja pateikt. Profesionālis vai amatieris – es no visiem prasu atdevi. Ja esi piekritis spēlēt Ozolnieku komandā, esi atbraucis uz treniņu, tad ir jāstrādā un jāpilnveidojas. Treniņapstākļi mums ir labi.

Saprotu, ka jums Ozolniekos nopelnītā nauda nav galvenais?
Jā, man tas nav pamatdarbs, tāpēc nekādas lielas finansiālas prasības es nevirzīju. Ikdienā jau desmit gadus vadu uzņēmumu „TMB Motors”, kurš ir „Rimi” veikalu tīkla loģistikas partneris, apgādājām veikalus ar pārtikas produktiem. Pirms daudziem gadiem mani pieaicināja brālēns. Gājis dažādi, taču esam izauguši par nopietnu uzņēmumu. Brīdī, kad man piedāvāja strādāt par treneri Krievijā, es savus ikdienas darbus uzticēju citiem, lai organizācija no tā neciestu. Ir bijuši dažādi vilinājumi, taču mums ir izdevies ievērojami augt. Ir bijuši piedāvājumi kompāniju par lielu naudu atpirkt, taču vienmēr to esam atlikuši.

Vai „Rimi” pārdošanas apjomi pēc traģēdijas Zolitūdē ir ievērojami auguši?
To gan tev nepateikšu… Nejauksim sportu ar dzīvi (smejas). Atgriežoties pie tēmas par trenera darbu Ozolniekos, es varu pieņemt arī šādus piedāvājumus, un esmu priecīgs, ka varu darboties ar šo komandu. No Krievijas aizbraucu bez naida, mani tur cienīja un ciena. Viss beidzās dēļ naudas trūkuma, taču vadība vēlēja veiksmi un teica, ka priecājas, ka varu darboties Ozolniekos.

Kādas atmiņas palikušas pēc darba ar Krievijas Superlīgas komandu?
Ieguvu milzīgu pieredzi. Tici man, nav vienkārši divus gadus dzīvot un strādāt, bet visu laiku dabūt pa muti. Kārtīga dzīves pieredze, to nemāca nevienā gudrā skolā. Tas bija ļoti interesants laiks.

Labi, atgriežamies pie Ozolniekiem. Komandai uzvaru šobrīd ir mazāk nekā zaudējumu…
Jā, tā ir. Neslēpšu, ka plānveidīgi gatavojamies Latvijas kausam, tāpat dažās spēlēs bija jāpārbauda Ēriks Baiks, jādod iespējas uzspēlēt citiem. Ērikam šī sezona nav viegla, viņam nesen tika veikta nepatīkama operācija, zem kopējās narkozes. Viņam šobrīd neiet viegli, jo Somijā regulāri spēlēja, bet tagad citi ir labāki. Es vienmēr esmu teicis: „vienalga, kas tu esi Baiks, Celitāns vai kāds cits, bet tev viss ir jānopelna ar savu darbu”. Žēl, ka situācija ir tāda kāda tā ir, bet sports ir sports. Vēl pagājušajā nedēļā arī mans krēsls nopietni šūpojās… Pretiniekiem gan novēlu neiemigt, Ozolnieku komanda vienmēr atradīs iespēju, kā iekost. Mums nav augsta līmeņa spēlētāju, bet esam komanda ar lielu sirdi, uzvaras izcīnām ar cīņu un raksturu.

Latvijas kausa pusfinālā jums jāspēlē ar „Biolaru”. Kāds ir plāns?
Pielietosim ielas taktiku - pirmais sitiens izšķir daudz, pēc tam tikai „dabivaij” (smejas). Jelgavai ir ļoti pieredzējis un gudrs treneris, kurš ātri spēj noreaģēt visās situācijās. Mums ar jelgavniekiem jāspēlē arī šajā nedēļas nogalē (saruna notika ceturtdien). Paslēpes nespēlēsim, mums vajadzīgas uzvaras un punkti turnīra tabulā, taču paturēsim prātā, ka kausa pusfināla cīņa būs svarīgāka.

Kādā virzienā šobrīd iet Latvijas volejbols? Kalnā augšup vai lejā?
Šo jautājumu savās nākamajās intervijās jums jāuzdod federācijas vadībai. Man jādomā par „Poliurs/Ozolnieki” komandas sniegumu un rezultātiem.

Ja savulaik igauņi mācījās no mums, tad šobrīd mums jau laikam ir jāmācās no viņiem. Piekritīsi, ka volejbolā Igaunija nu jau ir soli priekšā Latvijai?
Jā, viņiem ir sakārtota jauniešu sistēma. Katrā sporta zālē ir trenera kabinets, kur viņi ikdienā strādā ne tikai praktiski, bet arī apgūst teoriju, skatās video, lasa grāmatas. „Schenker” līgas komandas trenējas divas reizes dienā, darbs ir daudz profesionālāks. Labākie spēlē ārzemēs, bet jaunajiem ir iespēja spēlēt vietējās komandās. Redzot, kādi čaļi ir lielo komandu rezervē, varu droši teikt, ka Igaunijas komandas kļūs tikai spēcīgākas. Kas ir mums? Pāris jaunie un talantīgie RTU un Jelgavas komandās, daži mums, Daugavpils balstās uz pieredzējušajiem. Igaunijā darbs ar jaunatni ir plānveidīgs.

Saprotu, ka Ozolnieku komandai galvenie turnīri šosezon ir Latvijas kauss un Latvijas čempionāts, „Schenker” līga – otršķirīgi?
Nevar teikt, ka otršķirīgi, jo Latvijas čempionāts ir stipri saistīts ar „Schenker” līgu. Man čempionāta pusfinālā negribētos spēlēt pret RTU, lai gan varētu likties, ka Rīga ir mūsu ērtākais pretinieks. RTU ir favorīte, taču tikai uz papīra.

Ko lai jums novēl? Ko gribētos sasniegt šajā sezonā?
Gribētos uzvarēt viesos turnīros, taču ir jāizcīna kauss un čempionu tituls. Ja tā notiks, būšu priecīgs. Man kopā ar Ozolniekiem gribas izcīnīt kādu lielu uzvaru. Tā ir īsteni sportiska pilsēta. Daudz lietas labā ir darījis gan Rolands Baranovskis (kluba prezidents), gan Jānis Valerts (komandas menedžeris). Šie vīri no volejbola saprot daudz, jo tajā ir jau ilgus gadus. Baranovska kungs ir tāds cilvēks, kurš vienmēr strādās tautas labā, viņš mīl savu pilsētu. Ozolniekos ir divi brendi – „Poliurs” rūpnīca un volejbola komanda.

Vai piedāvājumu strādāt ar Latvijas izlasi neesat saņēmis?
Nē, piedāvāts nav, taču es neredzu, ar ko varu palīdzēt. Padomdevēju trenerim Vildem tur pietiek, brīžiem pat šķiet, ka to ir par daudz. Cita lieta, ka Raimondam kā trenerim būtu jāattīstās, ne jāsēž uz vietas. Būtu jāspēlē Eirokausos ar „RTU/Robežsardzes” komandu, tāpat jācenšas izlasi vākt kopā un spēlēt vairāk spēļu. Bet tas jau ir finansiāls jautājums.

Sarunas noslēgumā treneris vēlējās novēlēt veiksmi, veselību un izturību visiem, kuri darbojas volejbola jomā Latvijā arī turpmāk - 2014. gadā!