14dienas.lv finālists Valters Šķilvalts: Tā ir pavisam cita pasaule

Pastāsti, lūdzu, par to, kā sāki interesēties par motokrosu un kā iepazinies – pirmā „tikšanās” ar motociklu?
Ar motokrosu iepazinos, šķiet, 3 gadu vecumā, kad mani uz pirmo motokrosu Aizputes pusē aizveda omamma. Tās laikam ir manas senākās atmiņas, jo patiesībā vēl šobrīd atceros dažus fragmentus, laikam būs baigi paticis. No tā brīža arī interesējos par motokrosu. 10 gadu vecumā pēc tā, ka biju raudājis visu nakti un apsolījies mēnesi neēst saldumus, mamma par 60 LVL iegādājās manu pirmo „kaujas zirgu” - mopēdu ‘’Stella’’. Spolēt gan nespolēja tik labi kā Dūča krosa mocis Olimpijas stadionā, bet turpmākos četrus gadus bija labi tik un tā. Tālāk nāca jau īsti motocikli: ja nemaldos Voshod 175, Iž-Planeta, Jawa 250, vienvārdsakot laiks tika pavadīts kopā ar draugiem garāžā, mēģinot sataisīt kādu no tām „lamatām”.

2010.gadā piedalījies šovā „14dienas”, ko organizēja „Battery Superkauss” – kā nonāci līdz idejai par dalību šajā pasākumā un pēc tam kā to realizēji? Kā veicās Kandavā?
Informāciju par šovu ieraudzīju moto-x.lv vortālā, pieteicos momentāni, nedomājot par to, kas būs ar darbu, vai es varēšu, mācēšu utt. Vispār likās, ka tā nav patiesība, jo, cik zināms, pelēkajai masai dikti patīk dejošanas un fonogrammu šovi. Pateicu draudzenei, viņa, protams, arī pieteicās (laikam tas ir patiesais atslēgas moments, kādēļ tiku šovā). Lielais vairums draugu ar pieteicās. Uz atlasi mani neuzaicināja, jo pārāk liela pieredze ar močiem, bet manu draudzeni uzaicināja. Nieres dabūja paciest. Svētdienā uz atlasi aizvedu draudzeni, diena pagāja pilnīgi traki, vēl tagad jocīgi samētas, atceroties draudzenes lēcienu džipā. Šis atgadījums krietni samazināja braukt gribētāju skaitu un brīdī, kad mana mīļotā atguvās, lai doties vēl vienā aplī(!!!), daļa jau bija aizsierojusi mājās. Turpmākajā dienas daļā man necerēti vairākas reizes pēc kārtas vienkārši noveicās, kā rezultātā es tiku šovā 14dienas.lv. Pierādījās tas, ka, ja cilvēks kaut ko ļoti, ļoti vēlas un uz to tiecas, viņš to arī sasniedz. Vispār tās dienas vakarā sajūta bijā tāda, ka tik traki pat filmās nevar nospīdēt. Kosmoss.
Turpmākās dienas dzīvoju MX paradīzē. Centos iekalt katru treneru teikto vārdu un pareizi to izpildīt, daudz lietas nācās iemācīties no jauna, kuras līdz šim, pa ielu ripinoties, biju darījis kā ērtāk.
Kandavā, kā jau ierasts Superkausā, lieliski strādāja laistīšanas sistēma. Glumais māls apvienojumā ar manu vērienīgo pieredzi motokrosā ļoti iespaidoja manu spēju izpildīt trases elementus, kā rezultātā pats biju visvairāk vīlies. Tā sirsnīgi nesanāca izlēkt ne pa lielo galdu trases lejas daļā, ne pa tramplīnu pirms otrā nobrauciena. Arī līkumi manā izpildījumā tāda muļļāšanās vien bija, nevarēju parādīt par visiem 100% to, ko lieliskie treneri bija man samācījuši 10 treniņu laikā. Bet nu trase visiem bija vienāda un tā kā pēdējais arī nepaliku, tad laikam priekš pirmās reizes nav par ko sūdzēties.

Kādas bija sajūtas un ko ieguvi no dalības šajā pasākumā?
Pēdējās 24h pirms starta - satraukums, neziņa, pat bailes. Stāvot pie starta barjeras, biju pavisam mierīgs, varbūt kritiens iesildīšanās aplī mani atslābināja. Tad krita barjera un viss iepriekšējais palika aiz muguras. Pametot vaļā sajūgu, milzīga adrenalīna deva ierāva mani citā pasaulē, aiz oranžā žoga cilvēki kļuva vienādi un pats dīvainākais, ka neatceros troksni, manā galvā laikam bija klusums. Diezgan neaprakstāma sajūta, bet viennozīmīgi atkarību izraisoša. Pēc pusotra apļa sāka atkal līt, mans ātrums, kurš tā jau bija pieticīgs, krietni samazinājās, sākās cīņa ar glumo mālu. Sāku dzirdēt apkārt notiekošo un otrajā braucienā pat pamanīju savus atbalstītājus un draugus, kas pēc „Nascar” līkuma pie tramplīna bija savākušies, taisīja vilnīti un bļāva: ‘’Parauj ratā, resni!’’ Nedaudz pat sasmējos.
Ieguvums - protams, neatsverama pieredze, kas tika gūta, trenējoties pie motokrosa meistariem. Lielais Paldies viņiem! Tāpat iespēja pabūt īstā moto klubā, apbružāties viņu sabiedrībā, redzēt, kā tas ir no otras puses, tas arī nav mazsvarīgi. Lielais Paldies VV Moto klubam! Bet kā vienu no svarīgākajiem ieguvumiem es uzskatu atziņu, kas man nāca tikai pēc šova: Patiesībā jebkurš var ar moci uz ielas paraut ratā vai uzspolēt, bet tā ir tikai tukša stilošana, īstā štelle ir otrpus barjeras, tikai tur tu redzi, cik vājš patiesībā esi un cik daudz ir kur augt…

Esi iepazinis motokrosa vidi – vai tā Tevi ir uzrunājusi un ko Tu dari šobrīd kontekstā ar motokrosu?
Nē, motokrosa vide nav mani uzrunājusi, esmu kļuvis atkarīgs. Kad izārstēšos - nezinu. Pēc šova savu loloto ielas moci, ar kuru biju plānojis vēl kādu laiku paceļot, iemainīju pret krosa aparātu. Tagad risinu tās problēmas, kas nāk komplektā krosiniekam: transportēšana, mazgāšana, ekipējums, apkopes. Nauda un garlaicība ir izskausta kā parādība (smejas) . Paralēli esmu sācis piestrādāt pie savas fiziskās sagatavotības, lai varētu ilgāk un ātrāk pabraukt, līdz ar to gūt lielāku kaifu no braukšanas. Kā galvenais iknedēļas treniņš man ir nodarbības Olimpiskajā sporta centrā A.Kalniņa vadībā. Patīkami, ka Adrenalin.lv kaut ko tādu organizē, jo man kā iesācējam ir ļoti ērti aiziet un saņemt uzreiz specifisku fizisko treniņu un informāciju, ko var arī izmantot trenējoties individuāli mājās. Treniņā atmosfēra ir patīkama, visi draudzīgi, treneris stingrs, viss ir taisni tā, kā tam jābūt. Labi ir tas, ka pēc katra treniņa vēl var apskatīties bildes un dažreiz ir arī video par treniņu, pašam patīkami un draudzene zina, kur esmu bijis. Vēl cenšos reizi nedēļā apmeklēt peldbaseinu, uz trenažieriem gan neeju, nepatīk tas, ka visi redz, ka neko īpaši pacelt nevaru un, protams, esmu slinks.
Vai plāno 2011.gada motokrosa sezonā iesaistīties motokrosa aktivitātēs?
Bija daži piedāvājumi no rūpnīcu komandām, bet tā kā tos nevarēja apvienot ar Adrenalin.lv organizētajiem atlētikas treniņiem un nākošo Superkauss sezonu, tad izlēmu atteikties. Ja pa nopietno, tad galvenais ir braukt un gūt pašam prieku no tā. Nekādu noteiktu plānu pagaidām nav, gribu braukt ātrāk un tehniskāk, apdzīt kādu trasē! Cik daudz izdosies uzspolēt- atkarīgs no finansēm un veselības. Ja izdosies rast šos abus pamatus kopā, tad jau viss būs kārtībā. Patiesībā gribu arī braukt nākošo Superkausa sezonu, bet nezinu, vai spēšu ar kādu reāli pacīnīties, stipri šaubos, vai ir kāds, kurš ar krosinieku izbraucis 17 reizes un jau domā par Superkausa sezonu, bet varbūt tur arī ir visa tā odziņa…
Noteikti gribu uzbraukt pa kādam treniņam pie katra no treneriem, kas man bija šova laikā. Vēl jāpapēta LČ klases, jo varbūt tur ir kāda klase taisni tiem džekiem, kas izlēmuši piedalīties motokrosā pēc realitātes šoviem, varbūt pat pie kausiem varētu tikt. Skumīgs joks.

Ar ko, Tavuprāt, ir jārēķinās arī citiem aktīviem jauniešiem, ja ir vēlme iesaistīties motokrosā?
Manā pirmajā treniņā pēc šova 14dienas.lv, ar tikko iemainīto moci, kuru biju pa pusei izārdījis, lai dabūtu iekšā Ford Focus bagāžniekā un varētu aizvest no Rīgas uz laukiem, satiku Mareku Štrausu. Pārmijām dažus vārdus un tad viņš teica: „ Ar to arī apsveicu, kopš šī brīža tev vairs nebūs ne naudas, ne laika un visa tava dzīve būs pakārtota motokrosam. Viss.’’
Šobrīd izskatās, ka viņam būs bijusi taisnība, tāpēc visiem, kas domā par motokrosu, varu teikt, ka ar to arī ir jārēķinās.
Domāju, ka motokross nav tā lieta, ko var ieteikt vai neieteikt. Ir jāpamēģina un tikai tad var saprast, vai ir vajadzīgs mocis vai jauna TV pults. Es ar moci esmu nobraucis nevienu vien tūkstoti km, lecis ar izpletni, snovojis, lecis ar mašīnu pa tramplīnu, tas viss ir forši, bet tās emocijas, ko dod motokross, tā ir cita adrenalīna pasaule.