10 iemesli kāpēc VEF nav kļuvis par Latvijas komandu

1. Komandas vadība
Nav noslēpums, ka galvenais kluba runasvīrs Edgars Jaunups ar savu urķēšanos basketbola vidē ir saniknojis ne vienu vien basketbola līdzjutēju. Joprojām aktīvais politiķis nekautrējas atklāti izteikties par visu, kas ienāk prātā. Nelaimīgā kārtā Jaunupa teiktais lielākoties nepiepildās vai arī „gaidāmās izmaiņas” ir kaķim zem astes. Kaut vai runas pirms šīs sezonas par komandas milzīgo potenciālu, komandas kodola noturēšanu utt. Otrs cilvēks, ko visbiežāk piemin sakarā ar VEF vadību ir direktore Laila Spaliņa, kura arī ne vienu reizi vien ir kritusi līdzjutēju nežēlestībā. Kāpēc nekas tāds nav dzirdēts par „Dinamo” vadību (neskaitot Savicki, kurš arī ir slavens citātu autors)?

2. Komunikācijas problēmas
Atkal jāatgriežas pie Lailas Spaliņas, kura acīmredzot atbild par kluba komunikāciju ar masu medijiem. Tikai ar masu medijiem, jo izveidot labu komunikāciju ar līdzjutējiem, kas klubam veidotu labu un pretimnākošu tēlu, Lailai ir par grūtu. Vai tiešām ir tik grūti nolīgt profesionālu preses sekretāru, kuru būtu iespējams sasniegt gan ar interneta starpniecību, gan arī telefoniski? Tas būtu kā tilts starp cilvēkiem un profesionālu klubu, kas patiešām vēlas kļūt par basketbola flagmani. Pagaidām neizskatās, ka šīs lietas klubu interesētu.

3. Fanu kluba neesamība
Kā profesionāls basketbola klubs, kam ir vairāku miljonu budžets var iztikt bez sava pastāvīgā fanu kluba? Šādi kluba patrioti bija gan ASK, gan "Baronam", nemaz nerunājot par „Dinamo”, ko minu, kā piemēru, kam līdzināties. Šeit jau atkal ir jautājums par kluba komunikācijas (ne)spēju, jo komanda spēlē līdzjutējiem. Līdzjutēji ir tie, kas nāk uz spēlēm un vēro cīņu basketbola laukumā. Bez līdzjutējiem tam nav nekādas jēgas.

4. „Latvijas komanda”
Citāts no Jauno basketbolistu laboratorijas manifesta, kas publicēts kluba mājaslapā 2007.gadā: „Nevis leģionāri, bet Latvijas jaunie basketbolisti būs garants VEF nopietnam startam SEB Baltijas Basketbola līgas II divīzijā un Latvijas Basketbola līgā, kur pašmērķīgi nekonkurēsim par pirmo vietu medaļām, bet iegūtā pieredze liks stabilu pamatu spēlētāju profesionālajai izaugsmei līdz dalībai valsts izlasē.”
Pagājuši septiņi gadi un mēs redzam, kas ir noticis ar šo kluba apņemšanos. Nekonkurēšana par medaļām jau sen ir aizmirsta lieta. Augošā apetīte ir palielinājusies līdz ar komandas budžeta cipariem. Protams, tas nav slikti, jo jebkuram sevi cienošam klubam mērķis iz uzvara, taču uzsvars sākotnēji tika likts uz jaunajiem talantiem. Acīmredzot nevajadzēja tik drastiski apgalvot, ka vefiņš visu pastāvēšanas laiku audzinās jaunos basketbolistus un par augstām vietām spītīgi necīnīsies. VEF joprojām neiespēlē jaunos latviešu spēlētājus, jo talantīga spēlētāja pierakstīšana klubam un marinēšana uz soliņa nav spēlētāja attīstīšana. Kaut kāda kustība šajā virzienā ir parādījusies tikai šogad, kad salīdzinoši daudz spēlēja Jānis Bērziņš un Anžejs Pasečņiks, kurš varētu arī kļūt par pirmo VEF izaudzināto spēlētāju, kuram ir cerības tuvā nākotnē pielaikot Latvijas izlases kreklu.
VEF reklamētā „Latvijas komanda” neeksistē, ja reklāmās tiek izmantoti tie nedaudzie latvieši, kuri tiek uz laukuma, ja pārējie ir tikai statisti un dvielīšu padevēji. Labi redzams, ka galvenās vijoles joprojām spēlē ārzemju spēlētāji ar dažu latviešu spēlētāju piešprici.

5. Komandas komplektācijas problēmas
Iespējams, pērn, VEF beidzot atrada to komandas modeli ar, kuru var cīnīties par visaugstākajām vietām visur, kur komanda piedalās, taču Jaunupa izteiktais „Esmu pārliecināts, ka 75% no kodola noturēsim” pagriezās nedaudz citādāk kā Edgars bija ieplānojis. Apmēram šādi: „Esmu pārliecināts, ka 75% no kodola nenoturēsim.” Labāk neteikt neko, ja pēcāk nāksies pievilt līdzjutējus. Arī gadu no gada deklamētais par to, ka tiks piesaistīti labākie Latvijas basketbolisti līdzjutējus tikai satracina, nevis dod cerību, jo vienīgais, kas pēdējos gados ir devies VEF virzienā, ir Rihards Kuksiks.

6. Nevēlēšanās mainīt pazīstamo, bet novecojušo
Kā jau iepriekš minēju, VEF valdes priekšsēdētājs Edgars Jaunups nekad nav kautrējies izteikties tā, ka ir sajūta, ka komandā tūlīt būs tik kardinālas izmaiņas, ka visi paliks ar vaļā pavērtām mutēm. Nekas nenotiek. Butauta sen zināmais darba stils joprojām tur vefiņu nedaudz virs ūdens, bet cerības uz kaut ko augstāku lietuviešu speciālistam vairs nav pa spēkam. Arī neveiksmīgā šīs sezonas leģionāru piesaiste nemaz nav atzīta, kur nu vēl kāds atlaists. Ja neskaita neizprotamo Bajramoviča atlaišanu. Joprojām redzams, ka Robinsonam ir pilnīgi vienalga, kas notiek klubā. Dī Brauns turpina dzīt izmisumā, nevis pretiniekus, bet gan līdzjutējus. Vienīgi kolorītais Nikss savu laiku sāk atspēlēt arvien produktīvāk.

7. Spiediens no malas
Ir pietiekoši daudz ģenerāļi un citi gudrinieki, kuri nekautrējas pie pirmās izdevības pasmieties par VEF, kas ir iemantojis diezgan lielu popularitāti arī sporta fanu aprindās. Šajā sakarā būtu jācitē Ogs Mandino: „Es neklausīšos tajos, kuri raud un gaužas, jo viņu slimība ir lipīga. Lai tie pievienojas aitām. Neveiksmes lopkautuve nav mans liktenis.” Jāatzīst gan, ka „nav dūmu bez uguns” jeb neviens cits pie tā nav vainīgs kā vien pats VEF.

8. Dinamo faktors
Noteikti jāpiemin arī Rīgas „Dinamo”, jo abi klubi parādījās praktiski vienā laikā. „Dinamo” ir Rīgas un visas Latvijas sporta gigants, kam seko līdzi liela daļa Latvijas un noteikti atņem savu daļu līdzjutēju arī basketbolam un tieši VEF. Kāpēc svaru kausi nosvērušies par labu hokejam, nevis basketbolam, jau ir cits stāsts. Rīga nav tik liela, lai varētu apmierināt divu lielu komandu iegribas. Ļoti iespējams, ka VEF būtu daudz populārāks, ja sporta līdzjutējam nebūtu nekā cita kā sevi izklaidēt, taču ir „Dinamo”, kas spēlē ļoti labi, kas pievērš milzīgu uzmanību un pabīda vefiņu malā – tumsā, kur neviens to neredz. Turklāt neizskatās, ka VEF īsti grib izrauties no šīs ēnas.

9. Necieņa pret LBL
Ir grūti komandu uztvert nopietni, ja galveno turnīru, kam loģiski ir jābūt savas valsts čempionātam, VEF izmet mēslainē un faktiski liek LBL klanīties VEF priekšā. Visās citās normālās komandās galvenais ir uzvarēt pašu mājās un nav nozīmes, ka konkurence ir 10 reizes mazāka nekā Eiropas kausā, Eirolīgā vai VTB līgā. Skumji, ka VEF dzenās pēc Krievijas starmešiem, Latvijas basketbola līgu vērtējot zemāk. Jāmin arī absurdo pērnā gada situāciju, kad „basketbola popularizēšanas nolūkos” gada svarīgākās spēles par LBL zeltu komanda aizvadīja mazu Latvijas pilsētu zālēs, nevis Rīgā, no kurienes tomēr nāk VEF. Ne par velti komandu sauc „VEF Rīga”...

10. Necieņa pret spēlētāju(iem)
Šāds punkts varbūt arī nefigurētu, ja vien pirms pāris dienām VEF nebūtu zaudējis FIBA Arbitrāžas tiesā, kas nolēma, ka vefiņam ir jāmaksā prāvs žūksnis Kasparam Bērziņam. Tas viss ir saprotams, taču nav saprotams tas, kas notika pēc tam sociālajos portālos. VEF vadība rīkojās klaji zemiski un neprofesionāli - niknuma dzīti atriebās basketbolistam tā, kā tas nebija redzēts nekad iepriekš. Kā var klubu uztvert nopietni, ja gaismā tiek celtas šādas lietas, kurām vienmēr ir jāpaliek komandas iekšienē? Nav nozīmes kā un kur izklaidējas cilvēki. Profesionālam klubam ar to ir jātiek galā komandas iekšienē. Kā lai spēlētāji jūtas droši par to, ka internetā nenoplūdīs kaut kas, kas skars viņus? Diez vai vefiņam tagad būs vieglāk piesaistīt kaut vai latviešu spēlētājus, ja viņiem pazīstams basketbolists šādi tika pazemots.