Pēc zoles nāk ... Horvātija

Vēl nav nožuvušas asaras no vakardienas spēles pret Franciju galvenās personas laukumā (nebaidos teikt, ka viņa tur bija labākā abu komandu rindās) Elīnas Babkinas vaigiem, kad jau četros spēle pret Horvātiju. Kārtējā no sērijas „būt vai braukt mājās”.

Kurš no mums nebija priecīgs pēc vakardienas trillera? Ar pagarinājumu un laimīgām beigām. Pret pašreizējo Eiropas čempioni Franciju, kas savus laurus atrada pirms diviem gadiem Rīgā bijušajā mazdārziņu rajonā. Šodien nelaime tā, ka tas ir sieviešu basketbols, ar kuru ir kā ar bitēm – vienu dienu nes medu, otrā audzē tranus, trešā tos dzen ārā no stropa. Nelaime tā, ka kopš spēles būs pagājušas knapas 16 stundas, pa kurām rets organisms var atgūt spēkus. Nelaime tā, ka horvātietes, pieveikušas Latvijas pirmās dienas pāridarītājas grieķietes, dabūjušas atpūsties par sešām stundām vairāk, un nelaime tā, ka mūsu komandai nepieciešama tikai uzvara, jo zaudējums liek gaidīt vakara spēli starp Grieķiju un Franciju, cerot uz Eiropas čempioņu otro zaudējumu pēc kārtas un braukšanu mājās pēc pirmajām trim spēlēm...

Kā jūtas Latvijas izlases spēlētājas? Kā paveikušas varoņdarbu? Emocionāli uzlādētas un gatavas veikt nākamo darbiņu, kas piespēlēts dienas kārtībā jeb trīs pēdas virs zemes, gaidot, ka Horvātija pret viņām laukumā iznāks ar vienu domu – atdoties?

Šis ir stāsts par to, ka Latvijas sporta vēsturē mazais cinītis reizēm nav iedzīts zemē zem vezuma svara, taču uzreiz pēc tam sašķīdis zem bērnu ratiņiem. Latviskā mentalitāte bieži pēc negaidīta panākuma ir tā ietekmējusi domāšanu, ka nākamajā spēlē pret nosacītiem pastarīšiem čiks vien ir sanācis... Kas ir Horvātija Latvijai? Tas pats, kas Portugāle Latvijas vīriešu izlasei 2007. gadā Spānijā – pastarīte no ceturtā groza. Kas no tā sanāca večiem, nemaz atcerēties negribas. Pēc horvātu nomētāšanas pirmajā spēlē ar trejačiem (85:77) sekoja portugāļu sarīkotā bāleliņu pēršana uz tirgus plača Ukrainas speciālista, bijušā Rīgas ASK trenera Meļņičuka vadībā – 67:77...

Gribat dzirdēt vairāk par fantastisku uzvaru svētku paģirām nākamajā spēlē? Uzprasiet (tikai tā uzmanīgi. Neraustiet lauvu pārāk aiz ūsām) hokejistiem! Viņi pastāstīs, gan kā Ķelnē 2001. gadā sākumā var vinnēt ASV ar 2:0, bet divas dienas vēlāk atgādināt sētā savāktu amatieru komandu bez gribas, kas zaudē Ukrainai (2:4), gan kaut ko par Soltleiksitiju 2002. gadā. Tur olimpiskajā turnīrā, kur Latvijas hokejs pēc 66 gadu pārtraukuma atgriezās olimpiādē, fantastisko neizšķirtu ar Slovākiju (6:6), kas slovāku zvaigznes aizsūtīja mājās, divas dienas vēlāk nomainīja zaudējums Vācijai (1:4), uzskatot, ka viss ticis padarīts jau pret slovākiem. Tādus stāstus var atrast arī citos sporta veidos.

Visu cieņu Latvijas sieviešu basketbola izlasei, jo valstsvienības dalībnieces par to pelnījušas vismazāk nopēluma. Vienmēr gājušas laukumā un cīnījušās, kā varējušas un mācējušas. Ir pārliecība, ka tā notiks arī šodien. Ja meitenes nebūs pamodušās, pēcpusdienas kafiju striktā formā pasniegs izlases galvenais treneris Džordžs. Cik veiksies šoreiz, tas jau būs cits stāsts, bet „tagad vai nekad” uz Latvijas sieviešu izlasi basketbolā gan neattiecas...