(Ne)zināmais par "Dinamo"

10 no 35
Visiem "Dinamo" spēlētājiem joprojām ir spēkā līgumi vismaz līdz 2014. gada 30. aprīlim un tas nozīmē, ka līdz šī termiņa beigām visi kā viens ir pakļauti Skanstes ielā iedibinātajai kārtībai. Teorētiski tas varētu izskatīties šādi - ja esat tik mazspējīgi un nevarat pārvarēt pirmo kārtu, esiet tik laipni, un katru dienu tikos un tikos ierodaties uz treniņiem. Nekādu brīvdienu, nekādu priekšlaicīgu atvaļinājumu u.t.t. Negriba savu aldziņu atstrādāt spēlējot, to darīsiet strādājot velkot riepas vai lēkājot vardītes. Lai ko spēlētājiem liks darīt līdz 30. aprīlim, pienāks brīdis (jau ir pienācis), kad būs jāsāk domāt par nākamo sezonu. Šobrīd "Dinamo" aptverē ir 35 hokejisti un tikai desmit ir līgumi uz nākamo, aiznākamo vai pat līdz 2017. gada sezonas beigām. Ar līgumiem pārsvarā ir latviešu puikas: Rustams Begovs, Māris Bičevskis, Nils Grīnfogels, Andris Džeriņš, Vitālijs Pavlovs, Gunārs Skvorcovs, Miks Indrašis, Oskars Cibuļskis (visiem līdz 2015. gadam), Lauris Dārziņš (2017) un Marcels Hosa (2015). Pārējie pēc 30. aprīļa ir brīvi, ja vien ar viņiem jau nav uzsāktas pārrunas par turpmāko sadarbību.

Reķis prom. Kuri sekos?
Interneta tīklos jau ir parādījusies informācija, ka vismaz viens no "Dinamo" aizsargiem jau pamazām kārtojas uz citiem hokeja laukumiem un tas ir Arvīds Reķis. Viņš neko oriģinālu nav izdomājis, viņu joprojām ar labu vārdu atceras Vācijā un tur, visticamāk, viņš spēlēs nākamsezon. Ar lielām jautājuma zīmēm atzīmējami lielākā daļa no tiem, kuriem 30. aprīlis ir pēdējā diena. No leģionāra gala ir vērts runāt vien ar dažiem - acīmredzot ar abiem vārtsargiem, arī Vilsons nav zemē metams. Pārējie - ir redzēti arī labāki. Arī vietējo kadri Rīgā nav piekalti uz mūžu mūžiem. Piemēram, Krišjānis Rēdlihs. Aizsargam nav ne vainas, taču pēc sešiem Rīgā pavadītajiem gadiem nepieciešamas pārmaiņas. Laiku pa laikam ērcīgs uz treneriem ir Roberts Bukarts, gadi kā stirnas ir aizskrējuši Aleksandram Ņiživijam un Rodrigo Laviņam, tāpat visus sešus gadus "Dinamo" ir nokalpojis Kristaps Sotnieks. Jēkabs Rēdlihs komandā atgriezās tikai piespiedu kārtā, kad traumēto saraksts kļuva nepieklājīgi garš. Paņemot viņu kā glābšanas riņķi, sastāva veidotāji skaidri norādīja, ka tieši šāda arī ir viņa loma un nekas vairāk. Vai treneriem būs pacietības vēl vienu gadu komandā turēt mazmetēju Mārtiņu Cipuli? Treneriem ir jātiek skaidrībā, vai Juris Upītis joprojām skaitās jaunais un perspektīvais, vai tomēr kā uzbrucējs, kurš trīs sezonu laikā tā arī nav kārtību iecirtis kāju "Dinamo" durvīs.

Ko darīs Ozoliņš?
Pēc regulārā čempionāta un pēc Soču olimpiādes lielākā daļa līdzjutēju nekautrējās Ozoliņam dot atļauju spēlēt hokeju teju līdz brīdim, kamēr viņu nenonesīs no laukuma. Kad sākās Gagarina apgūšana, tonis ir mainījies pretējā virzienā un viņam biežāk tiek ieteikts tomēr ielūkoties savā pasē. Nudien, Ozoliņš pirms Sočiem, Sočos un tagad - tie ir divi dažādi kapteiņi. Ikvienam spēlētājam spēka resursu ir tik daudz, cik to ir un ir redzams, ka Sandis visu degvielu iztērējis līdz martam. Rudenī, kad jāsākas jaunajai sezonai, Ozoliņš būs paspējis atpūsties, varbūt būs labi patrenējies, taču jaunāks viņš noteikti nepaliks. Ko darīt ar Ozoliņu, uz šo jautājumu vispirms ir jāatbild pašam Ozoliņam. Vai viņš savu pēdējo spēli jau ir aizvadījis? Ja nē, vai ir vērts iespringt vēl vienam gadam? Ja nav ne viena, ne otra, tad ko darīt tālāk? Ko darīt pašam Ozoliņam un ko darīt treneriem? Ja nav Ozoliņa, tad komanda paliek bez spēlējošā tēva, bez spēlējošā trenera, bez spēlējoša audzinātāja, bez spēlējošā autoritātes... Ja atmetam vārdu "spēlējošā", ainiņa kļūst pavisam savādāka. Ja vien kluba priekšnieki, treneri un puspriekšnieki pratīs novērtēt viņa klātbūtni, atrast viņam darbu aiz apmales nevajadzētu būt nekādām problēmām. Tas būtu tikai loģiski, taču, kā zināms, tad "Dinamo" un loģika ir divi nesavienojami jēdzieni. Kā toreiz, kad Ozoliņš reiz jau nokāpa no šī kuģa klāja.

Tikai Sprukts
Šogad "Dinamo" paveicās ar Lauri Dārziņu. Savainojumu dēļ "traktors" viņu vairs negribēja un Rīgai atsauca mājās savu dēlu. Atsauca un parakstīja līgumu līdz pat 2017. gadam... Vienubrīd arī Jānis Sprukts kārtojās mājupceļam, taču viņam izdevās ieķerties Jaroslavļas sliedēs un izskatās, ka viņi to nenožēlo. Pieklājīgais sniegums "play off" it kā ļauj cerēt, ka Spruktam šis nebūs pēdējais gads ar "Lokomotiv", taču līgums beidzas 2014. gada aprīlī. Teorētiski Sprukts var būt brīvs, taču, lai viņu atdabūtu atpakaļ uz Rīgu, Svētajam Jurim būs jāievelk dziļāk elpu un jārēķinās ar lieliem izdevumiem. Sprukts dēļ dažiem tūkstošiem mājās nebrauks...
Pārējie klaida latvieši šobrīd ir drošā attālumā no Rīgas - Mārtiņam Karsumam, Miķelim Rēdliham, Oskaram Bārtulims un Artūram Kuldam ir līgumi līdz 2015. gada sezonas beigām. Var jau klusībā pie sevis bubināt, ka kādam no neaizsniedzamajiem piemeklēs Dārziņa liktenis, taču tā būtu visīstākā ļauna novēlēšana šiem spēlētājiem.

Kas notiks ar "Dinamo"?
Visiem augstākminētajiem minējumiem jēga būs tikai tad, ja "Dinamo" jau nav aizvadījusi savu pēdējo spēli. Ne šajā sezonā, bet vispār. Situācija Krievijā un tās fīrera vājprāts ir nostājies pret veselo saprātu un pārējo pasauli. Ukrainas vai tās vienas daļas okupācija atkal liek atcerēties tos laikus, kad starp divām iekārtām pastāvēja dzelzs priekškars. Latvija šobrīd atrodas šī priekškara pareizajā pusē un, ja kāds nesavaldīs Krievijas šizofrēniju, "Dinamo" liktenim ir jābūt loģiskam.