Vienkāršie šķēpu tālu nemet

Janvāra pēdējās dienās, tiekoties pirmajai intervijai pēc olimpiskajām cīņām, Vadimu uzreiz pat nepazinu — cieši uz acīm uzvilkta cepurīte, varens stāvs, smaids sejā. Šķita — manā priekšā ir pavisam cits cilvēks.

Vadims uzreiz bilst, ka ziņas par viņa aiziešanu no sporta esot stipri pārspīlētas. Iespējams, ka sarunas karstumā Londonā neesot līdz galam visu saprotami pateicis, taču viņš stingri pastāv uz to, ka viņa vārdi bijuši: „Ja man nebūs finansējuma, tad šķēps jāliek malā!”

Vēlāk, kad izrādījās, ka Latvijas Olimpiskās vienības finansējums pienākas arī par ceturto vietu pasaules šķēpmetēju rangā, Vadims nolēma treniņus turpināt, jo 30 gadi šķēpmešanā ir vien brieduma laiks.

Tiesa, valsts finansējums nav īpaši dižs, taču nepieciešamajam minimumam pietiek, un Vadims ir apņēmības pilns pierādīt, ka pēdējo triju četru gadu neveiksmes atbildīgākajās sacensībās būs aiz muguras.

PALDIES PAR PADARĪTO, TRENERĪT!
Pārsteigumi tomēr nebeidzās, jo novembrī tikpat lielu neizpratni izraisīja viņa lēmums beigt sadarbību ar savu pirmo un vienīgo treneri Valentīnu Eiduku, kas puisi audzinājusi kopš 14 gadu vecuma un kuru reiz kādā sarunā viņš nosauca par savu otro mammu.

Vadims atzīst, ka tas nav bijis viegls lēmums. Pēc Londonas spēlēm viņš ar savu treneri pat ilgi netikās, taču par savu izvēli ne mirkli nav šaubījies. Vadims spriež racionāli — ja reiz neveiksmes čempionātos seko cita citai, bet mazāk nozīmīgās sacensībās izdodas sasniegt lieliskus rezultātus, tad kaut kas nav bijis kārtībā. Kā vienu no iemesliem viņš min to, ka nevar viena trenere sagatavot piecus olimpiešus, kas raisa izbrīnu visos pasaules treneros, jo līdzīgu gadījumu nav bijis un diez vai būs. Tas, ka tā ir noticis, liecina tikai par treneres milzīgajām darbaspējām un mūsu šķēpmetēju potenciālu, taču — lai tiektos pēc medaļām, ar to var izrādīties par maz. Tā arī bija — neviens treneres audzēknis olimpiskajā finālā neiekļuva.

Uz neko gan necerot, Vadims piedāvājis: „Trenerīt, vai nu jūs trenējat tikai mani, vai arī es aizeju!” Valentīna Eiduka izvēlējusies strādāt ar savu grupu, un Vadims pateicies par padarīto.

Daļēji tas sniedza atvieglojuma sajūtu, jo nebija noslēpums, ka starp mūsu izcilākajiem šķēpmetējiem — olimpiskajiem vicečempioniem Vadimu Vasiļevski un Aināru Kovalu (2008. gadā Pekinā) — nevaldīja pat koleģiālas attiecības. Būdami vienas treneres audzēkņi, viņi trenējās atsevišķi, ar sveicieniem neapmainoties. Vadims nenoliedz, ka ciešajā kopā būšanā salēkšanās gadījušās, taču īsti veči sakaujas, iedzer minerālūdeni, tad izrunājas un salīgst mieru. Trīs reizes viņš to Aināram piedāvājis, reiz — pat iet kopā zivis ķert, taču vienmēr saņēmis atraidījumu. Tā arī palicis — kad viens beidz, tad otrs sāk. Katrs uz sava moliņa.

Vadims domā, ka Ainārs pārāk greizsirdīgi uzņēmis to, ka viņam viss nāk it kā vieglāk, turklāt pieveikt sāncensi izdodas labi ja reizi gadā. Vadims smej, ka arī zaudēt jāmāk.

Sadarbība neveidojās arī ar jauno talantu — pasaules junioru rekordistu Zigismundu Sirmo.

Vadims abiem novēl to labāko un cer, ka viņi spēs nostāties uz pareizā ceļa. Vienīgi Aināram jātiek galā ar savu stūrgalvību, lai ieklausītos trenerītē un nostabilizētu metienu tehniku, kas ir neizprotamu krustsoļu piebārstīta, bet Zigismundam jānokāpj no savām necerēti agri sasniegtajām zvaigznēm, kā arī jāvētī daudzie padomdevēji, kuri jauc galvu gan pašam sportistam, gan palaiž pa vējam trenerītes plānus.

Vadims par savu pirmo sezonas uzdevumu uzskata klātienē pierādīt, kurš ir labākais šķēpmetējs Latvijā? Iespējams, tas notiks Rīgas kausu izcīņā, kas šogad risināsies jau maija beigās.

VIENS VĒL NAV VIENS
Ko tālāk? Vadims atzīst, ka pie jaunās situācijas irjāpierod. Milzīgā pieredze, ilgus gadus slīpētā tehnika, spēks nekur nav pazudis, taču trenēties vienatnē ir kas cits nekā treneres uzraudzībā.

Gatavošanos sezonai viņš sāka pavēlu — vispirms ar vispārējiem fiziskajiem treniņiem trīs reizes nedēļā, tad sāka nodarbības arī mešanas sektorā, raidot pildbumbas tīklā. Tiesa, ar pilnu jaudu — kā agrāk šajā laikā — to vēl nedarot, jo pēdējo gadu pieredze rāda — ja laba sportiskā forma tiek sasniegta maijā, tad seko kritiens un atbildīgākajās sacensībās, kas parasti notiek augustā, to vairs atgūt neizdodas. Labākie rezultāti nereti izsprāgst, jau rudenim tuvojoties.

Fizisko sagatavotību viņš rūda ārmrestlinga (roku laušanās) čempiona Normunda Tomsona vadībā. Normundu viņš pazīst gadus piecpadsmit, arī pats savu reizi pamēģinājis lauzties ar rokām. Vadims uzskata, ka augstas klases šķēpmetējam tomēr vajag divus trenerus. Vienu — kas nodarbojas ar fizisko sagatavotību, otru — kas strādā pie tehnikas.

Sākumā treniņi likušies kā 3. klases skolēnu vingrinājumi. It kā viegli, paredzēti sīkām muskuļu grupām, taču treniņi esot ļoti intensīvi, un pēc divām stundām liekoties, ka vieglāk desmit reizes uzspiest 120 kilogramu svaru stieni, nekā staipīt un vingrināt vismazākās muskuļu šķiedriņas.

Vadims teic, ka viņa organismam, kam spēku neatņemt, tieši šiem skrupulozajiem vingrinājumiem jādod lielāks efekts nekā vienkāršai svaru cilāšanai. Normunds kopā ar Vadimu smalki izpētījis šķēpa mešanā iesaistītās muskuļu grupas un neatstāj novārtā nevienu muskuļu šķiedru. Tam jāstiprina arī pārliecība, ka nenotiks traumas, kas nereti sekoja agrākajiem spēka treniņiem, pēc kuriem kāds it kā nenozīmīgs muskulis nebija gatavs slodzei.

Treniņu grafiku Vadims tagad izstrādā pats — pēc savas pašsajūtas. Agrāk treniņi bija no pirmdienas līdz piektdienai, bet tagad pēc smagākiem treniņiem var būt arī brīvdiena, lai izlaisto atgūtu sestdienā vai svētdienā.

Vadims nenoliedz, ka šāds paša radīts treniņu grafiks slēpj sevī arī briesmas palaisties slinkumā, taču uzreiz cieši piebilst (iespējams, sevi iedrošinot), ka mērķis pierādīt sev un citiem, kurš ir labākais Latvijas šķēpmetējs, ir pietiekami nozīmīgs dzinulis.

Par fiziskajiem treniņiem sirds ir mierīga, bet par tehniskajiem vingrinājumiem stāvoklis vēl ir nenoteikts. Tehnika Vadimam ir laba, taču ik pa brīdim derētu skats no malas, jo reizēm kaut kas būtisks var paslīdēt garām. Sākumā Vadims cer uz savas draudzenes — sporta speciālistes Kristīnes — atbalstu, kas viņu filmēs treniņos, un turpat stadionā viņš varēs koriģēt nepieciešamās izmaiņas. Vadima pieredze ir pietiekama, lai viņš saprastu katru niansi. Turklāt viņš centīgi atsācis trenera profesijas apguvi LSPA. Interesanti, ka intervijās Sportam savulaik gan Valentīna Eiduka, gan Latvijas Šķēpmetēju kluba dibinātāja Valija Drauga Vadimu minējušas kā perspektīvāko iespējamo šķēpmetēju treneri.

Vadims uzskata, ka nepieciešami arī koptreniņi pie kāda augstas klases trenera. Latvijā tas īsti vairs nav iespējams, jo uzrunātais Gints Palameiks (Madaras Palameikas un Rolanda Štrobindera treneris) vien nosmējis, ka negribot lēkt uz ecēšām, un saruna tālāk nav raisījusies.

Kā ideālu variantu Vadims min koptreniņus ar pazīstamo krievu speciālistu Sergeju Makarovu, kurš savulaik spēkojies ar mūsu Jāni Lūsi. Tagad pie viņa trenējas virkne krievu šķēpmetēju, dēlu Sergeju Makarovu (92,61 m) ieskaitot. Sergejs juniors ir labs Vadima paziņa, ar kuru viņš joprojām spēkojas (krievam gan tuvu četrdesmit). Vadims atceras, ka par Atēnās iegūto sudraba medaļu viņam esot jāpateicas arī Sergejam, kurš pirms izšķirīgā metiena devis vērtīgu padomu, un rīks aizlidojis. Otrreiz līdzīgi gadījies Parīzē, kur viņš uzklausījis Sergeja ieteikumu.

Tiesa, saruna vēl nav notikusi, un Vadims nav drošs, ka Makarovi nesavtīgi gribēs palīdzēt savam vistiešākajam sāncensim. Kaut gan Inetas Radēvičas piemērs, kuru arī trenēja krievu speciālists, liecina, kas sportiskie principi reizēm tomēr ir augstāki par nacionālajām interesēm.

Kā plusu šādai sadarbībai Vadims min valodas barjeras neesamību, jo krieviski prot pietiekami labi, kā arī krievu šķēpmešanas skolu, kurai seko arī Valentīna Eiduka.

Rezervē esot iespējama sadarbība ar kādu citu ārzemju speciālistu (vārdu gan Vadims pagaidām nemin). Slavenais čehu šķēpmetējs un treneris Jans Železnijs tas noteikti nav, jo viņam ir pietiekami liela grupa, un atkal nokļūt tik lielā pulciņā, ja čehs arī piekristu, Vadims vairs negrib.

Tiesa, jebkurā gadījumā tas prasīs krietnus finansiālos līdzekļus, par kuriem jādomā laikus.

GROZIES KĀ GRIBI — NAUDA
Vaicāts par neveiksmēm pēdējo gadu lielākajās sacensībās, Vadims kļūst domīgs un atzīst, ka blakus cilvēciskajām sportiskajām neveiksmēm liela nozīme bijusi arī materiālajiem faktoriem. Pirms izšķirošajām sacensībām vienmēr piezagusies doma: „Eh, vinnēšu, dabūšu atkal medaļu un saņemšu tik un tik naudas. Nomaksāšu kredītus, līzingus...” Tie dzīvoklim, automašīnai vispārējā eiforijā dažkārt ņemti, cerot uz medni kokā. Vadims saprot, ka no šādām domām vajadzējis abstrahēties, taču maksājumu grafiks to nav ļāvis. Nelīdzējis ne psihologs, ne paša apņemšanās. Uz izšķirošajiem metieniem iznācis cits sportists. Aizmirsusies slīpētā tehnika, ierastās kustības, viss drudžaini sasteigts. Kārtējā peļķe, kas gan nav traucējusi pēc laiciņa rīku atkal raidīt pasaules cienīgos tālumos.

Kā saldu jaunību Vadims atceras laiku pirms Atēnu olimpiskajām spēlēm, kad dzīvojis pie vecākiem, pelnījis pāris simtus kabatas naudai un prēmijas pat miegā nav rādījušās. Atlicis vien domāt par šķēpa lidojumu.

Kā izmisuma soli daudzi uzskata viņa nodomu pārdot olimpisko sudraba medaļu. Tā joprojām ir pārdošanā, tagad klāt nācis kredītā pirktais trīsistabu dzīvoklis. Galējais solis būtu pārdot to par atlikušo kredīta summu. Vadims uzskata, ka tad varētu sākt visu no jauna, jo dzīvot uz parāda ir nežēlīgi.

Gribētos, lai kādam jaunam censonim varētu kaut naglenes uzdāvināt, nevis nemitīgi skaitīt naudu un dienas līdz kārtējam maksājumam.

Tas pats naudas jautājums Vadimam liekas svarīgs nemitīgajā komercmaču un lielo čempionātu dilemmā. Lai nopelnītu naudu, jāstartē komercsacensībās. Ja neesi pietiekami apgādāts, tad bieži. Miljonus, protams, nenopelnīsi, taču sava naudiņa par panākumiem dažādos turnīros sanāk. Tiesa, ja neesi pats labākais un nepārspējamākais, tad nākotnei pēc sporta gaitu beigšanas neko neiekrāsi.

Biežie starti neļauj pilnvērtīgi trenēties, jo sacensības seko sacensībām, bet dažkārt ir vien pārsimt latu vērtas. Komercsacensības Vadims neizslēdz, taču labprāt startētu retāk, lai pilnvērtīgi varētu gatavoties sezonas atbildīgākajām sacensībām, kā to dara labākie somu šķēpmetēji un norvēģis AndrēassTūrkildsens. Varbūt pienāks tādi laiki, Vadims uz to cer.

Sezona Vadimam (ja viss izdosies, kā iecerēts) sāksies maijā ar diviem startiem Dimanta līgā, kas ir labāko pasaules vieglatlētu sezonas seriāls un turpinās visu vasaru. Vadims tajā vairākkārt guvis godalgotas vietas. Kopā ar savu menedžeri Ludmilu Olijari viņš domā, ka iepriekšējās sezonas vieta rangu tabulā dos šādu iespēju. Tad sekos sacensības Rīgas kausu izcīņā un dažādās citās sacensībās. Lai sezonas kulmināciju sasniegtu pasaules čempionātā, kas šogad augustā risināsies Maskavā.

BŪS! JA VISS BŪS NORMĀLI
Vadims stāsta, ka guļ lieliski un nomācoši sapņi par gaidāmo sezonu viņam nerādās. Viņam ir pārliecība, ka viss ritēs normāli, ja, protams, negadīsies kas neparedzēts. Liekas, ka metusi mieru senā kājas trauma, un medicīniskā palīdzība pretsāpju injekciju veidā pērnsezon praktiski nav bijusi vajadzīga. Ja vēl atrisinātos īpašuma pārdošana...

Vadims apzinās savas iespējas un uzskata, ka metieniem 82—86 metru robežās jābūt ikdienai. Nekādā neaizsniedzamā plauktiņā nav nolikts arī Latvijas rekords (90,73 m). Reiz Vadims (tiesa, ar puspēdas pārkāpumu) metis šķēpu 94 metru tālumā. Šķēpamešana nav bobslejistu padarīšana, kur visu izšķir simtdaļas. Ja viss izdodas, sakrīt vienā veselumā paša sportiskā forma, vējš un, protams, zvaigznes, tad ir jābūt.

„Citādi nav vērts trenēties,”atzīst visu laiku desmitā labākā pasaules rezultāta īpašnieks olimpiskais vicečempions Vadims Vasiļevskis, kurš pāršķīris jaunu lappusi savā sportiskajā biogrāfijā.

TAS IR NOTICIS
Trenere Valentīna Eiduka:
„Tas ir noticis, esam šķīrušies. Atklāti sakot, bija mazliet negaidīti. Iespējams, bijām noguruši viens no otra, un šādas iznākums ir loģisks. Vadims sportā ir ilgi, viņam bija vajadzīgas pārmaiņas, jo pēdējos gadus dažādu, reizēm man neizprotamu iemeslu dēļ mums tiešām negāja lāgā.

Vai viņš pietiekami mani uzklausīja? Nezinu, viņš nav vienkāršs cilvēks. Tie tik tālu šķēpu nemet.

Pēc Londonas spēlēm ar viņu ilgi nebiju runājusi, to vien dzirdēju, ka viņš beidz sportot. Kad Vadims mani uzrunāja ar savu priekšlikumu trenēt tikai viņu, nebiju gatava savā treniņu grupā ko mainīt, jo darbs jau bija sācies. Nevaru pamest vismaz četrus sportistus viena dēļ, kurš nemaz nezina, vai paliks sportā.

Ja Vadims strādās ar galvu un apņēmīgāk nekā līdz šim, domāju, ka viņam ir iespējams vēl ko sasniegt, jo šķēpa mešanas tehnika 16 kopdarbības gados viņam ielikta laba, spēka arī gana. Kaut gan bez skata no malas tas liekas ļoti grūti. Zinot Vadima raksturu, neesmu droša, ka viņš izpildīs visu, ko iecerējis. Sevišķi tas attiecas uz treniņu darbu. Negribu neko prognozēt, vēlu viņam to labāko. Ja nu kas, vecās draudzības vārdā esmu gatava viņu kādreiz arī pakonsultēt...”

No 18.janvāra žurnāls Sports atkal pārdošanā! Jautājiet žurnālu preses tirdzniecības vietās!

Informācijas avots: Lasiet jaunajā numurā | Sporto.lv
Juris Bērziņš-Soms, 08.11.2013.