Daugaviņš, Sotnieks un Ņiživijs

Ēriks Strauss

@Eriks_Strauss 2014-05-15 20:14

Daugaviņš, Sotnieks un Ņiživijs — Kaspars Daugaviņš arī ar savainotu kāju ir bīstams ikvienam pretiniekam
Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64

Latvijas izlase izcīnījusi trešo uzvaru četrās spēlēs un paceltu galvu ir pietuvojusies ceturtdaļfinālam. Šodienas mačā nebija viegli atrast trīs varoņus, par kuriem līdzjutēji runāja jau spēles gaitā un vēl ilgi pēc tam. Mana izvēle šoreiz bijusi par labu Kasparam Daugaviņam, Kristapam Sotniekam un Aleksandram Ņiživijam.

Kaspars Daugaviņš. Ja Latvijas izlases galvenais treneris būtu Oļegs Znaroks, ne brīdi nešaubos, ka labākā spēlētāja gods šodien tiktu Kasparam Daugaviņam. Ne tāpēc, ka viņš guva skaistus vārtus un vēl mazāk ne tāpēc, ka dēļ viņu neizmestās ripas no savas zonas, tika zaudēti vārti un amerikāņiem atkal pieslēgts glābšanas skābekļa balons. Vai kāds vēl atceras, kas notika mača pret Kazahstānu? Kādā no epizodēm Daugaviņš krita ripas ceļā un tā trāpīja pa kāju. Kaspars laukumu pameta saviem spēkiem, taču uz vienas kājas. Viņš tajā situācijā izdarīja to, kas bija jādara katram kārtīgam vecim. Kāja sapampa un komandas dokam Jānim Kvēpam līdz pat spēlei ar amerikāņiem vajadzēja burties ar Kaspara sadauzīto kāju. Kādā krāsā tā bija vēl spēles dienā, labāk neteikt. Kādam mīkstākam hokejistam būtu pietiekošs un arī attaisnojošs iemesls palikt malā, taču Kaspars ir pareizā rakstura hokejists. Tieši tāds, kādi patīk Znarokam. Nešaubos, ka arī Nolanam patīk šādi ledus grauzēji...

Kristaps Sotnieks. Mazais cinītis dod pa purnu lielajam vezumam. Noliekam blakus latviešu puiku Sotnieku un amīšu uzbrucēju Broku Nelsonu. Nekad dzīvē neviens nepateiks, ka Kristaps ir spējīgs ar vecu avīzi nosist apnicīgu mušu. Nekad! Bet, ja muša (Nelsons) ir kļuvis tik neciešams, tad nepalaid nagus un turi ciet savu muti, lai neizkrīt zobi. Cerams, ka Nelsons savā tviterī (ja tāds ir) ierakstīs - neaiztieciet Soču, dabūsiet pa muti. Tā, kā dabūja Nelsons! Skaists taisnais kreisais un tālākais jau bija teātris. Varbūt arī ļoti trāpīgs sitiens pa muti, bet ne tik spēcīgs, taču Nelsona slidas bija pret zāles griestiem. Kā smejies - ja mirt, tad mirt ar mūziku, ja noraidīties, tad ar pretinieku zobu nospiedumu uz sava cimda.

Aleksandrs Ņiživijs. Vai izlases pieredzējušākajam uzbrucējam bija jābrauc uz Minsku? Ja patinam atpakaļ interneta komentārus uz to dienu, kad Ņiživijs pieteicās atgriezties izlasē, vairums raustīja uzacis - viņš taču jau simts reižu atvadījies no izlases, cik viņam gadu, vai nav kāda dzīvāka spēlētāja, kuru vest uz Minsku? Ja spēlētājs pats ir izrādījis iniciatīvu spēlēt izlasē, ja ir zināms, kādu pienesumu no viņa sagaidīt, tad ir garantija, ka pat piecdesmitgadīgs spēlētājs izlasei ir vajadzīgs. Daudzu gadu laikā esam atskatījušies un lādējušies par Ņiživija pauzēm, ar katru gadu tās kļūst garākas un kaitinošākas, taču, ja viss izdodas uz tip top, tad ij sirdij, ij acīm ir priekš. Kā šodien, kad gados jauniņie amerikāņi iepazina slaveno Ņiživija pauzi un par vēlu saprata, ka viņu ērtā metiena pozīcijā nav ieteicams atstāt. Starp citu, amerikāņiem pamatīgi paveicās, ka nebija pēcspēles metienu. It īpaši vārtsargam Tomasam. Varbūt viņš kļūtu par nākamo vārtsargu, kuram pēc Ņiživija bullīša vajadzētu lāpīt stakli.