Maratons bedrē

- Apsveicu ar uzvaru spēlē novembrī!
- Paldies!
- Oktobrī citu disciplīnu pārstāvji atpūšas vai jau pošas jaunajai sezonai, bet tu cītīgi gatavojies, lai novembra sākumā startētu Ņujorkas maratonā un vēl tikai noslēgtu sezonu. Ja tev ļautu izvēlēties, labāk startētu vasarā vai tomēr tā, kā pēdējā laikā ierasts?
- Tāda būtībā ir maratonista dzīve. Ja paskatāmies uz maratona kalendāru, paši prestižākie maratoni tomēs notiek pavasarī un rudenī. Tad arī rezultāti ir labāki. Visu maratonu organizētāji ir ieinteresēti labākos rezultātos, un karsts laiks rezultātus pazemina. Un, tā kā es gribu piedalīties augsta ranga maratonos, man būtībā nav izvēles, un jāskrien ir pavasarī un rudenī, nevis vasarā. Mūsu kalendārs ir pakārtots galvenajai distancei – maratonam, bet vasarā pat labas sacensības pusmaratonā atrast ir grūti.
- Kad vēl neskrēji maratonu, kā bija tad?
- Ja lūkojamies no fizioloģiskā viedokļa, man pavasara un rudens starti ir piemērotāki, jo tad laika apstākļi labāk atbilst nosacījumiem, kas man nepieciešami augsta rezultāta sasniegšanai. Agrāk, kad skrēju arī stadionā, man nebija izvēles iespējas. Ja bija 20 grādi, skrēju, ja bija 30 grādi – arī skrēju. Ziemā – manēža. Jā, martā un aprīlī kaut kur var atrast arī sacensības stadionā, bet mūsu platuma grādos mači sākas maija beigās un norisinās līdz augustam. Mums pat ziemas sezonas tādas īstas nav. Ja nu tikai ārzemēs piedalīties sacensībās.
Ja lūkojamies no Prognožu spēles pozīcijām, tad, protams, ka tiem, kuri var startēt visos gadalaikos, izredzes ir lielākas nekā maratonistam, kurš gadā var veikt maksimums trīs maratonus. Pārējo laiku viņš atpūtīsies, un, ja būs kādi starti, tie būs treniņa nolūkos, kuros grūti sasniegt augstus rezultātus. Man trīs jau ir par daudz, un es atļaujos skriet divreiz gadā. Protams, varu noskriet arī trīs, bet pēc maratona ir jāatjaunojas, un būt maksimāli labākajā sportiskajā formā trīsreiz gadā ir grūti.
- Cik ilga bija gatavošanās šā gada Ņujorkas maratonam?
- No 2012. gada mainījām sagatavošanos. Tad sapratām, ka, man kļūstot vecākai, vairs nevaram atļauties tik garu sagatavošanos, kas ilgst būtībā trīs mēnešus. Pirmkārt, es ātrāk sasniedzu sportisko formu, un, otrkārt, es vairs tik ātri neatjaunojos. Jo lielāka slodze, jo ilgāka atjaunošanās. Tāpēc saīsinājām gatavošanās periodu, un pamatgatavošanās tagad ilgst pusotru mēnesi. Rudens maratonam gatavojamies kalnos, kas vēl vairāk apgrūtina darbu, jo tur ir citi apstākļi un citas prasības organismam. Pavasarī, kad pēdējos gados tie ir bijuši pat ziemas maratoni, gatavojamies Portugālē. Tur gatavošanās ir saudzīgāka, jo nav kalnu. Tomēr Portugāle labvēlīgi ietekmē organismu, un tie paši asins rādītāji, ko mēs cenšamies sasniegt kalnos, ir gandrīz tādi paši kā Šveicē. Droši vien saule un augļi labvēlīgi ietekmē šos rādītājus. Sportisti smejas, ka produkti Portugālē ur anaboliski, jo visi sportisti pieņemas svarā. Daudz saules, un novājēt nav iespējams.
- Ko šogad darījāt savādāk?
- Šogad darījām tāpat kā iepriekšējā gadā, mainot tikai nianses. Vienīgā atšķirība no pagājušā un aizpagājušā gada kalnos bija tā, ka šogad Šveicē iztiku bez mikrotraumām. Izdevās paveikt visu ieplānoto darbu. Pirms diviem gadiem, kad Ņujorkā biju trešā, man treniņnometnes otrā daļa faktiski pagāja tukšgaitā, tika ļoti mainīta un pārkārtota. Ko vari, to dari. Pagājušogad kaut arī bija problēmas, ar tām tikām galā. Šogad izdarīju visu, un šķiet, ka tajā arī slēpās problēmas sakne (smejas). Tā vismaz mēs ar Aleksandru domājam, jo mums nav gaišreģa, un varam tikai šīs puzles gabaliņus likt kopā. Tomēr pirms maratona neslimoju, un man nebija savainojumu. Es nejutos slikti. Viss bija labi, bet maratonā no sākuma līdz galam nebija labi. Tāpēc sliecamies domāt, ka es, izpildījusi visu darbu, vienkārši nepaspēju „nobriest”. Banāli, bet vienkārši nepietika dažu dienu, lai atjaunotos. Darbs tika izdarīts labi un daudz, kvalitatīvi, bet tā droši vien ir vecuma iezīme, ar ko mums jārēķinās. Bieži sanāk tā, ka sportists atbrauc uz treniņnometni kalnos un gūst traumu. Pēc tam treniņu vietā vienkārši staigā pa kalniem, bet maratonā skrienas labi. Nākamajā gadā izdarīju visu, bet skrēju slikti. Tādu stāstu ir daudz, un tajos ir sava taisnība. Kalni jau paši par sevi ir liela slodze, un ar gadiem arvien lielāka, kaut arī man treniņnometnēs tagad viena diena ir lielās slodzes diena un otra – vieglāka. Tas ir viens no izskaidrojumiem startam Ņujorkā, bet varbūt tā vienkārši nebija mana diena un zvaigznes nebija sastājušās man labvēlīgi. Jebkurā gadījumā tās nebija parastās darba izjūtas, ar kādām parasti skrēju maratonu.
- Tad atliek piebilst tikai par sajūtām maratona laikā...
- Nebija tā, ka grūti bija elpot vai bija vēl kāda cita problēma. Vienkārši kājas nestrādāja. Kājas „nelidoja”, bet, lai tās pārvietotu, bija nepieciešamas pūles. Vienīgais, pēc 25. kilometra sākās problēmas ar aknām. Arī to var saistīt ar koncepciju, ka vēl nepaspēju atjaunoties un nebiju paspējusi uzņemt glikogēnu. Sajūtas Ņujorkas maratonā bija kā esot dziļā atjaunošanās procesa bedrē. Tas ir kā pēc vienas smagas treniņu dienas nākamajā ir veiglāks treniņš. Sākumā – viegls, bet pēkšņi kļūst smagi. Kad organisms sāk atjaunoties, kāreiz kļūst ļoti grūti. Ir smaguma sajūta. Iespējams, ka arī tā ir norāde, ka atjaunošanās tika iekavēta. Smagas, ļenganas, pat slinkas kājas var būt norāde uz atjaunošanās trūkumu.
Ņemot vērā tikai manis noskrietos maratonus, tādā stāvoklī kājas man bija pirmoreiz. Vienīgi 2004. gadā man bija maratons, kurā arī biju acīmredzami neatjaunojusies. Līdz desmitajam kilometram skrējās labi, bet pēc tam kājas arī vienkārši nebija darbaspējīgas. Tas arī bija rādītājs, ka kājas nav atjaunojušās, taču šogad man nebija pat šī desmit kilometru lidojuma. Varbūt tikai pirmos trīs kilometrus vēl nevarēja saprast – labi vai slikti. Bija normāli. Parastā kārtība maratonā ir tāda, ka pirmie desmit kilometri var skrieties pasmagi. Tas ir normāli. Pēc speciālas diētas tas pat skaitās labi, ka pirmie 10 kilometri ir grūtāki, taču pēc tam tas pāriet, un sākas „lidojuma” fāze. Tas ilgst līdz kādam 35. kilometram, bet pēdējie kilometri jau, saprotams, tiek veikti ar gribasspēku.
Tāpēc pirmajos desmit kilometros par to neuztraucos, jo tā ir norma. Tas pat ir labi. Taču, kad noskrēju pirmos 10 kilometrus, man nekļuva labāk un kājas bija tikpat smagas arī pēc 15. un 20. kilometra, bija skaidrs, ka nav tā, kā jābūt.
- Domas izstāties nebija?
- To es neatļaujos darīt. Doma bija tāda – ātrāk sasniegt finišu. Maratonā vēl ne reizi neesmu izstājusies, atskaitot Nagoju, kur skrēju par zaķi. Par to līdz šim esam klusējuši un nevienam neesam teikuši, it sevišķi Japānā. Bija atrunāts, ka būšu zaķis, jo japānietēm bija jāpilda kvalifikācijas normatīvs. Tomēr pēc viņu goda kodeksa šajā darbā neviens nedrīkstēja palīdzēt. Ne ar zaķi, ne ūdeni pasniegt... Tāpēc mana „zaķa dalība” tika maskēta. Preses konferencē man vajadzēja teikt, ka cīnīšos par uzvaru un skriešu līdz beigām. Man bija jātēlo vesela luga trasē, ka man kļuva slikti, ka „mirstu nost” un ka tāpēc noeju no trases. Īsts uzvedums... Tas nav manā stilā, taču tobrīd jau bija par vēlu ko mainīt, jo tiku nostādīta fakta priekšā, jau aizbraukusi uz turieni. Ja sākumā būtu pateikts, kas mani sagaida, varbūt būtu arī atteikusies no tā. Skriet par zaķi man derēja, jo es gatavojos Bostonas maratonam un kā treniņš šī bija laba iespēja. Tomēr sanāca tā, ka biju zaķis, bet man bija jāsaka, ka neesmu zaķis (smejas). Vēl vairākus gadus, atbraucot uz Japānu, man vaicāja, vai es tajās sacensībās biju zaķis. Tagad vairs neprasa, jo ir pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi. Un droši vien tas vairs nevienu neinteresē. Kad prasa, vienmēr saku, ka zaķis nebiju un ka man sāpēja aknas.
- Vai pēc maratona jau esi saņēmusi uzaicinājumu startam Ņujorkā arī nākamgad?
- Maratona organizētāji man ir likuši saprast, ka Ņujorkā varu skriet tik ilgi, cik pati gribēšu. Viņi būs priecīgi mani redzēt skrējēju rindās.
- Kāds ir ar skriešanu saistītais plāns nākotnei?
- Gribētos noskriet kādu maratonu pavasarī. Pagaidām nezinu, kurš tas būs, jo tas ir menedžeres Ludmilas Olijaras darbs. Tālākie plāni... Ir izpildīts Riodežaneiro olimpisko spēļu normatīvs maratonā. Plānos spēles ir, domas par olimpiādi ir, vēlēšanās ir, bet, kā būs, redzēsim.
- Novembrī ne tikai skrēji Ņujorkas maratonā, bet kļuvi arī par kādu titulu bagātāka.
- Lai cik tas nebūtu smieklīgi, atgriežoties no Ņujorkas maratona, uzzināju, ka esmu ieguvusi divus titulus! 2014. gadā es Nagojā biju otrā, un apmēram nedēļu pēc Ņujorkas maratona uzzināju, ka esmu tur uzvarējusi (Krievijas skrējēja Marija Konovalova tika diskvalificēta par pārkāpumiem bioloģiskajā pasē. – D.Ā.). Un vēl pēc kāda brīža kļuvu par uzvarētāju arī šā gada Osakas maratonā (saruna notika vēl 2015. gada beigās. Ļenas otrā vieta uzvarā pārvērtās pēc 2015. gada Osakas maratona uzvarētājas Tetjanas Hameras-Šmirko diskvalifikācijas. – D.Ā.). Tā kā, atbraucot kā astotā Ņujorkā, saņēmu vēl divas pirmās vietas (smejas). Novēloti, taču saņēmu.
- Kādas ir tavas pārdomas šajā jautājumā?
- Ko lai es par to saku? Ziniet, kā saka: „Pusdienās karote dārga”? Kad bija pusdienas, karotes nebija. Tagad atnesa karoti, bet vairs nav pusdienu. Morāli kaut kāds apmierinājums noteikti ir. Esmu pirmā, un manā karjerā ir izcīnīti vēl divi tituli. It īpaši patīkami ir par Osaku. Tur uzvarēju pirms desmit gadiem (2015. gadā. – D.Ā.), un desmit gadi ir milzīgs periods! Ja atkal spēju uzvarēt Osakas maratonā, tas, protams, ir patīkami. Ja skatītos sportistu statistiku, droši vien maz būtu tādu, kuri vienā maratonā uzvarējuši pēc 10 gadu pārtraukuma. Turklāt tas nav mazs maratons. Uz turieni brauc un skrien ātri – ātrāk par 2:25 stundām. Morāls apmierinājums tas ir, un tas vienmēr paliks grāmatās, kur raksta manus rezultātus.
No vienas puses, uzskatu, ka jālemj ir uzreiz, tad, kad maratons noticis, nevis pēc pieciem gadiem. Kaut kādā ziņā tas ir pat nedaudz smieklīgi. No otras puses, esmu par godīgu sportu, un, ja cilvēks mānās un to var pierādīt, tas ir jādara.
- Vai bez morālā apmierinājuma abu maratonu organizētāji ir sarūpējuši vēl kaut ko?
- Manā karjerā kas tāds gadās pirmoreiz, ka man atgriež kādu titulu, un es nezinu procedūru, kā tas notiek. Tituls ir oficiāli piešķirts, Japānas maratonu organizētāji labo statitstiku... Kā būs ar naudas prēmijām, pat, godīgi sakot, nezinu, kā tas notiek. Kopš Osakas nav pagājis daudz laika, bet Nagojas maratons jau notika pirms gandrīz diviem gadiem. Vai šiem cilvēkiem vēl nauda ir un kas nodarbojas ar šo procedūru, naudas apmaiņu? Nedomāju, ka organizatori paši no savas kabatas kādam kaut ko piemaksās. Ļoti šaubos. Šo jautājumu esmu pāradresējusi Ludmilai, tas ir viņas kompetencē un viņas interesēs, jo no tā viņai pienāksies arī noteikts procents prēmijas.
Es saprotu, ka man jāvēršas tiesā pret sportistu, kuram pirmā vieta atņemta, un jāprasa, lai viņš atmaksā prēmiju. Vai arī tas jādara organizatoriem. Pat nezinu. Es ar rokām nemētājos un nekur neeju (smejas). To noskaidros Olijara.
- Kā vari novērtēt savu 2015. gada sezonu?
- Esmu sevi ieprogrammējusi, ka viss, kas notiek pēc Viktora (Prokopčuku dēla piedzimšanas. – D.Ā.), ir burvīgi. Protams, varu teikt, ka ar pēdējo startu neesmu apmierināta, un varbūt ne tik labi, kā gribēts, padevās desmitnieks Eiropas kausā 10000 metros (Kaljari, kur Prokopčuka ar rezultātu 33:05,42 ieņēma sesto vietu. – D.Ā.). Bija kādi apstākļi un nianses, ar ko to var izskaidrot. Jā, Ņujorka... Ja nespēju izspiest visu, ko varēju, tātad kādam to vajag (smejas). Protams, izdarīsim secinājumus, koriģēsim sagatavošanos, taču skumt nav par ko. Bijām Ņujorkā, skrējām, vēl esam ierindā (smejas)...
- Šogad biji arī Latvijas Olimpiskajā vienībā (LOV). Vai kāds no LOV, Latvijas Olimpiskās komitejas vai Latvijas Vieglatlētikas savienības ir prasījis par taviem mērķiem, kas saistīti ar olimpiskajām spēlēm?
- Viņi, protams, ļoti gribētu. Viņi būtu priecīgi, un principā es uz to skatos pozitīvi, tas ir, man ir normatīvs un vēlēšanās. Kā būs, nevaru pateikt. Ziniet, kā mēdz gadīties, ka es pasaku, un pēkšņi neizdodas. Plānos tas ir. Latvijas Olimpiskā komiteja un federācija vienmēr ir gribējusi, lai es piedalītos gan pasaules čmepionātā, gan olimpiskajās spēlēs. Turklāt tā ir sanācis, ka Latvijā olimpisko normatīvu man sanāca izpildīt pašai pirmajai. Saprotu, ka visi to grib, un varu pateikt tikai to, ka negribētos viņus pievilt.
- Lai izdodas!

Dainis Āzens