8 izredzēti

VIEGLATLĒTIKA
Kāpēc? Neatkarīgi no tā, ir valstī noteikti prioritārie sporta veidi nav, vieglatlētikai ir jābūt sporta veidam Nr1. Nav runa par sporta veidu kā par populārāko vai labāko, bet par nepieciešamāko. Arī ne tāpēc, ka vieglatlētikai ticis sporta karalienes gods. Ja nebūs vieglatlētikas, nebūs arī citu sporta veidu. Varbūt pārspīlēti, taču topošais sportists vispirms iemācās skriet un lekt, kas ir vieglatlētikas pamats un tikai pēc tam viņš ņem rokās nūjas, bumbas, sēžās kamanās u.t.t. Nedrīkst būt pat diskusijas, ka vieglatlētikai jābūt vienlīdzīgākai par pārējiem vienlīdzīgiem sporta veidiem.
+ Vieglatlētikas statistiķis Andris Staģis ātri saskaitīja, cik medaļu "saražojuši" vieglatlēti – drīz būs 200. Tas skaitot kopā tos laikus, kad bijām PSRS. Ja tikai jaunākos Latvijas laikus, tad tuvojamies simtam. Vairāk kā trešdaļa medaļu ir izkaltas no zelta - augstākās vērtības godalgas Latvijai ir 62 (ieskaitot savienības laikus). Neatkarīgajai Latvijai - 34 zelti! Olimpiskajās spēlēs visos laikos izcīnītas 10 medaļas, jaunākajos Latvijas laikos - 3. Ņemti vērā visas lielās sacensības sākot ar pieaugušajiem un beidzot ar jauniešiem!
- Sporta bāžu trūkums. Ja vasarā pa Latviju var saskaitīt turpat desmit pieklājīgus stadionus (Valmiera, Liepāja, Ventspils, Jūrmala u.c.), tad ziemā - Kuldīga, Ventspils un... Rīgā Sporta manēža? Atbildīgajām iestādēm ar steigu ar likumu jāaizliedz sacensības šajā sabrukušajā graustā. Rīgā nav arī pieklājīga stadiona, kur trenēties vasarā.

BASKETBOLS
Kāpēc? Starptautiskā basketbola federācija tika dibināta 1932. gadā Ženēvā un viena no astoņām dibinātājvalstīm bija Latvija. Ja latvieši stāvējuši klāt pie starptautiskās basketbola federācijas radīšanas, tad ir tikai loģiski, ka basketbolam jābūt prioritāro sporta veidu vidū. Šodien FIBA ir iestājušās vairāk kā 200 valstis. Latvieši ir pirmie, kuri kļuvuši par Eiropas čempioniem, latviešu komanda ir pirmā, kura uzvarējusi šodien tik zināmo Eirolīgu un to izdarīja trīs reizes pēc kārtas. Beigu galā, TTT ir ierakstīta Ginesa rekordu grāmatā. Kādiem vēl jābūt argumentiem, lai basketbolu neiekļautu izredzēto vidū?
+ Ar basketbolu ir tāpat kā ar 31. decembra tradīciju apmeklēt pirti - katru gadu, katru vasaru, gandrīz vienā un tajā pašā laikā visas jauniešu izlases piedalās sava vecuma Eiropas čempionātos. Ja paveicas, ieskrienas arī kāds pasaules čempionāts. Tāpat vīriešu un sieviešu nacionālās izlases regulāri spēlē savos finālturnīros un, ja bumbas sakrīt pareizajos grozos, tad arī olimpiskajās spēlēs. Latvijā jau daudzus gadus veiksmīgi funkcionē jaunatnes basketbola līga, trešajā gadu desmitā ir iegājusi LBL. Praktiski karā pilsētā ir pavisam svaigi uzbūvētas basketbola halles jeb bāzes, kur regulāri trenēties. Latvijas infrastruktūru ir novērtējušas FIBA Eiropas un pasaules nodaļas uzticot mums rīkot Eiropas un pasaules čempionātus jeb atrodamies regulārā starptautiskajā apritē.
- Basketbola tēls līdz kliņķim tika nolaists 2009. gadā ar "tagad vai nekad" izlasi un nelabvēļu rokās tas joprojām ir spēcīgs trumpis. Pēdējo gadu laikā bijuši nesmukumi ar valsts naudas sadalīšanu. Nav vienas halles, kur savus mačus aizvadīt nacionālajām izlasēm. Arēna Rīga neskaitās, tā nav basketbola halle un tā nepieder basketbolam. Nepieciešama pašiem sava māja ar atbilstošu vietu skaitu skatītājiem. Basketbolam līkumu nav metis visa sporta mēris totalizators un sarunātās spēles.

HOKEJS
Kāpēc? Ja hokeju Latvijā spēlē kopš 1920. gada (turpat jau 100 gadus!), šķiet, ka jautājums par to, likt hokeju prioritāros sporta veidu sarakstā, nemaz nepastāv. Ja latvieši ir mācījuši dzenāt ripu sestajai pasaules daļai, tad arī tas ir mūsu hokeja potenciāla novērtējums. Ja tas bija ļoti sen, tad no jaunāko laiku vēstures jāatceras, ka Rīgā ir noticis pasaules čempionāts. Latvijā pirmais tik augsta līmeņa turnīrs. Beigu beigās tieši hokeja izlase regulāri spēlē olimpiskajā turnīrā. Tas nekas, ka pasaulē ar hokeju nopietnā līmenī nodarbojas vien pārdesmit valstu, taču Latvija stabili turas pasaules labāko desmitniekā.
+ Vēl pirms piecpadsmit gadiem Latvijā bija tikai viena apjumta hokeja halle - kāda nekāda, bet bija Sporta pils. Kad Kirovs Lipmans 1998. gadā Liepājā uzslēja pirmo halli ārpus Rīgas, sākās haļļu celtniecības bums. Daugavpils, Ventspils, Ogre, Aizkraukle, Valmiera, Tukums, Jelgava, vēl vairākas halles Rīgā. Kādreiz bija viegli saskaitīt halles, bet šodien, to ir sacelts turpat divi desmit un visā Latvijā. Ir radīta ideāla infrastruktūra jaunatnes hokejam. Oficiālais reģistrēto spēlētāju skaits šodien pietuvojies pieciem tūkstošiem (masveidība). Neskatoties uz hokeja dārdzību, vecāku apmātība uz šo sporta veidu neiet mazumā.
- Ja hokejs masveidības ziņā atrodas līdzās basketbolam un futbolam, tad ar savas vides sakārtošanu ir pašvaki. Visa cieņa Kirovam Lipmanam par uzticību un ilggadību hokejam, taču viņš nav sapratis, ka ar funkcionāriem ir līdzīgi kā ar sportistiem - vislabākais laiks aiziet tad, kad esi vislabākajā formā. Kirovs formā bija 2006. gadā, kad Rīgā notika pasaules čempionāts. Varbūt ne 2006. gadā, taču pēc gada vai diviem viņam bija jādod vieta citiem. Liels hokeja saimniecības mīnuss - nav aknu, lai saņemtos un demokrātiskā ceļā palūgtu Kirovam atstāt prezidenta amatu.

VOLEJBOLS
Kāpēc? Volejbols šobrīd atrodas salīdzinoši ērtā situācijā. Respektīvi, klasiskais volejbols. Ja šodien uz ielas veiktu aptauju, kurš ir populārākais volejbolists valstī, visticamāk, ka 99% norādītu uz Mārtiņu Pļaviņu, Jāni Šmēdiņu vai Aleksandru Samoilovu. Nosaucot šos uzvārdus, pirmā asociācija būs ar pludmales volejbolu, nevis klasisko. Nebūtu divu olimpisko spēļu bīča turnīru, nebūtu Londonas bronzas, par volejbolu runātu tikai volejbola aprindās. Teorētiski volejbolu kā tādu varētu atstāt tālākā rezervē, taču lietu kārtība ir tāda, ka, ja nav klasiskā, nav arī pludmales volejbola.
+ Šobrīd ir ļoti pateicīga situācija. Ar pludmales volejbolu viss ir skaidrs. Pirms pieciem gadiem bija viens konkurētspējīgs pāris, Londonā jau divi, pēc Londonas – veidojas arī trešais. Tas ir daudz. Lielā volejbola kontekstā visiem spēkiem un viediem ir jāizdara viss, lai pēc turpat desmit gadu pārtraukuma Latvijas izlase atkal spēlētu Eiropas čempionāta finālturnīrā. Esošā paaudze atrodas labākajos gados, vadošie spēlētāji spēlē labās līgās... Vēl viena izdevība var arī nebūt un tad pierādīt savu piederību prioritāro sporta veidu pulkam būs vēl grūtāk.
- Deviņdesmito gadu sākumā un vidū dāmu izlase trīs reizes kvalificējās EČ finālturnīriem. Vienu reizi to pašu izdarīja arī vīriešu izlase. Juniori uzspēlēja pasaules čempionātā, uz Rīgu tika vests Čempionu līgas līmenis... Bet, tas viss bija pirms 10 un vairāk gadiem. Pa šo laiku volejbols ir tālu atpalicis no pārējo sporta spēļu popularitātes. Savulaik Murjāņos tika gatavoti jaunie kadri. Volejbols Murjāņus nav pametis arī šodien, bet, vai Murjāņi devuši kādu labumu Latvijas volejbolam?

BOBSLEJS/SKELETONS
Kāpēc? Bobslejs un skeletons ir divi atšķirīgi sporta veidi, bet nu jau labu laiku abi itin labi sadzīvo zem vienas federācijas jumta, tāpēc izcelt katru atsevišķi nav nozīmes. Nav zināms, kā šie sporta veidi sadzīvo citās valstīs, bet Latvijā vismaz no malas raugoties savā starpā nenotiek tēvzemes dalīšana un plūkšanās par vietu zem saules. Mums bobslejistu un skeletonistu ir tik daudz, cik viņu ir un visiem uz šaurās renes pietiek vietas.
+ Rolands Upatnieks, Jānis Ķipurs, Zintis Ekmanis, Jānis Skrastiņš, Sandis Prūsis, Jānis Miņins, Oskars Melbārdis, Dukuru ģimene... Iespējams, ka kādu ir piemirsies nosaukt, bet visi pieminētie katrs savā laikā ir bijušas PERSONĪBAS un daudzu gadu garumā. Kopš padomju laikiem un vairāk kā divdesmit gadus. Ir bijušas medaļas visaugstākās raudzes sacensībās, bijušas lielas un mazas uzvaras, bijušas cerības, bijušas vilšanās... Šajā sporta veidā bijusi pilna buķete (ieskaitot skandālus un dopingus), kas piesaista līdzjutēju uzmanību visas ziemas garumā. Mums ir pasaules līmeņa treneri.
- Tik mazai valstij, kā bobslejs ir padārgs prieks, ne bobslejā un ne skeletonā nav un nebūs masveidība, taču, ja Latvijā ir gandrīz ideāli darba apstākļi - Siguldas trase, starta estakāde, tad būtu muļķīgi neizmantot tās priekšrocības attiecībā pret konkurentiem, kādas mums ir.

KAMANIŅAS
Kāpēc? Mums ir Siguldas trase, mums ir starta estakāde, kuras maksimāli izmanto bobslejisti un skeletonisti. Tās pašas iespējas ir arī kamaniņniekiem, taču tikai viņiem zināmu iemeslu dēļ tās netiek izmantotas. Arī kamaniņas nav nekāds lētais sporta veids, taču būtu muļķīgi neizmantot to, kas ir. Kamaniņnieki attieksmē, darba organizācijā un profesionalitātē atpaliek no radniecīgajiem sporta veidiem, taču viņu iecelšana prioritāro sporta veidu kārtā ir tikai un vienīgi pateicoties Siguldai. Pretējā gadījumā, visas kamanas būtu noliekamas uz tālām rezerves sliedēm.
+ Nav šaubu, ka sabiedrībā lielāka interese ir par bobsleju un skeletonu, bet par kamaniņām pārsvarā rauc degunu. Līdz Sočiem olimpiskajās spēles kamaniņnieki uz bobsleju un skeletonu skatījās no augstiem plauktiem. Ja trīs olimpiskajās spēlēs pēc kārtas ir medaļas, tas ir pietiekams iemesls, lai par šo sporta veidu runātu kā par prioritāru.
- Kamaniņas un komandas iekšējās nesaskaņas ir kā sinonīmi un tā kopš deviņdesmitajiem gadiem. Nekāda kopējās komandas intereses. Pēdējo piecu gadu laikā to ir bijis mazāk, taču rīvēšanās un kašķēšanās nekur nav pazudušas. Zinot, ka šajā sporta veidā strādā spēcīgi lobiji un par naudas trūkumu kamanās reti kad sūdzējušies, gribētos, lai rezultātu tablo priecēto biežāk nekā reizi četros gados. Jau daudzus gadus ir sajūta, ka sakārtojot šo sporta veidu, rezultāti būtu vēl labāki, taču, ja visos posteņos ir ieliktas paklausīgas marionetes, būs jāsadzīvo ar to, kas ir.

BMX (riteņbraukšana)
Kāpēc? Braukāšana ar bērnu ritentiņiem (tā deviņdesmito gadu sākumā daudzi smīnēja par šo sporta veidu), ir pārvērtusies par nopietnu spēlētāju vismaz Latvijas sporta aprindās. Kad tika iestādīts BMX koks, nebija nekā. Ne trases, ne zināšanu, nekā. Toties bija braukt griboši bērni un pusaudži un viņu fanātiskie vecāki. Kaut kāda palīdzība no valsts bija, taču tikai tik daudz, lai neļautu sarūsēt braucamajiem. BMX Latvijā ir attīstījies dabīgā ceļā un pamazām audzējot muskuļus, Latvija ir kļuvusi par BMX lielvalsti. Savādāk nemaz nevar būt, ja vienīgais olimpiskais čempions (divkārtējais) ir latvietis.
+ Iespējams, ka bmxrace.lv nav pati svaigākā informācija, taču tajā uzskaitītas 14 BMX trases Latvijā, no kurām tikai viena atrodas Rīgā! Tātad - ir aptverta praktiski visa Latvija un, kā zināms, tad tieši tālāk no Rīgas dzīvojošie ir centīgāki un kaut ko sasniegt gribošāki. Starp citu, vienīgais olimpiskais čempions ir no Valmieras puses. Turpat internetā varam saskaitīt deviņus BMX klubus, kas arī nav maz. Ir vide, ir infrastruktūra, joprojām ir fanātiķi vecāki, ir zināšanas, ir olimpiskais sporta veids - visi priekšnosacījumi, lai BMX ierakstīto prioritārajos sporta veidos.
- Riteņbraukšana jau daudzus gadus atrodas zem visstiprākās lupas, kura diezgan regulāri noķer kādu dopinga lietotāju. Pareizāk sakot, lietotājus ar skaļiem vārdiem, ar skaļām uzvarām. Svaigākais - Lenss Ārmstrongs. Iespējams, ka tieši Ārmstronga atzīšanās var izrādīties liktenīga visai riteņbraukšanai. Proti, starptautiskā riteņbraukšanas federācija var tikt izmesta no olimpiskās laivas. BMX ar klasisko riteņbraukšanu it kā nav nekāda tiešā sakara, taču šosejas, treki, BMX atrodas vienā organizācijā - UCI un tieši UCI draud (-ēja) diskvalifikācijas no olimpiskās kustības.

FUTBOLS
Kāpēc? Futbols arī Latvijā ir futbols. Pasaulē futbols ir karalis, Latvijā nav un, visticamāk, arī nebūs, taču, kā jau teicu, tad futbols arī Latvijā ir futbols. Visticamāk, ka 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīrs tā arī paliks Eiropas futbola lielākais brīnums, taču ne par to ir stāsts. Ja var ticēt oficiālajiem datiem, tad sporta skolās ar organizēto futbolu nodarbojas aptuveni pieci tūkstoši bērnu. Šķiet, ka tikai basketbols šajā rādītājā var konkurēt ar futbolu. Latvijas apstākļiem pieci tūkstoši ir ļoti daudz.
+ Kamēr pats nebiju pārliecinājies, neticēju, ka futbolistu spēlēšana Eiropas čempionāta finālturnīrā likusi pārējai Eiropai tuvāk iepazīt mūsu valsti. Tas bija 2005. gadā, kad Turcijā notika Eiropas čempionāts basketbolā sievietēm. Apjautājoties nejaušam garāmgājējam, turku viesmīlībai nebija ne gala. Līdz ar taisnākā ceļa parādīšanu, vajadzēja atbildēt uz tradicionālo jautājumu - no kurienes esi? Kad turks uzzināja, ka esmu no Latvijas, viņš sāka pārstāstīt trīs gadus senus notikumus. Runa ir par Latvijas un Turcijas futbola maču, kurā izšķīrās finālturnīra liktenis. Turks lamāja savējos, bet slavēja Latviju! Vai ir iespējama labāka reklāma valstij? Vairāk kā 20 gadus braukājot apkārt pa pasauli, ne reizi netika piesauktas basketbolistu vai hokejistu uzvaras, pat olimpisko čempionu vārdi nē.
- Ir viens vārds, kas maisās pa kājām futbola tēlam - totalizators. Nevar un, izskatās, ka vēl ilgi nevarēs nomazgāt šo kaunu no sava fraķīša. Acīmredzot ar šādu fonu būs jāsadzīvo līdz brīdim, kamēr kāds reāli netiks noķert. Manevri, kas tika veikti dažu komandu virzienā, nebija un nav nopietni. nekas vairāk, kā šaudīšanās ar mācību patronām. Ja reģionos ir puslīdz sakārtotas infrastruktūras, tad valsts augonī Rīgā valstij nav sava stadiona! Stadions ir, bet valsts nevēlas to pārtaisīt par mūsdienām atbilstošu sporta kompleksu ("Daugavas" stadions). Ja viendien iespītēsies "Skonto" stadiona īpašnieki un vairs nelaidīs izlasi savu māju tuvumā, ko tad? Tad turki smiesies arī par mums...