Kūlenam Latvijā patika viss, izņemot darba pārrunas ar Lipmanu

Pagājušā gada jūlijā Toms Kūlens savā ģeogrāfiski plašajā CV ierakstīja 11. hokeja valsti, kļūstot par Katovices GKS galveno treneri. Pavisam drīz no Polijas pienāca ziņas, ka šīs valsts vīriešu izlases galvenā trenera amats uzticēts Tedam Nolanam, bet Kūlens atkal kļuvis par viņa asistentu.

„Tā nebija nekāda sakritība,” sacīja Kūlens. „Mēs ar Tedu esam kopā strādājuši jau vairākus gadus, un mūsu sadarbība jau ir iestrādāta. Es varu visu sezonu strādāt šeit, kamēr Teds ierodas tikai uz darbu ar izlasi, pārējo laiku pavadot savās mājās. Jūs esat pārsteigts, ka mēs nonācām Polijā? Bija laiks, kad mēs bijām pārsteigti, ka nonācām Latvijā (smejas).”

„Bija tā, ka dzirdēju runas par jauna treneru kolektīva meklējumiem Polijas izlasē,” paskaidroja Kūlens. „Sazvanījos ar Tedu un vaicāju, vai viņš nebūtu ieinteresēts. Jo es biju ieinteresēts, tā arī viņam pateicu, un arī Tedam šī iespēja likās interesanta. Mēs jau tāpat visu laiku uzturam kontaktus un pastāvīgi meklējam kaut ko jaunu, kur izmēģināt savas prasmes. Cilvēki no Polijas federācijas pēc tam ar mani sazinājās, es vēlreiz vērsos pie Teda, un tā nu viss sanāca.”

Atbildot uz tiešu jautājumu, Kūlens smaidot piekrita, ka par Nolana kļūšanu par Polijas izlases treneri liela daļa atbildības jāuzņemas tieši viņam, izdarot rekomendācijas uz abām pusēm - gan poļu funkcionāriem par kanādiešu treneri, gan Nolanam par PČ pirmās divīzijas izlasi.

„Mēs esam uzstādījuši sev augstus mērķus un nebaidāmies runāt par tiem,” sacīja Kūlens, atklājot, ka vēlas ievest Polijas izlasi PČ elites divīzijā, kur tā nav spēlējusi kopš 2002. gada. Lai tiktu elitē, aprīlī būs nepieciešams ieņemt vismaz otro vietu, sacenšoties ar Slovēniju, Itāliju, Kazahstānu, mājinieci Ungāriju un Lielbritāniju. „Tā ir lieta, ko ir reāli iespējams paveikt. Polijas izlase jau iepriekšējos gados bijusi tam ļoti tuvu (divreiz trešajā vietā un vienreiz ceturtajā vietā 1. divīzijā), tā ir pierādījusi, ka spēj cīnīties šajā līmenī, un tagad mēs ar Tedu vēlamies spert nākamo soli uz augšu.”

„Un jā, elites divīzijā jau būtu iespēja tikties PČ spēlē ar Latviju. Tas būtu brīnišķīgi,” Kūlens uzsvēra. „Bija arī ideja, ka mēs varētu aizbraukt uz Latviju ar mūsu izlasi, saorganizēt pāris pārbaudes spēles. Šosezon visi kalendāri jau aizpildīti, tas tiesa, bet kāpēc ne nākamsezon? Es īsti nezinu, kas tieši tagad vada Latvijas Hokeja federāciju, taču zinu, ka Māris Baldonieks joprojām ir iesaistīts izlases darba organizēšanā.”

Pirms diviem gadiem Kūlens tika piesaukts kā ļoti nopietns kandidāts kļūšanai par Latvijas izlases galveno treneri, bet, kad tas tomēr nenotika un amats nonāca Leonīda Beresņeva ziņā, Kūlens no notikušā neko nesaprata. Viņš uzrādīja Latvijas medijam „Diena” ar Lipmanu parakstīto vienošanos un toreiz pauda savu sašutumu par šādu iznākumu.

„Toreiz bija tā, ka es runāju ar Lipmanu un visu sarunājām. Mēs parakstījām vienošanos, un viņš man teica, ka esmu izlases galvenais treneris,” ar rūgtumu balsī stāstīja Kūlens. „Pēc tam man trīs cilvēki no Latvijas zvanīja un apsveica ar jauno amatu, cilvēki augstās pozīcijās hokeja sabiedrībā, arī no LHF valdes. Par ko man šādā situācijā vairs satraukties? Tad mani pēkšņi sasniedza dīvainas runas, ka Lipmans neesot vēl izlēmis. Aizrakstīju viņam, sak, kas par lietu, tu taču man jau teici, ka esmu treneris. Kā nekā, es jau biju sācis sagatavošanās plānus un sācis domāt par kvalificēšanos olimpiskajām spēlēm. Bet tad viņš man nezināmu iemeslu dēļ vienkārši pateica „Nē”, un... un jā, tas arī bija viss. Lieta beigusies.”

Kūlens piebilda, ka Lipmans vai kāds cits viņam tā arī vēl nav izskaidrojis, kāpēc viņu vienošanās tikusi atcelta. Lipmans vēlāk medijiem skaidroja, ka parakstījis „agreement”, nevis oficiālu „contract”, kas, protams, nekādi nemaina faktu, ka „agreement” ticis vienpusīgi pārkāpts. „Līgums, vienošanās, vēl kaut kas – pasakiet man, kāda tieši atšķirība? Viņš piedāvāja darbu Latvijas izlasē un kā LHF prezidents apliecināja to ar savu parakstu. Man likās, ka ar to viss skaidrs,” neizpratnē rokas noplātīja Kūlens.

Toreiz Kūlens tā nopietni neesot apsvēris domu vērsties pēc taisnības ar juristu palīdzību vai tamlīdzīgi, jo neesot vēlējies meklēt papildu problēmas vai par varītēm cīnīties par amata iegūšanu, taču reizē par vilšanos par lielās iespējas paiešanu gar degunu (ne katrs tiek trenēt PČ elites divīzijas izlasi) bija arī rūgtums par to, ka netika novērtēts iepriekš ar Nolanu kopā paveiktais darbs.

„Pēc visa tā, ko mēs Latvijā trīs gados paveicām, iesākot konkrētu programmu, man tas likās pilnīgi loģisks un pat normāls solis, proti, ļaut man turpināt iesākto,” sacīja Kūlens. „Es biju tam gatavs, es to vēlējos un es to arī biju jau iepriekš darījis, vairākkārt aizstājot Tedu, kad viņš bija aizņemts Bufalo. Vadīju Latvijas izlases treniņnometni, kopā izspēlējām pārbaudes spēles, arī pret Krieviju un Somiju. Man likās, ka ar izlasi pakāpeniski ejam uz augšu un šī darba turpināšana būtu normāls solis. Taču tad bumba nonāca Lipmana rokās, un tiešām nezinu, kas tad nojuka.”

Kūlens gan atzina, ka viņu vēlāk sasnieguši Lipmana publiskie paziņojumi un apvainojumi ("Parādiet kaut vienu komandu, kuru viņš Toms Kūlens ir trenējis. Viņš ir aģents, ne treneris. "). Latvijā tie radīja nelielu sašutuma vilni, bet drīz vien jau nogrima tolaik ierasto LHF skandālu gūzmā, galu galā, nieka pusgadu vēlāk Lipmans jau pinās skaidrojumos par Beresņevam (ne)maksāto algu un trenera iesniegto atlūgumu, savukārt Kūlenam šie vārdi iekrita sirdī un atmiņā palika ļoti labi.

„Esmu dažādos līmeņos strādājis par hokeja treneri 30, nē, tagad laikam jau 35 gadus, bet tad dzirdu, ka es jau nemaz nekāds treneris, bet vienkārši aģents. Aģents, kurš nupat kā trīs gadus bija Latvijas izlases treneru kolektīvā. Absurds...” sašutis novilka Kūlens, bet jau pēc brīža pasmaidīja. „Toties, kā sapratu, kādā Latvijas avīzē pēc šī citāta bija skaidra un gaiša žurnālista piebilde, ka tā neesot taisnība, paldies vismaz par to.”

Kanādiešu treneris gan nevilcinājās apgalvot, ka viņa attieksme pret Latvijas hokeju palikusi ļoti pozitīva: „Zini, tā bija pieredze, ko es nekad neaizmirsīšu. Mums bija patiešām lieliski mirkļi, un satikos ar vairākām ļoti interesantām personībām, kuras atstāja lielu iespaidu manās atmiņās. Turklāt mēs arī guvām panākumus kopā ar Latvijas izlasi, mēs kļuvām par vienu no Soču olimpisko spēļu lielākajiem stāstiem, tas noteikti nav maz.”

Dzīvē tā iegrozījās, ka 2014. gadā Kūlens saņēma savu nākamo lielo iespēju, pēc dalības olimpiskajās spēlēs piepildot vienu citu savu lielo sapni, proti, darbu NHL, kur viņu Nolans uzaicināja strādāt Bufalo „Sabres” sastāvā. Kūlens izteicās, ka joprojām seko līdzi Bufalo un Zemgus Girgensona sniegumam.

„Jā, Girgensonam šobrīd iet visai grūti,” sacīja Kūlens. „Viņš uzplauka, spēlējot mūsu vadībā, jo Teds deva viņam lielu uzticības kredītu, tāda pati situācija bija arī ar Taileru Enisu. Dažiem hokejistiem vienkārši vajadzīgi konkrēti treneri ar konkrētām personībām. Varbūt bija tā, ka mēs ar Tedu nedaudz labāk uztvērām latviešu mentalitāti, varbūt mēs nedaudz labāk zinājām, kā „piekļūt” Zemgum. Un rezultāti jau arī bija, Zemgus tosezon iemeta 20 vārtus (patiesībā gan 15. Aut.p.). Nevar pat salīdzināt ar iepriekšējo sezonu.”

„Protams, ka pārliecība par saviem spēkiem ir ļoti būtiska lieta, un tas attiecas uz visiem,” turpināja Kūlens. „Mēs devām Zemgum spēles laiku pirmajās divās maiņās, devām viņam iespējas vairākumā, un, manuprāt, viņš arī ļoti izauga tieši kā hokejists. Atceroties to, es nešaubīgi ticu, ka Zemgus var kļūt par stabilu pirmo divu maiņu spēlētāju arī tagad. Iespējams gan, ka viņam noderētu apstākļu maiņa un jauna komanda.”

Jautāts par to, kā atrast motivācija pēc darba NHL doties uz Polijas hokeja līgu, Kūlens ar smaidu sacīja, ka uztver NHL kā vienu lielu virsotni, pēc kuras sasniegšanas tomēr darbs nebeidzas: „Man patīk strādāt Eiropā, man ļoti patīk sava Katovices komanda, un man patīk izlašu hokejs, un tagad man atkal ir iespēja strādāt ar nacionālo izlasi. Un šeit es varu izmantot savu Latvijā iekrāto pieredzi. Redzi, trenēšana ir un paliek trenēšana – tas ir darbs ar cilvēkiem, centieni viņus iepazīt un panākt maksimālo iespējamo efektu, tas ir darbs, kuru es mīlu. Tāpēc arī es nemaz nesalīdzinu, kādi, piemēram, bija apstākļi Latvijā un Polijā, un NHL. Latvijā bija daudz labu lietu, man patika Rīga kā pilsēta, hokeja fani atstāja lielisku iespaidu.”

Kūlens gan pasmējās, ka vienu lielu atšķirību starp Polijas un Latvijas hokeja līgām viņš gan ir pamanījis: „Polijas izlases kandidāti lielākoties spēlē savā līgā, viņus visus cenšos vērot, kad spēlējam pret viņiem. Bet iepriekš Latvijā... man laikam godīgi jāatzīstas, ka tā arī nebiju klātienē ne uz vienu Latvijas čempionāta spēli, jo visi spēlētāji jau bija citās līgās. Taču par izlasēm teikšu tā – jā, Latvija šobrīd ir elites divīzijā. Bet mēs ar Tedu jūtam, ka darbā ar Polijas izlasi neesam nemaz tik tālu no tā, ko bijām ieviesuši iepriekš Latvijas izlasē. Tagad viens no maniem mērķiem ir aizbraukt uz Rīgu, sarunāt divas pārbaudes spēles ar Latviju. Un jā, vismaz vienā arī uzvarēt (plati smaida.)”