Latviete Austrālijas tenisa laukumos

Ziemassvētkus pavadījusi kopā ar savu tēvu Floridā, Līga ieradusies Brisbenā. Pirms garā lidojuma viņa atbildēja uz sportacentrs.com jautājumiem.

Pērn sezonas izskaņā pasaules dubultspēļu rangā biji 67. vietā. Esi apmierināta?
Tā ir diezgan laba vieta. Taču, kā jau parasti, vienmēr gribas, lai būtu vēl labāk.

Ne jau vienmēr pēti ranga tabulu. Ir taču vēl citas lietas, kas sniedz gandarījumu?
Lielāko prieku man sagādāja iespēja pirmo reizi mūžā spēlēt ”World Team Tennis” sacensībās Amerikā vasaras vidū. Pārstāvēju Sentluisas "Aces" komandu kopā ar Annu Kurņikovu, Kimu Klijstersu, Tripu Filipsu un vēl vairākiem tenisistiem. Tās ir jaukto komandu ļoti interesantas sacensības. Konkurentu rindās bija arī māsas Viljamsas, Marija Šarapova, Andrē Agasi, Maikls Čangs, Martina Navrātilova un citi.

Desmito gadu esi profesionāļu rindās. Lai izplānotu nākamo sezonu, īpaši daudz pūļu kopā ar savu tēvu un treneri vienā personā tas tev laikam neprasa?
Šo gadu laikā esam guvuši milzu pieredzi, kā menedžēt un plānot sezonu. Tomēr daudz kas ir atkarīgs no apstākļiem, kas iepriekš varētu pat nebūt zināmi vai prognozējumi. Vienmēr jābūt gataviem mainīt plānus, un pa rokai jābūt A un B variantam.

Vēl mirkli pirms tavas jaunās sezonas sākuma pastāsti, kuru uzskati par pagājušā gada vērtīgāko uzvaru?
Tā noteikti ir ASV atklātajā čempionātā izcīnītā pārī ar amerikānieti Džūliju Ditiju. Pirmajā kārtā mūsu konkurentes bija austrāliete Alicja Molīka un amerikāniete Megana Šonesija – abas ļoti pieredzējušas tenisiste. Es ļoti nopietni gatavojos šīm sacensībām, un man izdevās nospēlēt tā, kā vēlējos. Vinnējām divos setos, turklāt otrajā ļoti pārliecinoši. Bija sajūta, ka ieguldītais darbs tieši tajā mačā parādījās un arī atmaksājās.

Un kura bija lielākā neveiksme?
Čarlstonas turnīra finālā Amerikā. Spēlēju kopā ar šveicieti Petiju Šneideri pret krievieti Nadeždu Petrovu un amerikānieti Betāniju Mateku-Sendu. Pašas vien bijām vainīgas. Uzvara bija rokas stiepiena attālumā. Mums bija trīs mačbumbas!..

Reizēm gadās nojaust, ka vienā vai otrā turnīrā spēle ne īpaši ies no rokas?
Protams. Kad spēlē tik daudz turnīros, it sevišķi – pēc kārtas, tas ir vairāk nekā saprotams, ka būs nedēļas, kurās nav iemesla kaut ko labu sagaidīt, jo vienkārši neesi formā. Taču tāpēc jau nevajag uzreiz satraukties. Tas ir normāli.

Jau pieminēju Austrālijas atklāto čempionātu, kas tev iet pie sirds. Vai ir vēl kāds?
Mans iecienītākais turnīrs ir arī „Rogers Cup”. Tas notiek Toronto, citreiz – Monreālā.

Esi guvusi gandarījumu arī no zaudētas spēles?
Bijis arī tā, jo es cenšos meklēt baudu un gandarījumu nevis uzvarās un zaudējumos, bet gan pašā spēlē un savā sniegumā. Turklāt – ja man izdodas nest prieku un gandarījumu publikai ar labu tenisa priekšnesumu, esmu ļoti apmierināta.

Ja lielos vilcienos būtu jāizstāsta tavs šīs sezonas tradicionālais maršruts...
Viss tiek pakārtots četriem „Grand Slam” turnīriem, tātad galvenais maršruts ir Melburna – Parīze – Londona – Ņujorka. Un pa vidu var būt visādas pasaules puses.

Vienmēr esi sapņojusi par stabilu dubultspēļu partneri. Vai esi tuvu mērķim?
Atklāti sakot, biju diezgan tuvu, tomēr mums laikam nekas prātīgs kopā nesanāks, jo es gribu vairāk spēlēt ASV, bet otrai meitenei – Eiropā. Tā kā arī turpmāk spēlēšu ar dažādām partnerēm.

Pati saki, - tu spēlējot ar pasaules labāko raketi, kuru ražo „Yonex”. Ar kurām firmām tev vēl ir līgumi?
Ar „Tail” un „Kirschbaum”.

Aivars joprojām ir tavs treneris. Ar tēvu esi kopā mājās, kopā laukumos. Reizēm tomēr apnīkat viens otram...
Tiesa, strādāju kopā ar tēvu. Uz turnīriem citreiz braucu viena, citreiz braucam kopā, viss atkarīgs no plānošanas. Kad uznāk apnikums, aizbraucu kaut kur viena pati projām.

Reti tev izdodas ieskriet mājās Jelgavā. Kad izbrīvēji laiku, paspēji tikties arī ar savu māsu Lailu?
Jelgavā biju oktobrī. Laila jau atsākusi treniņus hokejā, bet lielāko laiku viņa, protams, velta savam pirmdzimtajam – dēliņam. Kad esmu prom no mājām, ar māsu sazinos diezgan bieži. Un sarunas agri vai vēlu iegriežas par sportu, jo tas ir mūsu dzīve un darbs. Par to daudz runājam.

Ar dzīvi esi apmierināta?
Esmu laimīga! Katru dienu varu celties un darīt to, kas man patīk.

Un tiešām nekas nespēj tevi nokaitināt?
Gandrīz nekas. Satraucos vienīgi tad, ja lidmašīnas kavējas un es kaut kur nevaru laikus pagūt.

Tici likteņa sakritībām?
Ticu, ka viss notiek kaut kāda iemesla dēļ. Labas lietas notiek labiem cilvēkiem!

Ziemassvētkos Floridā sniega nebija. Vai pati sevi ar kaut ko pārsteidzi?
Es nupat sev nopirku mašīnu. Man vairāk nekā nevajag.

Un kādi bija tavi vēlējumi saviem mīļajiem?
Lai manai ģimenei un tuviniekiem būtu laba veselība un labi klātos, lai kur viņi arī būtu. Es jūs visus mīlu!

2012. gada Londonas olimpisko spēļu tenisa programmā iekļautas arī jauktās dubultspēles. Vai redzi sevi laukumā kopā ar Ernestu Gulbi?
Esmu dzirdējusi par programmas paplašināšanu. Es būtu ļoti priecīga, ja kopā ar Ernestu varētu piedalīties olimpiskajās spēlēs. Tas būtu aizraujošs notikums.

Pieredzējuši tenisisti nereti apgalvo, - daudz kas tik ļoti ierasts, ka nākamajai sezonai nekādus īpašus mērķus neizvirzot. Vismaz skaļi par to nerunājot...
Atļaušos izteikt nelielu padomu. Kad mērķu vairs nav, tā lieta ir jāizbeidz. Un tā ir jebkurā jomā. Ja cilvēkam nav mērķa, viņš ir miris vai nekam nederīgs.