Olimpiskais sapnis – finišēt!

Tālāk rakstītajam nebūs nekā kopīga ar olimpiskajiem Sočiem un Liepiņa “varoņdarbu”. Tās būs personīgās un ieroču biedra Daiņa Bertāna (basketbolistu Daira un Dāvja tēvs) atmiņas no nepareizajiem laikiem, no astoņdesmitajiem gadiem, kad trenējāmies airēšanā. Viens no veidiem, kā labāk sagatavoties jaunajai sezonai, bija izturības trenēšana slēpošanas trasē. Ziemā nometnes rīkojām Vestienā vai Krāslavā. Tās bija vietas, kad Rīga vēl tikai gaidīja izkrītam pirmo sniegu, bet tur šī labuma ziemas mēnešos nekad nav trūcis. Trenējāmies pie toreiz viena no labākajiem PSRS airēšanas speciālistiem Rolanda Sproģa (lai vieglas smiltis), kura CV ir ierakstīti Maskavas (Žoržs Tikmers ar kompāniju stūrmaņa četriniekā) un Monreālas (Aivars Lazdenieks) olimpiskie sudrabi.
“Likteņa ironijas” tradīcija bija 31. decembrī doties uz pirti, airēšanā – ziemā vismaz divu nedēļu ilga slēpošanas nometne. Diemžēl nav saglabājušās to laiku treniņu dienasgrāmatas, taču ar atmiņu tomēr viss ir kārtībā ij Dainim, ij man. Treniņu programma bija pavisam vienkārša – no rīta slēpošana, vakarā – skriešana vai svaru cilāšana. Soču kontekstā atcerējāmies pirmo treniņu – slēpošanu. Kā var nojaust, tad bijām tādi paši slēpotāji, kādi slēpotāji ir airētāji. Totālie amatieri, kuru vienīgais inventārs bija kaut kādi kaut kur sagrabināti slēpju zābaki, vilnas zeķes, koka slēpes un vienīgais smērējamais – prastākais parafīns un amatieriskas zināšanas, kā pareizi iesmērēt slēpes. Kādam bija arī plastmasenes... Visiem kā vienam, iepriekšējā saskare ar slēpošanu bija retās fizkultūras stundas skolās, nekādas iepriekšējās sagatavošanās. Kāpām uz slēpēm un maucām. Bez tehnikas, ar tobrīd pieejamu puslīdz ciešamu inventāru... Slēpojām katru dienu. Bez slēpēm iztikām tikai svētdienās, kad vispār bija brīvs. Tālāk nonākam pie tā, kāpēc vispār rakstu šīs rindas. Slēpošanas treniņos distance bija 30 līdz 35 kilometri. Katru dienu, divas nedēļas no vietas. Līdz piektdienai treniņu režīmā, bet sestdienās bija svētki – veči, slēpojam tikpat daudz, taču uz pilnu klapi, uz laiku. Reti kuram patika slēpošana, taču neatceros, ka kāds no padsmit cilvēku lielās treniņu grupas bezspēkā būtu kritis ar seju dubļos (sniegā). Kurš ātrāk, kurš lēnāk, bet visi tika līdz finišam. Gan treniņos, gan iekšējās sacensībās.
Lai labāk izprastu, ko pievarēt trīs desmitus kilometrus slēpotājam un ko airētājam, pāris salīdzinājumi. Viennozīmīgi, ka slēpotāji ir tehniski labāk sagatavoti un viņu kaujas svars ir atbilstošs savam sporta veidam. Airētājiem – koki rokās un dragājam. Ar kaujas svaru, kurš ir tuvs centneram. Neviens nenomira, visi izdzīvoja. Vienīgā atpūta slēpošanas laikā bija ieskriešana mežā lai sniegu iekrāsotu dzeltenā krāsā. Lai piestāšanos pie koka padarītu estētiskāku, sniegā tika zīmēti dažādi tautiski un ne tik tautiski raksti – kuram smukāk!
Šodien tauta iesmej par to, ka pašmāju slēpošanas sacensībās regulāri uzvar esošie vai bijušie biatlonisti. Šāda kārtība slēpotāju un biatlonistu attiecībās nav nekas jauns. Toreiz, nepareizajos astoņdesmitajos, Vestienā trenējās arī biatlonisti un slēpotāji. Airētājiem draudzīgākas attiecības bija ar biatlonistiem un katru otro vakaru klausījāmies mednieku stāstus par slēpotājiem. Nevainīgākais – kā mēs viņus izcirtām treniņā (tulkojums – mēs bijām ātrāki par viņiem). Tas bija toreiz, pirms aptuveni 30 gadiem. Kas mainījies šodien? Nekas.
Savās atmiņās atradām vēl vienu interesantu faktu. Treniņā labākais no airētājiem trīsdesmitnieku nomauca zem divām stundām. Tobrīd nebija ne mazākās nojausmas, vai tas ātri, vai pavisam lēni. Kad uzzinājām, kad klasiskie slēpotāji tos pašus kilometrus veikuši tikai par kādām pārdesmit minūtēm ātrāk, sapratām, ka šajā sporta veidā kaut kas tiek darīts pilnīgi šķērsām. Tieši tāpat, kā šodien, kad slēpotāju galvenais uzdevums ir tikt līdz finišam. Un tā daudzas olimpiādes pēc kārtas!