Blogs: Jākāpj kalnā no pašas apakšas

Pirmdienas vakarā pētot spēļu plānu, biju priecīgs par to, ka ne Ernestam Gulbim, ne Anastasijai Sevastovai nebija ielikti pirmie mači, jo tad uz tiem nepagūtu. Taču bažījos, ka abiem sanāks spēlēt vienā laikā, kas man nozīmētu skraidīšanu no viena laukuma uz otru. Par laimi, 15. un 18. korti, kuros spēlēja Latvijas tenisisti, ir kompleksa vienā galā.

Pabrīnījos par organizatoru lēmumu Gulbi deleģēt uz 18. kortu, un ne jau tāpēc, ka skaitliskā izpratnē tas ir pēdējais, bet tribīņu ietilpības dēļ. Taisnības labad jāteic, ka tas nav mazākais laukums (ir arī tādi, kuros tribīņu nav vispār un mačus iespējams vērot, vien stāvot kājās). Un tomēr Gulbis un Andreass Sepi (kurš arī tenisā nav vakarējais un kuram tikai nedaudz pietrūka izsētā spēlētāja statusam) bija pelnījuši spēlēt nozīmīgākā kortā. Kaut vai pretī esošajā 17. laukumā, kur viena no tribīnēm ir daudz lielāka un tā reti ir pārpildīta. Vai tiešām piemirsts, ka pirms diviem gadiem šai turnīrā Ernests spēlēja pusfinālā?

Uz veciem lauriem ilgi nenogulēsi un pasaulē lieliski orientējas, pa kādu ceļu pēdējo divu gadu laikā gājis šis tenisists. Organizatoru izvēle parāda, ka Gulbis šobrīd ir turpat, kur debijas reizē 2007. gadā. Viņam jāsāk no pašas apakšas, jākrāj uzvara pēc uzvaras, tādā veidā nopelnot spēlēt kādā no galvenajām arēnām. Pirmais solītis ir sperts.

Ernesta draudzene bija neizpratnē, kā var būt tā, ka šajā kortā nav "Player's box" jeb atsevišķas vietas spēlētāja treneriem un viesiem. Bet nav! Visi sēž blakus, un, ja nokavē, tad vietu vari arī nedabūt. Man tas bija ieguvums, jo radās iespēja maču vērot blakus Gulbja fizioterapeitam (un pagaidu trenerim?) Mihalam Novotnijam. Viņš un Ernesta draudzene nosēdās līdzās man nevis otrādi. Gulbis un Novotnijs ik pa laikam komunicēja, un mēs ar satikto latviešu līdzjutēju Mareku visu lieliski dzirdējām.

"Smeldzīgas sāpes servējot," jau trešajā geimā Ernests informēja par veselības problēmām. Padomāju, ka plecā. Nepareizi. "Cirksnis!” pēc brīža precizēja tenisists. Izrādās, ka jau pirms dažām dienām Ernests bija sūdzējies par sāpēm cirsnī, taču tad tās pierimušas. Taču, kad piektajā geimā pēc izpildītās serves Gulbis klibodams devās uz soliņu, lai lūgtu medicīnisko pārtraukumu, cerības, ka viņš pabeigs maču un to uzvarēs, nešķita lielas. Tas, ka viņš bija vadībā ar 3:1, neko nenozīmēja. Gulbi izmasēja, noteipoja un viņš atgriezās laukumā. Pēc brīža Novotnijs prasīja Ernestam: "Vai ir palicis labāk?” – "Nē, ir tāpat! Esmu gan nedaudz izstaipījis kāju."

Pēc uzvarētā seta Gulbis otrās partijas vidū atkal vērsās pie fizioterapeita: "Varu spēlēt tikai "stop and go" (censties uzvarēt izspēli ar dažiem sitieniem). Nespēju pastiepties." – "Tu viņu vari vinnēt arī tā!" latvieti uzmundrināja Novotnijs. Ernesta teiktais bija pārspīlēts. Nešaubos, ka cirksnis sāpēja, taču Gulbis gan labi servēja (16 eisi), gan, ja tas bija nepieciešams, spēja uzvarēt garākās izspēlēs. Tomēr viņš centās tās saīsināt un lielākoties to darīja veiksmīgi.

Laukumā Gulbis bija pārāks, taču šaubas par viņa uzvaru nezuda līdz izšķirīgajai mačbumbai. Pazaudējot spēles pavedienu, psiholoģiski cirksnis varēja sāpēt divtik un iznākums pagriezties uz pretējo pusi. Trešā seta vidū, kad Gulbja serves geimā rezultāts kļuva 0:40, viņš jau sāka veltīt dīvainus skatienus publikai. Ernests izturēja un uzvarēja. Nedomāju, ka cirkšņa dēļ viņš ceturtdien nemēģinās sasniegt "French Open" trešo kārtu.

Ne tik dramatiski, bet ne mazāk pārliecinoši otro kārtu sasniedza Anastasija Sevastova. Mačā pret Sačiju Vikeriju Anastasija ar treneri bija izpildījuši mājasdarbu un lielāko daļu laika amerikānietei lika sist no kreisās puses. Beckhends no tehniskā viedokļa Vikerijai šķita brāķains. Sevastova spēlēja drosmīgi, ne reizi nezaudēja servi, kamēr tumšādainā tenisiste brīžiem neprata savaldīties, zaudētajās izspēlēs vainojot pat laukuma kvalitāti. Arī Anastasijai veiksmi nākamajā mačā!