Ilgi gaidītais un likumsakarīgais

Kad 2006. gada izskaņā 17 gadus vecais Gulbis debitēja ATP līmeņa sacensībās ar pusfināla sasniegšanu Sanktpēterburgā, ne tikai tenisam tuvu stāvoši cilvēki saprata, ka Latvijai būs augsta līmeņa tenisists. Pēc tam jau varējām sākt skaitīt ranga rekordus, Gulbis kļuva par pirmo latvieti, kurš vienspēlēs ticis ranga simtniekā. Neaizmirstami bija arī 2007. gada „US Open” un 2008. gada „French Open” turnīri, kad Gulbja vārds ļoti skaļi izskanēja pasaulē. Nu jau arī pasaule runāja par jauno talantu, kurš 2008. gada beigās bija viens no kandidātiem uz sezonas jaunpienācēja titulu. Pērnā gada izskaņā Gulbim daži mediji arī piešķīra titulu, bet ne tādu, par kuru būtu jālepojas – gada neveiksminieks. Un kā nu ne, ja vairāk nekā gadu ambiciozais latvietis nebija spējis pārvarēt divas kārtas vienu sacensību ietvaros. 2010. gada 28. februāri Gulbja biogrāfijā var ierakstīt ar lepnumu – viņš pievienojies ATP titulu ieguvēju lokam.

ATP tituls ir viens no kritērijiem, pēc kuriem tenisistus mēdz piedēvēt elitei. Jā, daudzi, tostarp arī es, titulu gaidīja jau 2008. gadā, vai vēlākais pērn, tomēr visam savas laiks. 2008. gadā Gulbis no „Challenger” līmeņa (tajā viņam izdevās uzvarēt vairākus turnīrus) pilnībā pārkāpa uz ATP līmeni. Nav šaubu, ka tas nav viegls solis, tomēr panākumi Francijā lika domāt, ka nu tik būs. Nebija, un pats Ernests atzina kāpēc. „Ienākot ATP apritē es visiem biju jauns un nezināms, pret šādiem sportistiem ir grūti spēlēt. Vēlāk tiku atšifrēts un man nebija jaunu ieroču, ko likt priekšā pretiniekam”. Tam visam klāt nāca arī savainojumi (ceļgals), radās nesaprašanās ar austriešu treneri Karlu Haincu Veteru un līdzjutēju acīs Gulbis no lielās cerības pārvērtās par nepiepildīto sapni. Lielākā daļa gan bija aizmirsusi, ka latvietim ir tikai 20...

Turpmākiem panākumiem pavērsiens gan bija nepieciešams un tas atnāca pērnā gada nogalē, kad karjeru nolēma beigt krievs Marats Safins. Kādreizējā ranga līdera trenerim, argentīnietim Ernanam Gumī bija vajadzīga jauna darbavieta un viņš to atrada Ernesta komanda. Atceros, kā septembrī Deivisa kausa izcīņas laikā Gulbis ar prieku stāstīja par savu treneri, kurš beidzot viņam esot iepaticies no pirmās tikšanās reizes. Un pēc sadarbības uzsākšanas ar argentīnieti Ernestam rezultāti sāka iet uz augšu – Tokijā tika lauzts otrās kārtas lāsts, ceturtdaļfināls sasniegts arī Sanktpēterburgā un ar cerībās tika gaidīts nākamais gads. Janvāris Gulbim bija dažādo izjūtu mēnesis – vispirms labs turnīrs Dohā, kur uzvarēts sets pat pret Federeru, bet pēc tam izgāšanās Melburnā – trīs setu zaudējums pret Huanu Monako. No Austrālijas Ernests uzreiz devās uz ASV, saņemot kritiku, par to, ka neuzspēlēja kādā no ATP turnīriem Eiropā vai Dienvidāfrikas Republikā. Pirmais mačs ASV (Sanhosē) arī noslēdzās ar neveiksmi (5:7, 4:6 pret Leonardo Maijeru) un atsākās runas, ka nekas no Gulbja nebūs. Bet tam sekoja jauks prettrieciens – Memfisā latvietis aizsūtīja mājās divus labākos Čehijas tenisistus, bet pēc nedēļas Delrejbīčā nolika pie vietas visus piecus pretiniekus, saņemot turnīra galveno balvu un liekot līksmot gan savam tēvam Aināram, gan trenerim Gumī. Ernestam atkal izdevies ierakstīt jaunu lappusi Latvijas tenisa vēsturē – viņš ir pirmais latvietis, ATP vienspēļu turnīru čempions. Par nejaušību šo titulu nekādi negribas nosaukt.

Pat pēc uzvaras un pirmā ATP titula vīpsnāt nebeidz kritiķi – redz šis turnīrs neesot nozīmīgs un tāds spēcīgs „Challenger” līmenis vien esot. Nenoliedzami, Delrejbīčā nebija pulcējušies ATP pirmā divdesmitnieka sportisti, tomēr Gulbis beidzot spēja uzvarēt piecus mačus pēc kārtas, turklāt visus divos setos. Var tikai pameklēt, kuram vēl izdevies tik pārliecinoši sakaut horvātu eisu mašīnu Ivo Karloviču. Šogad izdevies redzēt pietiekami daudz Gulbja spēles (trīs Dohā, Melburnā, divas Memfisā un divas Delrejbīčā) un tās diezgan atšķiras no pērnā gada sākumā redzētā. Protams, nekur nav pazudušas kļūdas (īpaši pusfināls Memfisā un „Australian Open” 1. kārta), tomēr ir skaidri redzams, ka Ernests palicis pacietīgāks un nosvērtāks. Lielo paldies par to viņš atkal jau saka Gumī. Īstenībā saka paldies par gandrīz visu gan spēles ziņā, gan ārpus tās. 37 gadus vecais argentīnietis Ernestam noteikti arī ir kā labs čoms, kas veicina pozitīvo auru. Atceroties Vetera laikus – reti kad varēja redzēt, ka Ernests pavērstos pret tribīnēm un mēģinātu notvert kādu padomu no trenera, bet šobrīd starp raketes triekšanu pret zemi un atsevišķiem lamu vārdiem parādījusies arī saikne ar tribīni. Vismaz vizuāli. Izskatās, ka Gumī būs izdevies savākt talantīgo, bet spītīgo latvieti.

Viens tituls nekādā gadījumā neliek Gulbi uzcelt slavas saulītē un turēt uz ilgu laiku. Jāseko arī citiem panākumiem. Pavisam drīz jau pirmie „Masters Series” turnīri, bet maijā „French Open”. Līdz tam laikam Gulbim būtu jāuzstāda sev mērķis – tikt ranga 32 labāko vidū, lai „Grand Slam” sacensībās jau būtu izlikto vidū un nevarētu sūdzēties par neveiksmīgām izlozēm. Lai to paveiktu, nav jāgāž lieli kalni. Līdz Parīzes turnīram ir vairāk nekā divarpus mēneši, kuru laikā Ernestam ir jāsapelna apmēram 500 punktu (ap 100 punktiem šo mēnešu laikā dzisīs). No vienas puses 500 punktu ir daudz, no otras puses iespējas to izdarīt ir ļoti labas. Līdz „French Open” kopumā ir pieci „Masters Series” līmeņa turnīri, kuros jau par astotdaļfināla sasniegšanu dod 90 punktus, bet vieta ceturtdaļfinālā dos 180 punktus. Un pa vidu visam arī parastie ATP Tour 250 un 500 sērijas turnīri – pēdējās divās nedēļās Gulbis tajos kopā ieguvis 430 punktus. Neko neuzspiedīsim, tomēr gaidīsim priecīgas ziņas.