Lietus, dubļi, emocijas, meitenes - tāds bija Superkausa posms Aizputē

Ir aizvadīti divi ''Battery Superkausa'' čempionāta posmi, un pienācis laiks uz tiem atskatīties. Par cik rallijs (kā nekā sekoju un uz rallijiem braukāju jau sešus gadus) man ir daudz tuvāks (kas zina, varbūt tikai pagaidām), tad redzēto šajos divos motokrosa posmos nedaudz salīdzināšu ar ralliju, lai arī, protams, šos sporta veidus tā kā nevajadzētu salīdzināt, taču ir lietas, kuras var salīdzināt – servisa zona, sportisti, ātrums, emocijas u.t.t.

Pirms nepilna mēneša kopā ar Sportacentrs.com fotogrāfu un vēl vienu autoru pirmo reizi devos uz šāda veida pasākumu – motokrosu. Braucot uz Ziras trasi, nezināju, kas mani tur sagaida, ko īsti redzēšu un, vai īsti patiks. Jāsaka, ka priekš pirmā reizes bija normāli – skaisti un tāli lēcieni, ātrums, moču rūkoņa, emocijas. Man tas viss bija jauns, jo rallijā tomēr ir nedaudz savādāk. Tur tu stāvi un gaidi automašīnu. Tā pabrauc garām, un tu atkal minūti stāvi un gaidi nākamo mašīnu. Tad šeit jau pēc pirmā apļa visi braucēji izretojas un katrs turpinājumā brauc kā māk. Katrā aplī starp vairākiem pilotiem notiek bezkompromisa cīņas, kas šad tad beidzas ar kritienu. Pieci apļi un trasē dodas jau citi sportisti ar citas klases tehniku, un viss sākās no jauna.

Pēc pirmā posma atgriežoties mājās domāju, ko lai uzraksta savā pirmajā blogā par redzēto. Padomāju, un, ja godīgi, tad galvā nekas tāds nenāca. It kā patika, bet, lai tagad kristu eiforijā un par katru cenu rautos uz nākamo posmu, tā nebija...

Kamēr vakar liela daļa rīdzinieku skrēja maratonā, mēs ar fotogrāfu devāmies uz Aizputi – uz otro ''Battery Superkausa'' čempionāta posmu. Ja godīgi, tad nezināju, kā būs šoreiz, taču mierināju sevi ar domu – ja nu galīgi nepatiks, tad vismaz Aizputi apskatīšu, jo pirms tam tur nekad nebiju bijis. Braucot uz Aizputi, Skrundā sāka smidzināt, kamēr Rīgā spīdēja saule. Ņemot vērā, ka sacensību organizētājs mums bija piešķīris īpašās caurlaides, mašīnu novietojām servisa zonā starp visiem dalībniekiem. Lietus turpināja smidzināt, taču doma doties mājās nebija. Šoreiz mani pārsteidza servisa zona, kas bija vēl kompaktāka. Protams, bija lielās komandas, kuras tika norobežotas no pārējām, bet pārsvarā visi atradās kopā. No malas izskatījās kā viena liela un draudzīga ģimene, lai arī visi pa lielam ir konkurenti.

Lietus pieņēmās spēkā un sākās jautrība. Protams, ne jau sportistiem, bet līdzjutēju vidū varēja dzirdēt - ej tu nost, kaut kas tāds nav vēl redzēts u.t.t. Trase šeit bija mālaina, tāpēc lietus nevis sūcās zemē, bet gan veidoja peļķes. Trasē devās kvadracikli, kuri piedzīvoja īstu dubļu vannu. Stāvēju pirmajā līkumā, kur bija divas lielas peļķes. Pie starta līnijas redzu simpātiska meitene (tur tādu ļoti daudz), kura parāda uzrakstu piecas sekundes, seko nenormālākais troksnis un Starts. Gaisā no sportistiem pacēlās dubļu mākonis un visi kā viens tuvojas otrajam līkumam. Domāju, ka nofilmēšu Jāni Miņinu, bet, ko es redzu. Līkumā iebrauc sportisti, kurus vairs nevar atšķirt – visi netīri, dubļaini. Katrs turpina cīnīties par labāku pozīciju, taču to apgrūtina redzamība, jo dubļi lido uz visām pusēm. Protams, arī skatītājiem (un arī man) tiek uzmesti dubļi, taču, paskatoties uz sportistiem, jāsecina, ka mums tie dubļi bija kā spļāviens jūrā.

Pēc pirmā apļa sportisti nedaudz izretojās, bet tāpat turpina cīnīties par augstāku vietu, lai arī redzams, ka tas ir ļoti, ļoti grūti (Par to visiem sportistiem cepuri nost - malači). Blakus stāv kundze ar meitu un dzirdu sarunu. Redz kur tētis brauc. Paga, paga, nē tas nav tētis. Ā, redz kur viņš ir...abas skatās, nē, tas laikam arī nav viņš. Šis ar nav...ā, redz, viņš jau mums pabraucis garām. Iedomājieties, kas par dubļiem, ja pat ģimene neatpazīst savu favorītu.

Stāvēju un brīnījos, jo kaut ko tādu savām acīm vēl nebiju redzējis. Pabraukt nevar, acīs dubļi, bet džeki (bija arī viena dāma) turpina cīnīties, lai arī viņiem pat acis vairs nevar redzēt. Daži, neredzot līkumu, izbrauca ārpus trases, taču jau pēc pāris sekundēm viņi bija atpakaļ, lai turpinātu izdzīvošanu.

Pēc tam nostājos, kur piloti dodas uz servisa zonu. Grūti aprakstīt gan savas, gan citu skatītāju emocijas. Atkārtošos – kaut ko tādu vēl nebiju redzējis. Aizslīdēju (jā, jo paiet nevarēja) pie viena dalībnieka, kurš, kāpjot nost no kvadracikla, smējās un bija tik laimīgs. Varēja redzēt, ka viņam ir vienalga, kādu vietu viņš ir izcīnījis, jo viņš ir izdzīvojis un finišējis šajā smagajā braucienā. Arī sportista atbalstītāji smējās un teica, klau, nevelc neko nost, jo tas ir jāiemūžina. Un tik ik pa laikam atkal dzirdu – ej tu nost, vāks kaut kāds...Sportists novilka ķiveri un tur var redzēt tikai nedaudz cilvēka patieso sejas krāsu, jo arī zem ķiveres visu klāj dubļi.

Pēc tam trasē ar mocīšiem devās paši mazākie sportisti, kuri arī pēc brauciena bija netīri no galvas līdz kājām. Salīdzinājumā ar kvadraciklu braucējiem, šeit ik pa laikam bija redzams, ka kāds jaunais censonis nobirdina asaru, jo redz, kaut kas nav izdevies, vai kāds patraucēja. Turpinājumā lietus mitējās un ar katru braucienu peļķes pazuda un trase kļuva sausāka. Ja pagājušajā posmā gandrīz visi sportisti atradās savā servisa zonā, tad šoreiz viņus varēja meklēt pie lielās ūdens mucas, kuru no kājām gāza nost gan sportisti, gan mehāniķi. Katrs savos traukos pildīja ūdeni, lai varētu nomazgāt acis, sporta kombinezonu un, ja paliek pāri, tad ar moci.

Secinājums - Noteikti, ka braukšu arī uz nākamo posmu, kurš 13. jūnijā norisināsies Dobelē. Parasti rallijā daudz kas ir atkarīgs no tā, cik tu ātri un veiksmīgi orientējies kartē. Noskatījies vienu posmu, tu dodies uz otro u.t.t.. Taču šeit no rīta atbrauci, noliki mašīnu un līdz vakaram to vairs neaiztiec. Ej skaties motokrosu, cep gaļu, sauļojies, ēd, lasi, adi vai dari citas lietas, jo nekur nav jāskrien. Un to arī šajos divos posmos ievēroju – atbrauc ģimenes. Kamēr veči skatās motokrosu, tikmēr dāmas ar bērniem atpūšas kā katra māk.

Protams, šoreiz savas korekcijas ieviesa lietus, kas manus iespaidus (tādi joprojām ir un ļoti labi atceros vakardienu) par otro posmu padarīja vēl krāšņākus. Taču tāds ir sports, jo ne vienmēr spīdēs saule. Vēl kas būtiski. Ja parasti rallijā katrs apmeklētājs redz dažus līkumus, tad šeit vienā braucienā tu vari redzēt vismaz piecus dažādus līkumus. (Paskaitīsim - sešas klases, pieci apļi un trīs braucieni. Kopā sanāk, ja trasē būtu tik daudz līkumu, tad varētu redzēt 90 dažādus līkumus. Ir nedaudz atšķirība, vai ne?

Jebkurā gadījumā iesaku katram, kuram tehnika nav sveša lieta, kaut reizi apmeklēt vienu Superkausa posmu. Šobrīd kalendārā vēl ir palikuši četri posmi, kuri rīdziniekiem būs tuvāk nekā pirmie divi. Jebkurā gadījumā esmu apmierināts ar redzēto, jo tas bija to vērts.

Un manā skatījumā šajā posmā uzvarēja visi, kas startēja.

Un jā, šovakar centīšos arī sataisīt video, kurā šo visu aprakstu un izdzīvošanas sacensības varēs redzēt arī video formātā. Būs interesanti.

Tiekamies Dobelē!