Desmit Latvijas "tūristi" Vankūverā

Biatlonists Kaspars Dumbris
Kaspars piepildīja savu sapni 2010. gadā, iziedams uz starta 20 km individuālajā distancē (72.vieta). Pavasarī Kaspars biatlonam meta mieru: „Tas nenāca pēkšņi,” toreiz teica sportists. „Ir daudzas lietas, kas nav atkarīgas tieši no manis – finanses, treneri, slēpju smērētāji, medicīna... Sāku uzdot sev jautājumu, vai ir vērts sevi ziedot sportam, jo daudzas lietas, kas nosaka rezultātu, nav atkarīgas no tevis. Piedevām arī veselība pēc divus gadus atpakaļ sanākušās ķibeles ar infekciozo mononukleozi nebija vairs tik laba, lai varētu izdarīt visu, ko vēlos, - treniņos strādāt uz visiem simts procentiem vai izdarīt vairāk.” Verdikts: Apnika cīnīties ar vējdzirnavām.

Biatloniste Līga Glāzere
Būtībā līdzīgs stāsts. Bez augstām vietām biatlonā iepriekš, praktiski bez finansēm pēc Vankūveras un bez trenera (Māris Čakars noslēdza līgumu ar igauņiem). Pat izlases līdere Madara Līduma izturēja tikai gadu ilgāk. Vēl pirms četriem gadiem mums sievietēm bija stafetes komanda, tagad no viņām Sočos nestartēs neviena. Bēdīgi. Jā, starp citu, 15 km viņai Vankūverā bija 78. vieta, taču interesanti ir kas cits. Latvijas Olimpiskās komitejas versijā (http://olimpiade.lv/lv/latvijas-olimpiesi/liga-glazere-543?ref=ziema-2010) Līga Vankūverā ir piedalījusies arī individuālajās sacensībās... loka šaušanā(!!!), tur ieņemot 78. vietu.

Bobslejists Edgars Maskalāns
Vankūverā pēc Jāņa Miņina veselības problēmām pēkšņi kļuva par izlases pirmo pilotu un divniekos izcīnīja 8. vietu, četriniekos – 11. vietu. Vēl pēc gada pēc Miņina negaidītās aiziešanas no izlases jau kļuva par pirmo pilotu izlasē, taču jau sāka just aiz sevis Lielā Oša elpu. 2012. gada ziemā Maskalāna pilotētais četrinieks tikai sekundes simtdaļu atpalika no Eiropas bronzas, bet oktobrī Edgars paziņoja par karjeras beigšanu. Ilgāku laiku sportists bija cīnījies ar kājas aizmugurējā muskuļa sastiepumu, un tas neļāva pilnvērtīgi gatavoties sezonai, bet „lēmums tapa ilgākā posmā, tas netika pieņemts vienā dienā.” Zināmu lomu spēlēja arī motivācijas trūkums. Jau pēc Vankūveras sportists izteicās, ka nav obligāta viņa dalība Soču olimpiādē. Edgaru skaitīt pie tiem, kas aizbrauc uz olimpiādi un mirst (beidz sportot) tomēr nevar. Verdikts: Veselība un motivācija.

Bobslejists Pāvels Tulubjevs
Maskalāna pilotētajā četriniekā ieņēma 11. vietu Vankūverā. Pēc tam, kā atceras izlases vecākais treneris Sandis Prūsis, Pāvels teicis, ka vēl trenēsies, bet tas arī bija viss – „ne ķiveri atdeva, ne naglenes...” Verdikts: Klasisks olimpiskā tūrista piemērs, kaut aiziešanu no sporta veicinājusi arī privātā dzīve.

Slēpotāja (biatloniste) Anete Brice
Vankūverā, nolikusi malā šauteni, startēja slēpošanā, 10 kilometros izcīnot 70. vietu. „Sportu Anete pameta uzreiz pēc Vankūveras nesaskaņu ar biatlona federāciju dēļ,” stāsta mamma Anžela. „Atņēma šautenes...” uz jautājumu, vai nav gribējies trenēties slēpošanā, viņa min finansiālo aspektu: „Tagad slēpošanai ir labs finansējums, toreiz viss bija jādara par savu naudu. Mums vienkārši apnika.”

Kalnu slēpotāja Liene Fimbauere
„Uzreiz pēc Vankūveras nebeidzu sportot,” stāsta Liene, kura Kanādā ieņēma 49. vietu slalomā un 51. vietu – milzu slalomā. „Vēl nākamajā sezonā pat startēju pasaules čempionātā Garišpartenkirhenā. Jautājums par to, kāpēc beidzu sportot, nav viennozīmīgi atbildams. Mērķis bija olimpiāde – pārstāvēt Latvijas krāsas, kas sportistam ir lielākais gods. Pēc olimpiādes vajadzēja lielu finansējumu, lai varētu gatavoties visu gadu.” Lai tiktu uz Vankūveru, sportiste četrus gadus ieguldījusi savus līdzekļus, bet... Pamēģiniet kļūt par sērferi Grenlandē vai par kalnu slēpotāju Latvijā... Šobrīd Fimbauere strādā par skolotāju Rīgas Valda Zālīša sākumskolā un instruktori Riekstukalna trasē.

Kamaniņu braucēja Agnese Koklača
Vankūverā sportiste ierindojās 24. vietā, kā vēsta LOK interneta mājas lapa, divniekos! Tomēr tā jau ir atsevišķa tēma, ko var atrast šajā mājas lapā... Vankūvera Agnesei bija sportistes karjeras punkts. Par iemesliem pēc Vankūveras olimpiādes runāja viņas komandas biedrene Anna Orlova, kura arī tobrīd jau bija beigusi sportistes gaitas: „Agnese Koklača šogad beidza startēt. Viņa pateica, ka viņai izlasē nav ko darīt, jo tur ir divas Tīrumas. Pagājušosezon Elīzai iedeva labas kamanas, ar ko sitoties pa bortiem, viņa nobrauca labāk nekā Agnese, smuki izbraucot trasi. Tas 19-20 gadu vecumā salauž psiholoģiski. Uzskatu, ja sportists tik tālu ir izaudzināts, bijis olimpiādē, viņā ir daudz ieguldīts, viņš jāturpina trenēt, jo daudz līdz pasaules klasei vairs nav atlicis. Kad Agnese pateica, ka vairs nebrauks nākamsezon, Cīmanis pat nemēģināja viņu atrunāt.”

Hokejists Guntis Galviņš
Hokejisti gan nav no tiem, kuri uzreiz pēc olimpiādes paziņo par karjeras beigšanu, taču kārtības labad paskatīsimies, kāpēc trīs no tiem, kam Vankūvera bija pirmās spēles mūžā (12. vieta), šogad nebrauc uz Sočiem. Te palīgā saucu hokeja apskatnieku, kolēģi Jāni Matuli: „Galviņš iepriekšējā rudenī Latvijas izlases treniņa vietā izvēlējās aiziet uz „Dinamo” treniņu.” Ko jūs darītu Latvijas izlases vecākā trenera Teda Nolana vietā?

Hokejists Aleksejs Širokovs
Arī iepriekš Aleksejs ne vienmēr tika Latvijas izlases sastāvā uz pasaules čempionātiem. „Širokovs īsti neierakstījās Nolana spēles skatījumā,” domā Matulis. „Citi, nolanaprāt, bija labāki. Turklāt šobrīd viņš spēle Šveices otrajā līgā. Nauda jau laba, bet... Turklāt Širokovs izlasei derētu kā centra spēlētājs, bet izlasē viņš grib spēlēt malējā uzbrucēja pozīcijā. Kā malējais savukārt viņš nav tik labs.” Verdikts: Neizturēja konkurenci par vietu sastāvā. Toties viņš labi jūtas ar boksa cimdiem rokās.

Hokejists Gints Meija
Droši vien uz Sočiem būtu lidojis Gints Meija, taču „viņam ir lauzta kāja,” nebraukšanas iemesls hokeja apskatniekam ir kā uz delnas. „Braukšana gan nebūtu simtprocentīgi garantēta, un sastāvā varētu arī netikt,” Jānis domā, ka par vietu Meijam vēl nāktos izliet spaini sviedru.

Divi nestandarti
Arī bobslejisti Intars Dambis un Oskars Melbārdis devās uz Vankūveru – kā pirmā četrinieka stūmēji. Trenēties trenējās, olimpisko putru ēda, aiz Jāņa Miņina bobā sēdās un kopā slīdēja lejup pa trasi ar slidām augšup, līdz vairs neviens nebija lāgā ne braucējs, ne stūmējs. Abi palika bez rezultāta, jo pie starta tā arī netika. Pie tūristiem gribēdams nepieskaitīsi, jo bobslejā puiši kotējas augstu. Gribēja, bet nevarēja. Visvairāk žēl Dambja. Nezinu, ko pret Intaru ir pagriezusi Fortūna, bet vaigs tas noteikti nav. Viņam Sočos varēja būt jau trešās olimpiskās spēles, taču divas iepriekšējās gājušas secen, un arī tagad viņš uz Krieviju dosies kā rezervists...