Latvijas biatlons aizvadījis pretrunīgu sezonu – no vienas puses, gūti daži pamanāmi sasniegumi, bet no otras – strauji pazaudētas pozīcijas Pasaules kausa apritē, sportisti turpina dzīvot tikai uz fanātisma rēķina un arī jaunā maiņa atstāta novārtā. Pagājušajā nedēļā Biatlona vadība – federācijas prezidents Jānis Bērziņš, izlases galvenais treneris Intars Berkulis, kā arī sportisti Edgars Piksons un Andrejs Rastorgujevs – atbildēja uz vairākiem būtiskiem jautājumiem un ieskicēja nākamā gada perspektīvas – kuri varētu palikt ierindā, kāds būs nodrošinājums un kādi – mērķi un prioritātes.
00:00 - 05:30 Biatlona finanses
05:30 - 10:55 Kombinezonu lieta
10:55 - 12:15 Kas startēs nākamsezon
12:15 - 14:48 Starti IBU kausā
14:48 - 23:05 Biatlona sistēma
23:05 - 24:10 Piksons par sezonu
24:10 - 29:18 Rastorgujevs par sezonu
+9 [+] [-]
Ar savu nespēju vadīt federāciju, ir novedis LV biatlonu līdz kliņķim!!!
-3 [+] [-]
Ja biatlons grimst, tad varbút jalauj ari nogrimt.. Visam naudas tápat nepietiks.
+4 [+] [-]
+3 [+] [-]
[+] [-]
+2 [+] [-]
Attīstītās valstīs ir tā, ka valsts caur Nacionālo federāciju Tevi sāk atbalstīt tikai no momenta, kad Tu atbilsti mazās izlases kritērijiem, tikai uz konkrētiem mačiem. Viss, kas notiek pirms tam - pārsvarā, ir individuāla Tavu sponsoru, kluba, jeb pašvaldības padarīšana. Gribas ekstra gonkas izaugsmesi - federācijai gar to nav daļas; esi veiksmīgs juniors? - par tevi gādā dāsnā pašvaldība, lai ar Tevi varētu pēc tam lepoties. Demokrātiskās valstīs nav liegts formēt paralēlas, entuziasmu un sportu veicinošas organizācijas. Kā redzat - federācijai ir tik līdzekļu cik ir - tā nav slaucama govs un būtu daudz efektīvāka ja tiktu izmantotu tikai vissvarīgākajiem mērķiem un administrēšanai.
"Valsts, valsts, valsts" - šitā domāšana ir novecojusi un garām. Gribējām demokrātiju?! - Gribam paši visu lemt? - tad paši arī protamies par savām interesēm maksāt. Tavi sasniegumi ir arī Tava personīgā interese. Saprotu, ka te ir pamatīgi jāmaina domāšana, jāmaina cilvēki, jo idejas ir daudz, vēlamā arī, bet tik nabadzīga valsts kā Latvija nevar pavilkt to ko Norvēģija, Kanāda, Krievija - ir jāpāriet un arī žurnālistiem jāpieņem jauns modelis - "Nabadzīgā valstī nauda savam priekam un kaislībām jāmeklē arī pašiem", bet no valsts prasīt tikai vis, vis, vis-būtiskākām lietām. No šāda skatu punkta šajā intervijā neko pretrunīgu nesaskatu.. sakatu visa Latvijas individuālā sporta kopējās tendences, piespiedu(dēļ finansēm) atteikšanos no piramīdas un programmām, kas grauj sistemātisku augsta līmeņa sportistu nodrošinājumu. Tas liek domāt, ka jāpielāgojas. Šī problēma nebūtu tik liela, ja ne tikai valsts, bet arī privātuzņēmēji spētu Latvijas individuālos un īstos sportistus atbalstīt. Visi šie lielie masu tautas sporta pasākumi ir vajadzīgi, bet tā arī ir knapināšanās... normālā valstī ar veselīgu ekonomiku nav problēmas piesaistīt privātsektora uzmanību arī īstajam sportam. Šobrīd visur un visiem Latvijā ir knapināšanās.. pat tiem, kas baigi zīmējas ziņās ar N-to miljonu peļņu un stāsta, ka viņi atbalsta sportu. Patiesībā - štrunts ko viņi atbalsta! Nodokļu atlaidēs un reklāmā par visu šo viņi gūst atpakaļ daudz vairāk kā iztērētos grašus viņu mērogiem.
Žurnālistiem, ja viņiem vispār saistošs sports, nevis spēlēšanās ar betingiem, ir jācīnās par sabiedrības interesi par augstu sasniegumu sportu, nevis spēlēm vien. Jābūt saprotošiem, ka federācijas pat nevar atļauties sabiedrisko attiecību speciālistus, jo jāgrabina uz katu iespēju labiem sportistiem startēt... pašu žurnālistu interesi par individuālo sportu varētu vēlēties lielāku, vismaz kamēr ziņa par sētas futbola spēli būs aktuālāka par kontinenta čempionāta rezultātiem kādā no individuālajiem sporta veidiem. Viss ir viens un saistīts - žurnālistiem/redaktoriem ir šī vara pārraut apburto loku.
+1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]