Kā zibens no skaidrām debesīm jeb Jančuks meklē sievu

 Šobrīd viss domas pievērstas nākamā gada augustam, tur, pāri okeānam. Kā viņa ir tikusi galā ar šoka terapiju Pekinā, kas Madarai kopīgs ar Sintu Ozoliņu un Vācijas šķēpmetējām un citas atklāsmes starpsezonā.

- Kad vienojāmies par sarunu, tu devies atpūsties. Kā izdevās un ko darīji?

- Tas bija ģimenes brauciens. Izdomājām visi kopā pavadīt laiku. Tieši tobrīd arī skolā bija brīvlaiks, un līdzi varēja tikt arī mana mamma, kas ir skolotāja, un māsas meita. Visi kopā ārpus valsts lidojām pirmo reizi, kaut iepriekš esam bijušo izbraucienos Latvijā ar mašīnu. Atpūtāmies, pusdienojām, iepirkāmies, pastaigājāmies, apmeklējām dažādus pasākumus... Biju nolēmusi šogad kaut ko tādu piedzīvot, un sanāca ļoti dvēselisks ceļojums.

- Kas visvairāk no Londonas palika atmiņā?
- Man patīk tā pilsētas burzma un enerģija, kas nāk no daudzajiem cilvēkiem. Tāpēc man patīk dzīvot pretējā vidē un gūt emocijas, kas nepieciešamas tieši darbam, bet dvēseliski man patīk burzma un cilvēki, lielpilsēta. Kad esmu par to stāstījusi, piemēram, tētis (arī treneris Gints Palameiks. - D.Ā.) oponē un uztraucas, vai nepazudīšu, vai neapniks, ka gaiss nav tik labs un tā tālāk (smejas).

- Pirmoreiz brauci atpūsties uz Londonu?
- Nē. Man tur dzīvo māsa, un es braucu pie viņas ģimenes. Pirmoreiz Londonā vispār biju Dimanta līgas posmā vēl pirms olimpiskajām spēlēm. Tad biju Londonas nostūrī un neko daudz neredzēju, bet pirmā atklāsme par pilsētu bija tieši Londonas olimpiskajās spēlēs, kad kaut minimāli izdevās iemest aci Londonas centrā. Pēc spēlēm aizbraucām vēlreiz ar mammu, pastaigājām. Labas atmiņas saistījās arī ar startu olimpiskajās spēlēs. Tāpēc arī pilsēta palikusi tuva.

- Pievēršoties Vieglatlētikas prognožu spēlei, septembrī tev izdevās uzvarēt ar metienu pāri 62 metriem Dimanta līgas pēdējā posmā. Kā izdevās mobilizēties vēl kādām sacensībām pēc pasaules čempionāta?
- Šo uzvaru gaidīju ļoti ilgi (smaida). Bija vairāki mēneši, kad varēju uzvarēt, taču vienmēr nedaudz pietrūka. Šoreiz uzvara bija pilnīgi negaidīta, jo Mareku Ārentu pārspēt man likās nereāli. Viņš ir neuzvarams (smejas), tikai Laurai Ikauniecei – Admidiņai augustā izdevās viņu pārspēt. Negribēju iedziļināties, cik punkti man jāsavāc, lai uzvarētu. Darīju savu darbu, katra mēneša mans labākais rezultāts bija apmierinošs man pašai, bet punktu izteiksmē līdz uzvarai pietrūka.

Pašām sacensībām īpaši koncentrēties nevajadzēja. Iekšā bija tā rezervīte, kas būtu realizējusies manā iecerētajā finālā pasaules čempionātā. Tur manas iespējas vairs nevajadzēja, bet uz Cīrihi, uz Dimanta līgas finālu devos arī ar labām emocijām, jo te biju izcīnījusi ceturto vietu 2014. gada Eiropas čempionātā.
Stadions ir diezgan grūts, paciets segums. Arī laika apstākļi nelutināja – bija pavēss un lietains laiks. Sanāca labs rezultāts sacensībās, kurām koncentrējos, bet pēdējās sacensībās trīs dienas vēlāk Berlīnē jau bija ļoti grūti savākties. Vienīgi žēl, ka neizdevās Cīrihē noturēties labāko trijniekā, taču tā bija cīņa par katru centimetru. Un tur es vairs nevaru neko izdarīt.

- Kādi bija mērķi pirms posma Cīrihē?
- Gribēju, protams, uzvarēt. Jau sezonas sākumā teicu, ka man nav bail uzvarēt un sevi apliecināt. Varbūt pēc tam būtu pienākums atbildēt par sasniegto rezultātu un līdzināties tam. Tomēr tehniskais izpildījums ar emocionālo stāvokli kaut kā nesavienojās. Tas ir ļoti svarīgi – sakrist visiem apstākļiem, un līdz ar to arī sasniegt vajadzīgo rezultātu visnepieciešamākajā brīdī.

- Kā pietrūka – emociju vai tehnikas?
- Biju ļoti noskaņojusies uz augstu rezultātu, jo nebiju apmierināta ar 62 metriem. Motivēju sevi katram nākamajam metienam, jo jutu, ka sevi neesmu izsmēlusi, bet tehniskajā izpildījumā sāka dominēt spēks. Gāju sektorā sportiski nikna, sakoncentrējusies un pārkrampējusies. Arī par savu sāpi – par pasaules čempionātu. Ļoti gribējās Cīrihē apliecināt, ka es varu mest tālu. Biju tur viena, bez trenera, kas varbūt būtu palīdzējis panākt atbrīvotības sajūtu, emocionālo atbrīvotību, jo iekšā bija liels aizvainojums un dusmas. Ar šādām sajūtām aizmetu 62 metrus, bet kas to zina, cik tālu būtu metusi ar atbrīvotību.

- Iepriekšējā sezonā Dimanta līgas posmā bija pat trīs latviešu šķēpmetējas, bet tagad trīs dienas pēc Cīrihes kopā ar Līnu Mūzi tev bija vēl vienas sacensības Berlīnē. Vai mest bija vieglāk vai grūtāk, kad bijāt divas no Latvijas?
- Man pat likās, ka pazīstamākas ir nevis latviete, bet pārējās, tāpēc ka es ar viņām sastapos katros mačos. Man pat bija tā, ka Berlīnē vairāk uztvēru saikni ar Vācijas šķēpmetējām, kuras visas bija tur. Jutos kā starp savējām. Ar Līnu šogad varbūt divās sacensībās Latvijā biju bijusi kopā. Šogad viņu iznāca satikt ļoti reti. Tāpēc likās, ka viņa ir varbūt pat svešāka par tām, ar ko tikos katrās sacensībās.

- Līna tevi Berlīnē vinnēja. Kā to uztvēri?
- Es vienkārši nenostartēju tā, kā es varu.

- Kāda tad ir tā varēšana? 60–62 metri septembrī – tas ir daudz?
- Aizbraucu Berlīnē uz sacensībām un iekritu gultā. Bija agrs lidojums no Cīrihes, un visu dienu domāju, kā sagatavoties sacensībās, jo man negribas startēt. Pēc Dimanta līgas fināla jau emocionāli biju gatava beigt sezonu, taču pienākums lika nostartēt arī Berlīnē. Gāju uz startu un jutu tādu stīvumu pēc Cīrihes, pēda bija jutīga, un plecs lika par sevi manīt... Ķermenim bija grūti, sezonā bija sakrāts nogurums, un vēl lietus bija nolijis. Kad iesildījāmies, lietus bija pārgājis, taču bija nepatīkams un auksts, mitrs, kad bija jāatģērbjas. Nekādas labās sajūtas.

- Berlīne arī ir liela pilsēta. Kā tev patīk šī pilsēta?
- Mēs bijām ļoti tālu no stadiona. Divas stundas jāsēž autobusā. Kādreiz bija viesnīca pašā centrā, tad bija labi. Tagad pat nezināju, kā to vietu sauc, kur atrodamies. Un tur nebija īsti, ko darīt. Tāpēc nekas cits neatlika kā gulēt gultā un gaidīt autobusu uz treniņu vai sacensībām. Tāpēc ārā neizgāju nekur.

2009. gadā mums bija pasaules čempionāts Berlīnē, starp citu, mans debijas čempionāts. Tad izdevās pastaigāt pa Berlīni un pabaudīt pilsētu. Tomēr Berlīne un Vācija man ne visai. Anglija un Amerika patīk labāk. Iespējams, tāpēc, ka tur runā angļu mēlē.
- Pieminēji kāju. Kas notika un kā jūties šobrīd?
- Traumu guvu februārī. Centos sadakterēt saudzējošā režīmā, nenoslogojot kāju un veicot procedūras, bet kāja niķojās līdz pašām sezonas beigām, un joprojām neesmu kārtīgi izārstējusi, jo trauma ir tādā vietā, kur bez kustības neiztikt un slikti dzīst. Pat, ja taisītu operāciju, tā nebūtu simtprocentīga garantija, ka pēc tam pilnībā izveseļotos. Tomēr neuzskatu, ka kāja būtu nepārvarams šķērslis maniem plāniem un mērķiem.

- Kura kāja tev ir savainota?
- Labā. Divus mēnešus neko nedarīju, bet tagad esmu atsākusi trenēties, un šodien būs trešais treniņš. Tūlīt pēc sarunas braukšu uz treniņu Mežaparkā, kur abas ar Sintu (Ozoliņu. - D.Ā.) vingrosim. Šobrīd organisms brīnās, sāp visas maliņas, un mēs ar Sintu sazvanāmies, vai tiešām viņa jūtas tāpat kā es (smejas).

- Kā pavadīji laiku, kad netrenējies?
- Laiku pavadīju ar draugiem. Izdomājām visādas aktivitātes. Es vienmēr izdomāšu, ko darīt. Turklāt man ir arī suns, Jorkšīras terjers Jančuks un līdz ar to – pienākumi. Man ir mazs bērniņš, kurš ir jālolo, jāstaidzina, jāspēlējas ar viņu... Viņam vajadzētu kādu suņu meitenīti, bet pagaidām viņš ir brīvs puika. 7. novembrī (saruna notika 5. novembrī. - D.Ā.) viņam būs četri gadi. Tas aizņem manu laiku, un es ar to rēķinos. Tā tas laiks aizpildās.

- Kas tev sunīti pieskata, kamēr tu neesi mājās?
- Atstāju viņu pie savas mammas. Mums arī kaimiņi ir ļoti jauki, un, kad visi kopā bijām ceļojumā, mammas kaimiņi pieskatīja Jančuku. Mums ir laba apkārtējā vide, un viens par otru cenšas parūpēties. Droši varam sunīti atstāt lauku vidē. Tas ir lielākais pluss laukos, ka varam uzticēties cilvēkiem.

- Nav bijis kādu plānu, kā aizpildīt brīvo laiku?
- Man gribas vienkārši atpūsties. Parasti sportistiem prasa par hobijiem, bet viņiem bieži lielākais hobijs ir tas smagais darbs, ko viņi dara. Tas ir laikietilpīgs hobijs. Protams, ir laiks arī kaut kam citam, bet es dodu priekšroku atpūtai. Tas man palīdz uzlādēt baterijas, lai atkal varētu sākt visu no jauna. Tāds pasākums bija ceļojums uz Londonu, tāds var būt tikšanās ar vēl neiepazītiem cilvēkiem, kas sniedz jaunas emocijas, taču man nevajag vēl kādu nodarbi atrast, lai atpūstos. Tās var būt grāmatas, tās var būt filmas. Tā ir atslēgšanās no visa, un, ja man ir kādas vēlmes, es tās piepildu.

- Vai tagad baterijas ir uzlādētas?
- Jā. Pēc tik ilga laika man pilnīgi bija satraukums pirms treniņa. Domāju, ka tikai kaut ko neaizmirstu. Tētis prasīja, vai gumija ir, lai plecus izlocītu? Protams, nav (smejas). Aizmirsu! Galvenais bija paņemt līdzi mūziku, jo man nepatīk darboties klusumā. Patīk, ka fonā skan mūzika, kas rada patīkamu atmosfēru.

- Kādu mūziku klausies?
- Man patīk ritmiska mūzika, piemēram, repera Aramī kompozīcijas hiphopa stilā, kuras mani iekustina arī treniņā. Tētis reizēm grib kaut ko roķīgāku, ar ģitārām un bungām. Viņš nevar saprast, kas man tās par balādēm (smejas). Tomēr trenējos es, man tas ir nepieciešams. Es viņam pretī smejos: “Kad tu trenēsies, varēsi likt visu, ko gribēsi.” Man mūzikā svarīgs nav tikai ritms, bet arī vārdi. Es iedziļinos un domāju līdzi, un tas man arī sniedz pozitīvas emocijas.

- Kad atpūties, vairāk domāji par aizvadīto sezonu vai nākamo?
- Šobrīd noteikti vairāk domāju par nākamo sezonu. Par iepriekšējo sezonu domāju pirmajās brīvlaika nedēļās, kad ļoti pārdzīvoju. Arī pirmās intervijas pēc pasaules čempionāta bija tādas smeldzošās, kad ārā nāca patiesās, rūgtās emocijas. Bija grūti. Tagad durvis ir aiztaisītas, esmu iekšā jaunā posmā. Tas ir satraucošākais, ka viss atkal sākas no jauna. Atkal ķermeni veidoju no jauna, iegūstu jaunas emocijas, jaunus vingrinājumus, kustības... Lai cik banāli tas arī skanētu, tās ir atkal jaunas cerības.

- Tad es tev neprasīšu, kāpēc tā notika pasaules čempionātā, bet gan – vai tā bija jānotiek? Vai tas bija likumsakarīgi?
- Tā nebija likumsakarība. Tas man tiešām bija liels pārdzīvojums, liels robs manā karjerā. Lai arī cik esi pārliecināts par to, ko dari, sportā var būt savas likumsakarības. Tomēr negribu ticēt, ka tam tā bija jānotiek. Varbūt kaut kas pēdējā mirklī pamainījās, bija kāds pārsteidzošs pavērsiens, taču es uzskatu, ka cīnījos līdz galam. Stadionu pametu nevis ar skumjām, bet devos prom pacilāta, jo aizgāju ar domu, ka, manuprāt, viss būs kārtībā. Tāpēc tā nebija likumsakarība, bet tieši man tā bija ļoti liela neveiksme. Būt trīspadsmitajai, kā pirmajai tūlīt aiz pamatsacensību strīpas... Ar to ir tiešām jāmāk samierināties. Tagad esmu ar to samierinājusies. Man tāda pieredze ir bijusi. Pārdzīvojums. Es to pieņemu.

- Ir dažādas 13. vietas. Viena ir, kad tu aizmet 57 metrus, cita -, kad aizmet 62 metrus.
- Tieši tā. Es domāju, ka to novērtēja arī pretinieces, ka godam esmu palikusi uzreiz aiz strīpas. Es domāju, ka viņas bītos no manis, ja būtu tikusi divpadsmitniekā. Ar mani rēķinātos. Arī es pati negribētu sev par pretinieci finālsacensībās. Es arī no sevis baidītos, jo uzskatu sevi par neprognozējamu. Ar neprognozējamiem atlētiem ir jārēķinās jebkurā situācijā.

- Vismaz tava treniņu biedrene Sinta Ozoliņa finālsacensībās nostartēja ļoti labi, bet tu tēmēji uz ko augstāku.
- Jā, nekaunos to atzīt. Ar tādām emocijām ir jāiet stadionā un jāmērķē uz pašu augstāko, jo ikviens ir pelnījis emocijas, ko sagādā uzvara.

- Kā mēs atceramies no Eiropas U-23 čempionāta, kad uzvarēji, notikt var viss.
- Jā. Katram ir savs mirklis, kas var pienākt. Tas ir jāgaida, un tam ir jātic.

- Kā tu vari novērtēt aizvadīto 2015. gada sezonu? Tev tā tāda ļoti interesanta sanākusi...
- Tas laikam būtu īstais vārds – interesanta. Sāku to pārliecināta par sevi, bet pat labāk, nekā biju domājusi. Tas ir loģiski, jo biju slima. Veselība pirmajās sacensībās nebija kārtībā. Arī turpinājumam nebija ne vainas, biju meklējumos. Galvenajās sacensībās varbūt nokļūdījos, bet arī aizvadīju neslikti. Tāpēc cenšos sevi nemocīt ar domu, ka kaut ko esmu slikti izdarījusi. Esmu zaudējusi, un centīšos nākamajā sezonā to atgūt.

- Tev jau ir arī, par sev pašai uzsist uz pleca. Uzvara Dimanta līgas posmā tev ir pirmā.
- Pirms manis tikai Vadims Vasiļevskis to ir izdarījis. Biju ļoti pārsteigta. Turklāt uzvarēt izdevās ar viena centimetra starpību. Es jau esmu pieradusi, ka pati palieku aiz muguras kādam par dažiem centimetriem. Vienā Dimanta līgas posmā mums bija vienāds rezultāts, dalījām otro vietu, bet otrs labākais rezultāts bija labāks pretiniecei, un es paliku trešā. Nebiju pieradusi pie tā, ka es varu kādu apsteigt par tik niecīgu tiesu.

- Vai tava pārliecība par to, ka vari uzvarēt, bija jau pirms uzvaras Dimanta līgas posmā Londonā, vai arī izveidojās pēc šīs uzvaras?
- Tas man bija pārsteigums! Es katrās sacensībās gribu uzvarēt, tēmēju uz visaugstākajiem mērķiem, bet nenospraužu rezultātu, kādu gribu sasniegt, cik tālu gribu mest. Sportistam ir grūti noticēt, ka var uzvarēt, ja apkārt ir tikai favorīti un jebkuram ir tā iespēja. Ir grūti tajā spriedzē saprast, ka tu vari. Tāpēc cenšos sarunās žurnālistus pārliecināt, ka es varu, jo tā es sevi it kā uz to ieprogrammēju, stiprinu, sevi mentāli.

- Un no kura brīža tu jūti, ka vari uzvarēt?
- Šis briedums manī iestājās no iepriekšējās sezonas. Kontrolēju kustību. Dažreiz nesaproti, ko īsti tu izdari, un tā tas turpinās kā konveijerā. Mehānisms tiek iedarbināts, bet nespēj īsti tam sekot līdzi. Tāpēc neizdodas līdz galam kaut ko sasniegt vai viņš līdz galam neizprot procesu.

- Ko tu domā ar procesu?
- Tieši kustību. Cik kontrolēti to vari izpildīt, cik pie tā piedomā, vai saprast, ko tu izdarīji. Paškontroli, jo tas, ka esi viens tāda ranga sacensībās, ir ļoti svarīgi, ja pats spēj izanalizēt. Ja ej sektorā ar domu atstrādāt noteiktas kustības ar maksimālu spēka patēriņu, ne vienmēr tas dod pašu labāko rezultātu. Tas ir tehnisks sporta veids, kurā ir jādomā, ko tu tur dari.

- Un kādi šobrīd ir nākotnes plāni?
- Šobrīd mēs domājam tikai par Rio. Gribam sevi atjaunināt un rehabilitēt, lai veselā miesā ir jauns gars, un sasniegt pēc iespējas labāku sportisko formu. Katru sezonu cenšos to panākt ar kādām jaunām, citādākām emocijām. Negribu teikt, ka no manis jāgaida tas un tas. Vienkārši sezonas gaitā izveidosies (vai neizveidosies) priekšstats par savu varēšanu, un galvenās sacensības būs olimpiskās spēles.

- Citi tā veiksmīgi šajā kontekstā pateiktu – Eiropas čempionātā no manis neko negaidiet!
- Nē, es tā negribu teikt. Es gribu, lai man jūt līdzi un tic, ka es varu sasniegt virsotnes. Lai izjūt, ko sportists pārdzīvo un izdzīvo, kā viņš cenšas... Viņš nebūs sportists, ja ies sektorā speciāli zaudēt. Tas nav sportiskais gars. Sportiskais gars ir cīnīties līdz galam, lai cik grūti arī nebūtu vai kādas neveiksmes viņš nepiedzīvotu. Sportists dara maksimumu tajā brīdī.

- Nākotnē vari šķēpu mest vēl tālāk?
- Protams. Man galvā ir nerealizētie cipari. Varbūt, ja spēj par to sapņot, tas arī realizējas. Un mana fantāzija ir neaprobežota (smejas).

Dainis Āzens