Neuzvaramie (?) Samoilovs un Šmēdiņš. Kā tas viss sākās?

Pirmā uzvara, zaudējums… medaļa

Savu pirmo kopīgo oficiālo spēli pēc komandas izveides Samoilovs un Šmēdiņš aizvadīja nu jau tālajā 2013. gada 24. aprīļa rītā Ķīnas pilsētā Fužo, kur startēja tās vasaras pludmales volejbola sezona. Ar sesto numuru izsētie Samoilovs/Šmēdiņš 34. minūšu laikā ar 21:18 un 21:17 apspēlēja brazīliešus Hevaldo Moreiru un Tjago Santošu Barbosu, kas turnīrā bija izsēti vien ar 27. numuru. „Serves uzņemšana salīdzinājumā ar iepriekšējām trim treniņu dienām bija diezgan laba, un arī „side out” (punktu gūšana pie pretinieku serves) bija līmenī. Jānis ieservēja dažus eisus, es noliku dažus blokus, un ar to arī pietika, lai uzvarētu,” uz pirmo kopīgo panākumu atskatījās Aleksandrs Samoilovs.

Lai gan apakšgrupā vēlāk tika piedzīvots arī pirmais zaudējums, izslēgšanas spēlēs vietu jaunizveidotā komanda iekļuva. Tur mūsējo pretinieki bija tobrīd vieni no spicākajiem brazīlieši Pedro Solbergs Solgado un Bruno Oskars Šmits. Pirmajā setā mūsējie spēja salauzt pretinieku un uzvarēt ar 24:22, bet vēl sīvāks izvērtās otrais sets, kur uzvarētāja noskaidrošana ieilga un beigu beigās Latvijas duetam bija jāatzīst brazīliešu pārākums ar 31:33. Izšķirošajā setā mūsējiem diemžēl neizdevās revanšēties – zaudējums setā ar 11:15 un visā spēlē ar 1:2. Lai gan Toms Šmēdiņš, kurš toreiz spēlēja vienā duetā ar Ruslanu Sorokinu ierindojās 25.vietā, bet Mārtiņš Pļaviņš un Jānis Pēda vispār pamatsacensībās vietu nodrošināt nespēja, skeptiķu runas par jauno duetu izveidi (Šmēdiņa un Pļaviņa šķiršanos pēc olimpiskās bronzas izcīnīšanas) pieņēmās spēkā.

2013. gada maija mēneša pašā ievadā Ķīnā risinājās otrais sezonas PK posms. Šanhajas smiltīs Samoilovam ar Šmēdiņu kāju priekšā aizlika olimpiskais čempions Juliuss Brinks, kurš toreiz cīnījās vienā tīkla pusē ar Sebastianu Fuksu. Latvijas duetam 9. vieta, kas ļaudīm atkal deva pamatu runām, ka Šmēdiņam vajadzējis palikt kopā ar Pļaviņu. Šo rindu autors vēl tagad skaidri atminas Jāņa tēva Andra Šmēdiņa paustos vārdus toreiz: „Pacietību! Viņi vēl paveiks lielas lietas. Dosim viņiem nedaudz laika, potenciāls šajā komandā ir milzīgs.” Panikas komandā nebija un pamatoti.

Pirmā abu kopīgi izcīnītā medaļa (turklāt zelta) Pasaules kausa tūrē sekoja jau pāris nedēļas vēlāk, kad Argentīnas pilsētā Korientesā mūsu duets finālmačā neatstāja nekādas cerības amerikāņiem Džeikam Gibam un Keisijam Patersonam. Naktī no 26. uz 27. maiju Latvijas pludmales volejbola draugiem nebija lemts gulēt, un bija tā vērts. Triumfs divos setos mūsu pārim deva pirmo kopīgo panākumu kādā no Pasaules kausa posmiem – 2:0 (21:16, 21:19). „Ziemā esam ieguldījuši lielu darbu, tāpat arī karjeras laikā esam daudz trenējušies. Mūsu četrinieks (brāļi Šmēdiņi, Samoilovs un Sorokins) spēlē un trenējas jau sen, šobrīd tas dod rezultātu. Pieredze ir iekrāta, arī fiziski esam pietiekami labi. Jānim aizvadītā ziema bija pirmā, kad viņš nespēlēja zālē, arī tas noteikti nāca par labu,” pēc atgriešanās mājās toreiz pauda Aleksandrs Samoilovs.

Līdz brīdim, kad abi kāra sev kaklā Eiropas čempionāta zelta godalgas (2015. gada 2. augusts), Samoilovs un Šmēdiņš jau iespējuši ļoti daudz. Divos FIVB „Grand Slam” posmos duetam izdevies triumfēt, piecos izcīnītas sudraba godalgas, vienā - bronzu. Tāpat Latvijai divi zelti FIVB Open turnīros, kā arī divas sudraba un nu arī viena zelta medaļa Eiropas čempionātos. Par vēl zemākas raudzes turnīriem nemaz nerunāsim. Pagaidām pietrūkst medaļa pasaules čempionātā, kā arī olimpiskajās spēlēs… Pasaules čempionātā pirms diviem gadiem 9.vieta, bet šogad uz to neaizbrauca Jānis. Arī olimpiskā medaļa nekur nepazudīs, pārliecināts ir viens no dueta treneriem Genādijs Samoilovs, kurš pēc kopīgas fotografēšanās lidostā Rīga ar šo rindu autoru un Andri Šmēdiņu (dienā, kad Saša ar Jāni no Klāgenfurtes pārveda Eiropas zeltu) bija īss un kodolīgs: „Nākamreiz mēs te fotografēsimies pēc olimpiskās medaļas izcīnīšanas. Es par to esmu atbildīgs!” Īsi, kodolīgi un… drosmīgi. Vai Samoilovam vecākajam raksturīgi? Īsti nē… Lai gan Jūrmalas pludmalē viņa balss bieži ir izskan pat no Majoriem līdz Bulduriem, ar šādiem skaļiem solījumiem Samoilovam vecākajam nav raksturīgi mētāties. Pēc panākumiem, jā, pirms – ierasti nē!

Neuzvarami?

Dueta veiksmīgais sniegums Klāgenfurtes smiltīs, kur visos turnīra mačos tika izcīnītas uzvaras, cilvēkus atkal skubina uzdot jautājumu, ar ko mūsējie ir tik labi? Jānim vasaras sākumā tika veikta meniska operācija, Saša šajā laikā arī īsti nemaz nav trenējies, latvieši uz pārējo fona Pasaules kausa tūrē nav nekādi milži, smiltis mūsu Jūrmalā ir pietiekami labas, taču vasaras paliek arvien īsākas, naudas līdzekļi, lai algotu plašu pavadošo komandu arī pagaidām pietrūkst. Kas tad ir panākumu atslēga?

Manuprāt, tā ir pareizā ķīmija starp spēlētājiem. Iepriekš piesauktais Genādijs Samoilovs savulaik atzinis, ka „ideāla pludmales volejbola dueta kombinācija ir latvietis + krievs.” Izskatās, ka šī kombinācija tiešām strādā, abu ķīmija un raksturu saderība ir tas, kas ļauj laukumā darīt lielas lietas. Duetu sportiskās formas ziņā jūtami atmetis atpakaļ Jāņa gūtais savainojums, taču arī tas ir vēl viens fenomens. Prātam neaptverami, cik ātri spēlētājs spēja atgūties pēc veiktās meniska operācijas (ne tās vienkāršākās). Vēl jūnijā pašā sākumā viņš gūlās zem skalpeļa asmens, bet jau piecas nedēļas vēlāk kāpa uz goda pjedestāla Pasaules kausa „Grand Slam” posmā Jokohamā, bet pēc sešām savā īpašumā ieguva Eiropas čempionāta zeltu. Skaidrs, ka viss augstākminētais, iespējams, vairāk ir emocijas… Nē, drīzāk nianses. Pamatā, manuprāt, ir Sašas un Jāņa demonstrētā neordinārā spēle. Eiropas čempionāta finālā būtībā redzējām divus ļoti neordinārus pārus. Itāļi Adrians Karambula ar iesauku „Mr SkyBall” un Alekss Ranjerī ir vēl viens apliecinājums tam, ka pludmales volejbola dievam patīk neordināras lietas. Un neordināru lietu piekritēji ir arī Samoilovs ar Šmēdiņu – gan jaunie gan vecie… Veco skubināti, jaunie starpsezonā ir paveikuši labu darbu netradicionālu lietu pilnveidošanā. Uzbrukumi no otrajā piespēlēm, daudzveidīgu servju izpildīšana, mainīšanās blokā un aizsardzībā, interesantas izspēles uzbrukuma risinājumu meklēšanā, piešauti cēlieni (tā gan ir Aigara Birzuļa firmas zīme), cēlieni lēcienā. Tas viss ļauj Samoilovam un Šmēdiņam šobrīd būt neuzvaramiem.

Augstākminētās panākumu formulas pareizību apstiprina arī Andris Šmēdiņš. „Jā, citas komandas pagaidām stāv uz vietas, mēs esam daudzveidīgi, tāpēc arī spēcīgi. Tas nešaubīgi ir nākotnes pludmales volejbols. Tā sauktā „viens, divi, trīs” spēle ir vēsture. Pie visām šīm lietām strādājām Ēģiptē, šobrīd tas jau nes augļus.”