Kāda ir Latvijas rekordista 50km treniņu nedēļa?
Parasti trenējos ap 140km līdz 230km nedēļā. Atrodos Kenijā un trenējos 2400 metros virs jūras līmeņa. Šāda izskatījās mana treniņu nedēļa mēnesi pirms 50km sacensībām:
Rīts | Vakars | |
Pirmdien | 75 minūtes kross 5:00 min/km | 75 min kross vakara 5:00 min/km |
Otrdien | 10km kross 5:00 min/km | 8km viegli + 8km 3:45 + 5×200 35 sec + 4km viegli |
Trešdiena | 8km 5:00 min/km | 25km 5:00 min/km |
Ceturtdiena | 10km 5:00 min/km | 16km 4:10 min/km |
Piektdiena | 8km 5:00 min/km | 23km 4:20 min/km |
Sestdiena | 14km 5:20 min/km | 16km 4:18 min/km |
Svētdiena | 25-30 km lēni pa mežu 5:00 līdz 6:00 min/km |
Pārsvarā visi skrējieni pa kalniem, kalnos ir grūti trenēt ātrumu, galveno uzsvaru liku uz kilometru ielikšanu.
Gāji uz rekordu?
Kad skrēju Dohā, gribēju uzstādīt rekordu, bet nesanāca. Vienmēr bijusi doma, ka es varu noskriet 50km ar labu laiku. 2014.gadā noskrēju 12 maratonus. Bet 50km ir tāda distance, ka var noskriet labi un slikti, un ļoti ir atkarīgs no tā, kā veicas tajā konkrētajā dienā. Dohā man pulss jau bija 170 no pirmā kilometra, bet šajās sacensībās nevienā brīdī nesasniedzu tik augstu pulsu. Man mērķis bija skriet turot pulsu 150 līdz 165, un tas arī izdevās. Parasti 170 man ir maratona pulss. Rekordi vienmēr tiek uzlaboti agrāk vai vēlāk, un nešaubos, ka kāds cits vai pat es pats labošu šo rekordu šī gada laikā.
Kādas bija sacensības? Kurš brīdis bija grūtākais?
Sacensības bija Amerikas čempionāts 50 kilometros Ņujorkā un trase piecos apļos pa desmit kilometriem. Šoreiz nebija grūti, Dohā jau elpoju kā zilonis pēc pirmā kilometra, bet Ņujorkā bija grūts tikai pēdējais kilometrs, jo sāku bišku ātrāk skriet. Sapratu, ka var izskriet zem 3:05 (LR 3:04:40), un tad sāku just nogurumu. Man parasti aukstos laika apstākļos nav problēmas skriet šādā tempā. Vienkārši mēģināju katrus 5km veikt 18:20 līdz 18:30 robežās un pēdējie 5km bija ātrākie.
Kurš ir labākais garo distanču skrējējs Latvijā?
Labākais skrējējs Latvijā ir mans draugs Valērijs Žolnerovičs. Viņš ir savā klasē un visi pārējie ir citā līmenī aiz viņa. Valērijs uzstāda standartu, kuram mēs visi gribam tikt tuvāk, un tas visus motivē. Ja runa ir tikai par maratonu, tad, protams, Žolnerovičs, Roze, Višķers, Macuks, Zaķis, Girgensons.
Un kuri varētu tikt uz Rio?
Uz Rio Valērijs ir izpildījis normatīvu. Domāju Višķers un Roze varētu izpildīt. Girgensonam teorētiski vajadzētu bez problēmām izskriet zem 2:19, bet maratons ir 42km un pieredze dod daudz ko. Bet es domāju šie ir cilvēki, kas varētu vēl izskriet.
Mēs Tevi redzēsim olimpiskajā maratona trasē?
Protams. Pats ticu, ka arī varu izskriet, bet nu laiks rādīs, kā viss sanāks. Jātrenējas un jātic. Gribētos būt Rio, bet ar gribēšanu vien nepietiks un līdz ar to ir jātrenējas, jātic sev, un tajā diena jāizpilda viss, kā ieplānots un vienmēr jāskrien ar prieku. Es ceru, ka es būšu uz starta līnijas Rio. Tas piepildītu manu bērnības sapni.
Kāpēc 50km un nevis maratons?
Nu pēdējā laikā esmu daudz strādājis par “pacemaker.” Korejā, Ķīnā un Austrālijā. Es palīdzu skrējējām līdz 30.km pa 3:28 uz kilometru turēt tempu, vai, kad tas jādara visu distanci, tad pa 3:40 uz kilometru. Tas man devis lielu pieredzi. Noskriet maratonu pa 2:28 līdz 2:35 varu viegli pat katru nedēļu. Bet ir jāstrādā vairāk uz maratona ātruma tempu – 3:15 līdz 3:20 uz kilometru tempu. Man vajadzēja atiet no maratona, jo tā distance man nesanāca daudzas reizes, un man patīk jauni izaicinājumi un gribējās kaut ko citu izmēģināt. Es esmu gribējis izpildīt normatīvu un noskriet maratonu zem 2:19, bet abas reizes izstājos. Tiku Berlīnē līdz 28.km ar 2:19 tempu, bet tad izstājos. Domāju, ka pēc 50km man nav problēmas ar izturību, bet pašlaik jāuzlabo vidējais ātrums.
Kas notika Dohā?
Es īsti nezinu, kas notika Dohā, bet man bija problēmas ar elpošanu un ar Ahileju. Bet, kā saka, pats biju vainīgs, varbūt pieļāvu kļūdas treniņos. Tādā klimatā biju skrējis Jamaikā, un it kā problēmas nebija. Šoreiz kalni Kenijā elpošanai nedeva nekādu plusu, bet vairāk mīnusus. Dohā es vēl atgriezīšos kādreiz, bet tagad Rio ir galvenais mērķis un pārējais nav tik svarīgi.
Treniņiem Kenijā ir jēga?
Nu, par treniņiem runājot, ir tā, ka grūti paskriet ātri. Ja, piemēram, Kenijā skrienu ar 75% pulsu (kurš man ir 145), tad vidējais ātrums ir 4:30 līdz 4:45 uz kilometru, bet, kad Čikāgā, tad 3:45 līdz 4:10. Tā ir baigā starpība. Kenijā vienmēr skrienu lēni un pat Ņujorkas 50km nebija grūti. Kenijā viss ir ļoti smagi un tur es nevaru 16km noskriet 50km tempā. Bet man kalni palīdz vieglāk elpot pēc tam, kad esmu jūras līmenī un ceru, ka tas ļaus sagatavoties labam maratonam kaut kad pavasara beigās. Man sieva ir kenijiete, un mums ir dēls Armins, kurš piedzima Kenijā! Domāju, ka tā arī dzīvošu starp ASV, Keniju un Latviju, jo tagad visās trīs valstīs ir mana ģimene.
Intervija pārpublicēta no www.noskrien.lv