Sevastova: "Ar Aļonu pat nesveicināmies"

Pirms sākām interviju ar daudzus gadus Austrijā dzīvojošo tenisisti, jautāju viņai, kādā valodā runāsim. Angļu, vācu, krievu vai latviešu – man principā vienalga, jo saprotu visas, galvenais, lai viņai vieglāk izteikties. Anastasija atbildēja, ka viegli nebūs nevienā valodā, pat krievu. Izvēlējās runāt latviski. Tiesa, garām ejošais Ernests Gulbis ar viņu automātiski sāka sarunu krieviski.

- Pārdzīvo par zaudējumu?
- Protams. Tomēr jāatzīst, ka viņa spēlēja labāk un neko daudz nevarēju izdarīt. Otrajā setā man bija nedaudz vairāk iespēju nekā pirmajā, bet savas serves geimus viņa nospēlēja solīdi. Pati tikai divreiz zaudēju servi. Zināju, kā viņa spēlē, taču bumbiņa pēc viņas sitieniem šodien lidoja ļoti ātri. Varbūt viņai paveicās, ka vairākkārt trāpīja pa līnijām, bet nekas – kaut kad tas nāks atpakaļ.

- Ar treneri paguvi pārrunāt maču?
- Nē, sanāca parunāties pavisam nedaudz. Teica, ka nedrīkstu sev neko pārmest.

- Noteikti nedrīksti, jo spēlēji labi – gan šodien, gan pirmajā mačā.
- Pirmais mačs vispār bija super. Biju uztraukusies, bet izgāju laukumā un daudz nekļūdījos. Par pirmo maču esmu ļoti apmierināta. Viņa (amerikāniete Sačija Vikerija – aut.) nav tā ērtākā pretiniece, turklāt vinnēja trīs spēles kvalifikācijā, vienu no tām pret zviedrieti Rebeku Peteršoni, kura ir spēcīga tieši uz māla. Vienmēr grūti spēlēt pret pretiniecēm, kas izgājušas kvalifikāciju, jo viņām ir pārliecība par saviem spēkiem.

- Šķiet, ka Knapa bija agresīvāka, un tev bieži nācās izpildīt slaisus.
- Man vajadzēja kaut ko mainīt, un nevarēju visu laiku tikai maukt viņai pretī. Brīžiem vajadzēja lauzt spēles tempu. Kādā brīdī viņai bija jākļūdās, tāpēc ar slaisiem mēģināju izsist viņu no ritma. Tāds plāns bija jau no paša sākuma. Dažreiz tas deva rezultātu, bet dažreiz nē. Tomēr kopumā esmu apmierināta ar savu sniegumu. Ja Knapa šādi spēlēs arī turpmāk, viņa var tikt tālu. Protams, ir grūti visu laiku noturēt tādu līmeni. Viņa labi spēlēja jau pirmājā kārtā pret Azarenku; nebija tā, ka Azarenka tai mačā traumas dēļ neko neparādīja.

- Pirms „French Open” tev bija labās kājas potītes savainojums.
- Jā, izmežģīju to Trnavas turnīra finālā. Sākumā potīte sāpēja un bija uztūkusi, taču ir bijis arī sliktāk. Tagad viss ir kārtībā. Šeit vēl spēlēju ar teipu, jo fizioterapeits teica, ka vajag kaut kādu aizsardzību. Nākamajos turnīros spēlēšu bez teipa.

- Kādi ir tavi turpmākie plāni?
- Vēl nezinu, būs jāparunā ar treneri. Būs jāgatavojas spēlēt zālienā. Nākošnedēļ esmu pieteikusies ITF turnīram Marseļā uz māla, bet nezinu, vai tur spēlēšu. Vajag nelielu pauzi pirms zāliena sezonas. Tad divi zāliena turnīri – Notingemā esmu pamatturnīrā, bet otrā jāspēlē kvalifikācija. Pēc tam Vimbldona. Pēdējo nedēļu pirms Vimbldonas paņemšu brīvu, lai varētu labāk sagatavoties.

- Pirms vairāk nekā trim gadiem paziņoji par aiziešanu no tenisa. Kāpēc pieņēmi tādu lēmumu?
- Visu laiku mocījos ar traumām. Nācās ņemt pārtraukumus, tad atgriezos un atkal guvu savainojumu. Bija jāspēlē kvalifikācijās; diezgan bieži zaudēju, jo nebiju formā. Kaut kā domās vairs nebiju tenisā. Negribējās būt laukumā, negribējās trenēties. Motivāciju pilnībā nepazaudēju, bet acīmredzot man bija vajadzīga pauze, lai saprastu, kas man dzīvē ir svarīgs. Tobrīd nedomāju, ka kaut kad atgriezīšos, tobrīd negribēju par tenisu neko dzirdēt. Turpināju spēlēt ar bērniem, bet tas noteikti nebija tādēļ, ka taisījos atgriezties. Pēc diviem gadiem sāku spēlēt Vācijas līgu mačos – pat bez nopietniem treniņiem. Spēlēju prieka pēc. Tad nolēmu ar jauno gadu atgriezties ITF turnīros. Negribēju, lai tas notiktu sezonas vidū. Atsāku visu no nulles un nedomāju nevienam prasīt "wild card".

- Tev pagājušogad iedeva "wild card" Trnavas turnīrā!
- Jā, bet tas bija desmit tūkstošnieks. Uz tādiem ielūgumiem, kādi man patiešām noderētu, es nevarēju cerēt.

- Kā tas bija: malties cauri no pašas apakšas?
- Protams, ka grūti. Man nebija pat vietas reitingā. Gāju kortā un cīnījos. Tās spēlētājas, kas man nāca pretī, nemaz nav tik sliktas. Pat nebija jausmas par spēku samēru. Sākumā bija grūti, bet aizvadīju daudz mačus un tas palīdzēja atgūt formu un pārliecību. Tobrīd tas man bija nepieciešams visvairāk.

- Finansiāli kāds tev palīdzēja? Vai arī uzvarēji turnīrā, saņēmi tūkstoti dolāru un par to naudu brauci tālāk?
- Braucu pati par sevi. Kopš atsāku spēlēt, viss ir noticis par savu naudu. Man bija tikai viens atbalstītājs "Yonex", kas apgādāja ar raketēm. Tagad, kad spēlēju "Grand Slam", ir citādāk, bet tobrīd biju viena ar savu treneri un draugu.

- Kopš tā laika pagājis pusotrs gads, bet jau pēc gada atgriezies pirmajā simtniekā. Ticēji, ka tas izdosies tik ātri?
- Noteikti nedomāju, ka tas notiks tik ātri. Ar Roniju (Šmitu , Anastasijas treneri un dzīvesbiedru – aut.) par to runājām, un viņš pieļāva, ka tam būs nepieciešami divi gadi. Šāds scenārijs šķita reālāks. Diezin vai kāds domāja, ka simtniekā atgriezīšos gada laikā. Tas nav normāli. Daudzas spēlētājas jau vairākus gadus grozās ap 120. vietu un viņām nekādi neizdodas tikt augstāk. Arī šogad esmu apmierināta ar savu sniegumu. Jā, dažos turnīros sanāca zaudēt pirmajā kārtā. Šur tur nepaveicās, un zinu, ka tas nāks atpakaļ. Abos "Grand Slam" tiku līdz otrajam aplim. Pirms gada es par to pat iedomāties nevarēju. Prātoju, ka varbūt spēlēšu lielo turnīru kvalifikācijā. Kopumā šobrīd jūtos stiprāka nekā pirms aiziešanas. Gan fiziski, gan psiholoģiski.

- Vai Ronijs bija tas, kurš tevi pamudināja atgriezties tenisā? Sak, tu jau tur esi bijusi un tev izdosies.
- Nē. Es biju pirmā, kas ieminējās par to, ka varētu atsākt spēlēt. Viņš apsolīja mani atbalstīt.

- Pieņemu, ka viņam tas ir jauns piedzīvojums – braukt uz turnīriem ar profesionālu tenisisti?
- Pilnībā nē, jo viņš nedaudz palīdzēja Tomasam Musteram, kad viņš 40 gadu vecumā gribēja atgriezties tenisā. Kaut kāda pieredze viņam ir. Ronijs ir labs treneris un mani šī sadarbība apmierina.

- Vai saņem kādu atbalstu no Latvijas Tenisa savienības?
- Kad sāku spēlēt, atbalsts bija, bet pēc atgriešanās vairs ne.

- Kāpēc nespējāt vienoties par dalību Federācijas kausā?
- Es nosaucu konkrētu summu. Vairs pat neatceros, cik liela tā bija, bet šķiet, ka pieci vai desmit tūkstoši. Viņi atbildēja, ka nevar man samaksāt. Tai pašā laikā esmu dzirdējusi, ka citām spēlētājām tika samaksāts. Dalība Federācijas kausā nozīmētu, ka man divas nedēļas jāizlaiž turnīri. Bija plāns spēlēt Taivānā, uz kurieni Federācijas kausa dēļ nevarētu aizbraukt. Taivānā nopelnīju to, ko būtu varējusi saņemt no Tenisa savienības. Nezinu, vai turpmāk piedalīšos Federācijas kausā. Šoreiz gribēju spēlēt, bet, kā man zināms, komandai pat nebija mērķa tikt augstāk. Vienīgais uzdevums bija palikt grupā, un to viņi izpildīja arī bez manis. Ko tādā gadījumā es tur nedēļu darītu? Nospēlētu, lai mēs paliekam grupā, un pēc tam 20 stundas lidotu uz Taivānu? Pēc Austrālijas, no kurienes jālido 30 stundas, it nemaz negribejās to darīt.

- Tu ilgi dzīvo Austrijā. Austrieši nav piedāvājuši pārstāvēt savu valsti?
- Ir piedāvājuši, bet līdz šim neesmu bijusi ieinteresēta. Solīja palīdzēt samainīt pilsonību, bet līdz finansiālam atbalstam mēs nenonācām. Esmu no Liepājas un kāpēc man būtu jāpārstāv cita valsts!? Vismaz pagaidām neredzu iemeslu kaut ko mainīt.

- Noprotu, ka olimpiskajās spēlēs tu nepiedalīsies.
- Par to nav jēgas pat domāt, jo mana reitinga vieta nav pietiekami augsta un neesmu spēlējusi Federācijas kausā. Protams, ka es gribētu piedalīties olimpiskajās spēlēs, bet negribu tām pakārtot visu sezonu.Tikai otro gadu esmu atpakaļ un man ir ļoti svarīgs gads. Ir citas prioritātes – WTA turnīri un "Grand Slam". Kas zina, varbūt pēc četriem gadiem... Olimpiskajās spēlēs nedod ne punktus, ne naudas prēmijas. Var izcīnīt tikai medaļas. Ja man būtu cerības tikt pie medaļām, es spēlētu, bet apzinos savas iespējas.

- Vai ar Aļonu Ostapenko tev ir draudzīgas attiecības?
- Tā kā viņa mani pat nepasveicina, diezin vai tās var saukt par draudzīgām attiecībām. Nezinu, kas īsti notika, jo pirms mūsu spēles pagājušogad Maskavā viss bija kārtībā. It kā nekas ārkārtējs tajā mačā negadījās; viņa bija spiesta izstāties. Acīmredzot viņai nepatika, ka es nespēlēju Federācijas kausā, bet ko es varu darīt? Man bija savas prasības, kuras viņi atteicās izpildīt. Neiešu taču prasīt desmit reizes!

- Kad pēdējo reizi biji Latvijā?
- Pirms vairāk nekā gada. Bet drīzumā noteikti atbraukšu. Ja nespēlēšu Marseļā (dienas gaitā Sevastova atteicās no dalības turnīrā – aut.), tad acīmredzot došos mājās. Man ir jāsamaina pase, jo esošajai oktobrī beidzas termiņš. Mājās gaida mamma un omīte. Draugu Liepājā palicis ļoti maz, jo liela daļa pārcēlusies uz dzīvi ārzemēs – Anglijā un Vācijā. Ļoti gribu pabūt pie Baltijas jūras.