Ja paskaita leģionāru zobus...

Klusu, taču pārliecinoši Dinamo menedžeris Normunds Sējējs ir pastrādājis spēlētāju tirgū. Iegūtie aktīvi ir kvalitatīvi, jo tāda ir arī līdzšinējā personāla atlases kursa maiņa – no slovākiem uz zviedriem un somiem. Tas ir tas pats, kas pārsēsties no Škoda automašīnās uz Volvo vai Saab. Jā, zinu, škodas arī tagad ir iemācījušies ražot kvalitatīvi, taču zviedru piedāvāto drošību un pamatīgumu tām nepārspēt. Tieši tāpat izskatās hokeja tirgū: slovāku hokejs nav slikts, tas ir konkurētspējīgs ar pasaules Lielo sešinieku, tomēr tas nekad sistēmas un apjoma ziņā nespēs sacensties ar kanādiešiem vai zviedriem. Kad par Dinamo galveno treneri kļuva soms Peka Rautakalio, bija skaidrs, ka slovākus (un arī čehus) viņš pie sava galda necietīs. To viņš arī atklāti pateica Sējējam, kas, būdams apķērīgs, orientāciju nomainīja divdesmit četrās stundās. Tagad mēs redzam ieguvumu. Trīs ir prom, trīs vietā. Surovijs, Petrovickis un Hartigans pret Vargu (latviešu valodas speciālisti saka, ka vajagot rakstīt Varjs, taču paši zviedri saka – Vargs), Melinu un Luseniusu. Divi slovāki un kanādietis, pret diviem zviedriem un somu. Vēsturisko attiecību konteksts ar pirmo trijnieku, bez šaubīšanās liek teikt – jaunpienācēji vienā setā, ja vēlaties – vienā geimā – izpogā iepriekšējo iesaukumu. Kāpēc tāda pārliecība?

Sāksim ar parametriem. Gan pēc svara, auguma un vecuma mēs esam ieguvuši labāku materiālu. Ja uzbrucējam ir virs 1,85 cm (kā Vargam un Melinam), tad mēs runājam par mērķtiecīgu selekciju. Ja blakus noliekam šo hokejistu svaru (90kg+), tad fonā paradās fiziskais spēks un ātrums. Vargam ir 32 gadi, Melinam – 29, Luseniusam – 22. Kaujas vecums! Jā, viņi nav pirmā lieluma zvaigznes, ja novērtējam nacionālo izlašu kārtību, taču, piemēram, zviedru hokejā vispār šis jēdziens ir relatīvs. Zviedrijas izlase var uzvarēt pasaules čempionātā arī bez NHL spīdekļiem, ko nez vai spētu, piemēram, Slovākija. Latvijas gadījumā mēs pat nevaram vairs saskaitīt NHL hokejistus, jo to gluži vienkārši ir ļooooti maz... Zviedrijā konkurence par iekļūšanu izlases galvenajā sastāvā ir gana iespaidīga, par ko uz savas ādas ir pārliecinājusies tā pati Latvija. Mēs bez variantiem pirms pasaules čempionāta pārbaudes spēlēs pagrūdām trīs kroņiem, kas ne tuvu nebija pirmais (un pat ne – otrais!) sastāvs. Varga un Melins ir spēlējuši savas valsts galvenajā izlasē, otrais pat kļuvis par pasaules čempionu (2006. gadā Rīgā). Tomēr kā klubu hokejisti, viņi pārsvarā dzīvojušies pa savām mājām. Tas, starp citu, zviedru hokeja saimniecībai ir raksturīgi. Pretstatā citu valstu censoņiem, viņi uz Ziemeļemeriku pēc zelta aunādas brauc tikai tajos gadījumos, ja patiešām redz tam jēgu. Citādi – gan atalgojuma, gan sociālo garantiju ziņā, spēlēt hokeju Zviedrijā nav nemaz tik slikti. Būs maz tādu gadījumu, kad zviedrs gadiem dzīvosies pa Amerikas fārmlīgām, lai sevi pierādītu. Nē, viņi saka – ja esmu labs, tad spēlējam pēc skaidriem noteikumiem, kam ir kaut kāda jēga ar rezultātu. Ja neesmu vai nederu – tad nemāžojamies. Slovāki un latvieši tā nedara...

Bjornu Melinu NHL klubs Ņujorkas Islanders paņēma savos sarakstos 1999. gadā. NHL viņš debitēja pēc astoņiem gadiem, kad bija parakstījis līgumu ar Anaheimas Mighty Ducks (Islanders saimainīja tiesības uz šo spēlētāju). Līdz tam hokejists spēlēja Zviedrijā un brieda savai lielajai izdevībai. Tādu piemēru zviedriem ir simtiem. Melinam pirmais gads Amerikā izrādījās pēdējais. Mighty Ducks viņam ļāva uzspēlēt 3 spēles, bet Bjorns pretī nolika vienus gūtus vārtus. Pārējo sezonas daļu viņš zīmēja Portlendas Pirates (AHL) kreklā. Kad sezona bija galā, Melins atgriezās mājās, jo saprata, ka fārmlīgu ceļš nebūs viņa aicinājums. Amizanti, ka tajā pašā gadā, kad Anaheimas sistēmā bija Melins, turpat gozējās arī mums jau zināmais Marks Hartigans. Viņa statistika togad nav diez ko labāka par zviedra iespēto – sešas spēles regulārajā čempionātā, nulle punktu. Stenlija kausa izcīņā Markam ļāva iziet laukumā finālsērijā vienā mačā, lai vismaz uzvārdu varētu ieskrāpēt uz kausa. Citādi – viņš labāks par Melinu nav ne ar ko, ja nu vienīgi hokeja skolu atšķirības, kur kanādiešus allaž sauc par izslēgšanas spēļu karaļiem. Hartigans šajā gadījumā nekāds lielais kalnu gāzējs nebija, tomēr pie silītes un savas sudraba karotītes tika... Melinam nepaveicās. Pērn viņš nolēma paņemt lielo rubli Krievijā – Ņižņekamskas kluba menedžeris zviedru pārliecināja un savāca, taču, aizmirsa saskaņot šo pirkumu ar galveno treneri Krikunovu. Tieši tas arī radīja nesaskaņas ap Melina darbībām laukumā, jo treneris rādīja ar pirkstu uz menedžeri un vēla lielo atbildības kalnu par zaudējumiem uz leģionāru pusi. Pēc 14 spēlēm abas puses nolēma vienu otru nemocīt un Bjorns aizbrauca slēpot uz Šveici – Gottéron klubā viņš deviņpadsmit čempionāta spēlēs guva 10 vārtus un piecas piespēles, kas ir ļoti solīds rādītājs. Par viņa pakalpojumiem bija liela interese arī starpsezonā Zviedrijā, taču Sējējs bija manīgākais starp kolēģiem. Nauda, pirmkārt, un māju tuvums – otrkārt. Kad Bjorns vēl tika aplūkots ar NHL skautu mikroskopu, daudz tika rakstīts par viņa plaukstas metienu, kas esot vienas no spēcīgākajiem, taču kā trūkums tika minēts – viņa pozicionālā spēle. Uzkrātā pieredze hokeja laukumā šo trūkumu ir mazinājusi, kas Dinamo sakarā ir labi.

Ja Melins ir izteikts kreisās malas uzbrucējs (zīmīgi – nūjas tvēriens labais), tad viņa tautietis Fredriks Vargs (Varjs) ir spilgts centrs (nūjas tvēriens – labais). Viņa uzbrukuma arsenāls nav nekāds kosmoss, taču kā rikšotājs jeb darba rūķis – gaidīts katrā Zviedrijas stiprākās līgas klubā. Viena no labākajām statistikas sadaļām – iemetieni, par kuru lietderību nemaz nav vērts strīdēties. Zviedru viduvējība? Jā, tikai ar atkāpi – Zviedrijas elites sērijas (galvenā līga) apritē. Jebkurš – uzsveru, jebkurš! – kas šajā līmenī bijis, var Rīgas Dinamo sastāvam tikai dot, nevis atņemt. Tāpat kā var apgalvot, ka no uzbrucēju gala mums labākajā gadījumā ir viens vai divi (Ņiživijs, Miķelis), kas šajā kontekstā varētu ar zviedru konkurēt. Diemžēl. Vargs ir bijis savas komandas (Skellefteå) kapteinis, kas arī liecina par šī hokejista personības kvalitātēm. Ārpus mājām nav vēl nekad spēlējis, taču tas bija saistīts ar viņa ģimenes apstākļiem un nevis nespēju sevi apliecināt citās vidēs. Attieksmes ziņā viņu varot salīdzināt ar trīs Surovijiem – vismaz. Ne jau velti Rautakalio pat nediskutēja, kad bija iespēja šo putniņu nocelt no koka. Savukārt par trešo brīnumu – divdesmit divus gadus jauno somu Niklasu Luseniusu – ir cits stāsts. Ja abu zviedru personā būs solīdi hokeja standarti un kvalitatīva izpratne par notikumiem laukumā, tad soms ir jaunā trenera mēģinājums atraisīt vienu no savas paaudzes talantīgākajiem snaiperiem. Lusenius ir agresīvs centrs (var spēlēt arī pa malu), var apspēlēt savu pretspēlētāju individuāli, labi slido. Atlantas Thrashers savulaik viņu ielika savos saraktos ar kopējo 115. numuru (2007. gads), taču šo potenciālu neizmantoja. Kāpēc? Vieni saka, ka pie vainas esot uzbrucēja attieksme, atsevišķos gadījumos pat vienaldzība un bezrūpība, ko, starp citu, labi apzinoties Rautakalio. Bet tieši tāpēc, ka tautietis un tieši tāpēc, ka Peka var savu tautu dēlu paņemt pēc pautiem, varbūt Rīgas ekspedīcija priekš Luseniusa var izrādīties pagrieziena punkts viņa karjerā ar plusa zīmi. Lai nav tā, ka puiša lielākais sasniegums ir bijis sešpadsmit gadu vecumā, kad spēlējot vienas Amerikas vidusskolas komandā (tā bija apmaiņas programma starp skolām), viņš 24 spēlēs guva 66 vārtus un 35 piespēles. Starp citu, savulaik NHL skauti viņu starp sava vecuma Eiropas hokejistiem, ierindoja augstajā 13. vietā. Jā, un vēl – Dinamo ar viņu vienojusies uz diviem gadiem. Tātad – saredz jēgu.

Uz minēto leģionāru fona, Broka Trotera pēdējo dienu gadījums prasa nelielas pārdomas ar atkāpi. Runā, ka uzbrucējam Monreālas Canadiens piedāvā līgumu un, kurš kanādietis to neizmantos. Tieši tas arī rakstīts Trotera līgumā ar Dinamo – ja piedāvājums nāk no NHL, tad esošās saistības ar Rīgas komandu var pārskatīt vai izbeigt. Canadiens patiešām ir diezgan pustukši pašreizējie apcirkņi uzbrucēju galā, taču vai Broks tur ir pirmais rindā – šaubos. Viņa KHL statistika nav nekāda iedvesmojošā, ja runājam par argumentiem, ko likt uz galda. Spēle? Talantīga, taču AHL līmenī. Auguma un fiziskie dotumi – daudzpunkts... Tas, ka tieši šobrīd tik intensīvi tiek maisīts Trotera jautājums, var būt ar nodomu. Pirmais, Broks patiešām ir saņēmis piedāvājumu no Canadiens un paziņojis par to Rīgas Dinamo. Godīgi. Otrais, nekas viņam nav liedzis šobrīd parakstīt līgumu ar Monreālu, bet dīvaini – tas nenotiek. Pieņemsim, ka būs. Tad vēlam veiksmi. Bet vēl ir variants, ka ar šo vēstījumu, Troters grib paspēlēt uz Dinamo menedžmenta nerviem. Iespējams, ka viņš sagaida brīvlaišanu un tad patiesībā tiek vaļā no saistībām pret KHL. Pērn sezonas laikā viņam esot bijis nodoms saistīt savu karjeru ar kādu Šveices klubu – tur nauda lielāka un piekritīsiet, arī ērtības nesalīdzināmas. Tomēr līgums ar Dinamo paredz atkāpšanos tikai NHL gadījumā. Nākamgad Broks ar Dinamo kreklu pelnītu 250 000 dolāru, kas ir sešas reizes vairāk, nekā viņš vidēji sezonā saņēma uz rokas AHL komandā. Ja NHL viņam iedod minimālo algu, tad tie paši 250 000 uz rokas būs. Bet – ja iedod... Šveicē, starp citu, viņš celtu ārā ap 300 000 eiro ar pievienoto ikdienas komfortu. Un vēl ir trešais – šīs runas par Monreālu ir vienkāršs aģentu darbiņš, lai savam klientam sapakotu CV. Tālredzīgi un gudri. Jo līgums ar Dinamo beidzas pēc gada, bet par jauno darbu (un naudu) jādomā jau tagad. Sējējs šajā sakarā var būt mierīgs kā pūpols, jo līgums viņam ar Troteru ir, leģionāru korpuss arī ir nokomplektēts, bet – ja Canadiens patiešām Broku ņems, tad ar brīvajiem 250 000 dolāru, Dinamo varēs AHL tirgū uzrunāt daudzus... Varētu pat sastāties rinda.