Sorokins vēro Dinamo no malas

Patiesībā, aizsargs Oļegs Sorokins šai komandai piestāvēja ļoti labi un pārī ar Sandi Ozoliņu viņi pagājušajā sezonā uz ledus izskatījās skaisti. Ne tikai saspēlē ar publiku (ko vērta bija Oļega paklanīšanās skatītājiem pēc gūtajiem vārtiem!), bet arī darbībās uz laukuma. Kāpēc Dinamo nepaturēja vienu no saviem pieredzējušākajiem spēlētājiem – to zina menedžeris Sējējs un akcionāri. „Par vecu...” – tā bija oficiālā versija, lai gan tas noteikti nav īstais iemesls, kāpēc Sorokinam nepiedāvāja šajā klubā turpinājumu. Šobrīd Oļegs dzīvojas pa mājām, apdara saimniecības soli – gaida piedāvājumus. „Bija vairāki varianti, bet tad es nebiju noskaņots pieņemt lēmumu. Tagad – noskaņa ir atgriezusies, bet piedāvājumu nav!”, smejas hokejists. Sorokins saprot, ka šis laiks hokeja sezonā viņam nekādus brīnumus neatnesīs. „Tagad komandas sastāvus ir nokomplektējušas. Jāgaida otrais vilnis – ap novembra vidu. Kad spēlētāji ir parādījuši visu, uz ko spējīgi, kad sākās savainojumi un tā tālāk. Tad stabili būs jaunas iespējas un droši vien es tās sagaidīšu...” Gan jau – novēlu Oļegam izdošanos. Bet pie vārda viņu gribēju paturēt citā sakarā – tā paša Dinamo. Palūdzu Sorokinam noskatīties dinamiešu spēli ar Sibirj un padalīties iespaidos. Lūk, viņa tēzes:

- komanda man patīk, spēlē nobriedušu hokeju. To var viegli saprast, jo jaunie hokejisti paliek vecāki, lēmumus uz laukuma viņi pieņem drošāk;
- neredzēju uz laukuma iepriekš novēroto un piedzīvoto – kā kļūda, tā sākas sastāva raustīšana. Tas Dinamo agrāk bija raksturīgi;
- vairāki spēlētāji nav vēl ieguvušu optimālo sportisko formu, bet tas tikai priecē – tātad, komanda var palikt tikai labāka;
- ceturtais uzbrukuma trijnieks mani sajūsmina – viņi ir agresīvi, kož, grūstās, neatlaižas – īsta raksturu un fiziskā spēka cīņa;
- no aizsargu pāriem saspēlējušie ir tikai Ozoliņš ar Cibuļski. Vispār, Oskars spēlē ļoti labi, taču tas man nav pārsteigums. Viņš jau pērn sevi labi pieteica;
- aizsargu pārpilnība trenerus piespiež rotēt pārus, tajā pašā laikā ir labi, ka mēs aizsardzībā spēlējam ar sešiem. Spēles laiks un ritms visiem sadalās vienādi;
- nesapratu, kāpēc vajadzēja izjaukt jau pārbaudes spēlēs iespēlētos pārus: Reķis un Krišjānis Rēdlihs, tāpat Laviņš un Galviņš. Jaunajiem salikumiem tik ātri neizdodas atrast saspēli, kas rada kritiskas kļūdas;
- aizsargiem tagad ir psiholoģiski vieglāk, jo viņus pēc neveiksmīgas epizodes neliek uzreiz soliņa galā. Neviens jau laukumā neiet, lai speciāli kļūdītos, tāpēc jau minētā izvēle ar trīs pāriem ir pamatota;
- ja sāks raustīt aizsargus, mētājot viņus pa maiņām, nekas labs turpinājumā nav gaidāms. Arī vārtsargiem taču nepatīk, ja viņi nezina – spēlēs vai nespēlēs nākamajā mačā. Konkurence ne visos gadījumos palīdz atrast labāko psiholoģisko stabilitāti;
- pirmā maiņa ir izteikti laba, sevišķi jau aizsardzībā. Ir redzams, ka Hartigans ar Suroviju ne tikai māk, bet arī grib atgriezties aizsardzībā, ko pērn bija grūti sagaidīt no Hosas un Petrovicka;
- uzbrukumā ir labi ātrumi un saspēle – tas nozīmē, ka spēlētāji jūt savus partnerus, ir saspēlējušies, tagad tikai jābruņojas ar pacietību, jo rezultāti nekur nepaliks. Tie jau tagad tiek krāti tabulā.

Tas jums, līdzjutēji, lai ir par ko runāt, cepties, vārīties un...atkal cepties.