Hosas gars atkal uzpeld... Kā vajadzība.

No vienas puses ir apsveicama Rīgas Dinamo menedžmenta un vadības elastīgā attieksme pret hokejistu gaitām, vēlmēm un ilgām pēc labākiem medību laukiem. Raug, ne jau Dārziņu klubs pārdotu, ja viņš pats negribētu. Tāpat ir ar Troteru, kam vienkārši Rīgā nepatika. Ko viņiem abiem pārmest? Laurim šis, iespējams, ir treknākais piedāvājums karjerā, bet Broks tomēr nespēja priekš sevis pieņemt atsvešināšanos no ierastās ikdienas un lietu kārtības. Dārziņa gadījumā tiek pieteikts vēstījums – sak, mēs (lasi – klubs) saviem puišiem palīdzēsim, ja viņiem būs tāda izdevība. Trotera stāsts laikam tomēr ir par līguma niansēm. Jau sezonas laikā kanādietis sāka ostīt iespējas, kā mest plinti Rīgas krūmos, tāpat viņš no pirmās dienas kļuva par trenera Šuplera hokeja redzējuma upuri, kas nekādi neveicināja viņa entuziasmu vai dvēseles harmoniju. Kā redzams – pat saņemot piecas reizes vairāk nekā iepriekš, Broks nekļuva par naudas vergu. Pretējā gadījumā viņš nospēlētu Rīgā vēl vienu garantēto vai apsolīto gadu, pārskaitītu kārtējos 250 stabus un – tikai tad paceltu ķiveri. Šoreiz – pašsajūta bija priekšplānā. Stāstiņš par Monreālas Canadiens ir nenopietns, lai gan pilnīgi droši, ka iespēju Troteram piedalīties cīņā par vietu sastāvā šī komanda iedos. Garantiju nekādu, taču šis bija vienīgais punkts, kā Broks varēja notīties no Dinamo ģērbtuves. Un viņš to izdarīja...

Tieši Trotera aiziešana vēl skaidrāk pasvītro tās vajadzības, kas šobrīd baksta Dinamo menedžera Sējēja ikdienu. Līdzšinējā komandas komplektācija pieprasa vienu iztrūkstošo posmu – snaiperi, vārtu mašīnu, ja vēlaties sentimentu – sauksim to par Hosas garu... Ar to gan nedomājot tieši Hosu, bet gan hokejistu, kas prot realizēt izdevības. Arī atmiņas par Hartiganu šos meklējumus padara mērķtiecīgākus, jo lai nu kāds mūsu vecais labais Marks uz ledus nebūtu, tomēr savas nagliņas viņam kabatā bija gandrīz katram pretinieku zārciņam. No pašmāju briežiem tāda izteikta punktu mašīna nav saskatāma - varbūt Miķelim un Karsumam ir vajadzīgās iemaņas, bet - pārliecības nav. Mēs nezinām, kā Rēdlihs jaunākais uzvedīsies bez Dārziņa un Trotera, bet Karsumam vispirms jāsaved kārtībā veselība... No iepirkto leģionāru puses pie snaipera kārtas varētu pieskaitīt Luseniusu, taču – nav pieredzes. Abi zviedri – Melins un Vargs – tomēr vairāk ir saucami par spēles izkārtotājiem, nevis tiem, kas ar savu metienu iededz aiz vārtiem lampiņu. Tātad – doma skaidra – Sējējs tirgū meklēs uzbrucēju, kas prot gūt vārtus. Kur tādu atrast? Eiropas variantiem mums būs par knapu nauda, turklāt – labie šāvēji bez darba nelaistās . Atliek atkal pārlūkot Amerikas letes. Domājams, ka Normunds ies pa jau iemīto taciņu, ko viņam parādīja gadījums ar Troteru. Tātad – kas mums varētu spīdēt no AHL karotājiem?

Pirmais priekšnoteikums – jāņem vecāks vīrs par Troteru, kam ir mazliet vairāk brieduma, kas mazliet ir piedalījies NHL talkās, bet – kam cerību uzspēlēt sapņu līgā praktiski vairs nav. Var teikt, ka visi, kas ir virs 25 gadiem, AHL ir saucami par veterāniem. Turklāt, liela daļa no viņiem labi saprot, ka uzaicinājumu uz NHL viņi saņems tikai ekstrēmu apstākļu sakritību rezultātā. Šie hokejisti nav nolemti bezizejai, taču pie pirmā mājiena ar dolāru, varētu nomainīt kontinentu vai līgu zibenīgi. Jaunie vai troterveidīgie tomēr zemapziņā vēl iztēlojas dažas vīzija, kas viņiem liek pauzēt – vecajiem AHL uzšuves jau atgādina par nosacītu karjeras nolemtību. Pavasara pusē Dinamo izlūki nēsājās apkārt ar tāda Marka Mankari vārdu, kas AHL ir pierakstīts Portlendas pirātos. Viņu sezonas izskaņā vairāk kārt izsauca uz Bufalo Sabres, kas Dinamo sakarā nozīmēja atbildi – vai drīkstu mazliet padomāt... No citiem knābjiem gribētu uzmanību novirzīt uz trīsdesmit gadus veco Aleksandru Žirū no Oklahomas baroniem. Pērn šis uzbrucējs bija izspiedis no Edmontonas vienvirziena līgumu, kas nozīmēja – savus 500 000 dolārus viņš saņēma, neatkarīgi no līgas, kurā spēlēja. Tomēr vairāk par astoņiem mačiem NHL klubs viņam neuzticēja. Savukārt Oklahomā viņš sesto reizi savas karjeras laikā AHL ietvaros guva vairāk par 30 vārtiem – solīds cipars. Starp citu, pirms diviem gadiem Žirū kā Hēršijas Bears hokejists, regulārajā čempionātā sameta 60 ripas, bet pērn ar tiem pašiem lāčiem – sasniedza 50... Viņš atbilstu meklētajiem parametriem, ja runājam par karjeras perspektīvu. Ja paskatāmies uz dzīvsvaru – arī ozols! 191 cm + 92 kg... Kaspars Daugaviņš, kam sanācis pret viņu spēlēt, saka īsi: „Met, met, met un met... Kā Hosa... Ja uz viņu izspēlēs, tad savu ripu vārtos dabūs.” 2009. gada sezonā viņš laboja slavenā Breta Halla sasniegto AHL rekordu – guva vārtus 15 spēles pēc kārtas. Tajā pašā sezonā viņu atzina par AHL vērtīgāko spēlētāju. Ja Troteram peļu slazdā vajadzēja ielikt 250 000 uz rokas, tad Žirū prasīs vismaz par 100 000 – 150 000 vairāk. Tā, lai būtu vērts mainīt vidi, jo pieminētos 500 000 Edmontonā viņš dabūja pirms nodokļu nomaksas.

Vai abi nosauktie (Mankari un Žirū) nonāks vai paliks Dinamo radaru lokā – redzēsim jau tuvāko pāris nedēļu laikā. Var būt arī citi metamie kauliņi... Skaidrs, ka sarunās ar AHL veterāniem, nav daudz jāprātuļo par viņu vietu un nākotni NHL un tamlīdzīgi. Ja mēs zinām, ko vēlamies, tad piedāvājam un ņemam. Saprotams, ka risks vienmēr paliek kā neatņemama šo darījumu sastāvdaļa, bet – kurš bija tas Rīgas Dinamo spēlētājs, ko paņēmām bez šī nosacījuma?