Putra, kas pašiem jāizstrebj

Uz brīnumiem necerēja

Tā zaudēt vairs nedrīkstam, dažas dienas pēc LBL piedzīvotā kauna pret "Valmieru" atzīst arī komandas kapteinis Kristaps Janičenoks - noteikti pēdējais VEF rindās, kam būtu jājūtas vainīgam par kaut ko laukumā neizdarītu, un tomēr tikpat līdzatbildīgs kā visi pārējie. Viņš nepiekrīt tiem, kas tagad košļā šādiem gadījumiem tradicionālo "nenovērtēja pretinieku" versiju ("Mums sezona nav tāda, lai vēl varētu atļauties šķirot pretiniekus..."), tiesa - cita izskaidrojuma, ko likt vietā, arī nav. "Esam psiholoģiskajā bedrē. Un paši pie tā vainīgi. Taču galvenais nepadoties, nesalūzt - nepakļauties negatīvajam psiholoģiskajam fonam, kāds saistībā ar VEF valda visapkārt. Ir ievārtīta pamatīga putra, kuru mūsu vietā neviens cits neizstrēbs. Jāķeras klāt pašiem. Zaudējumi, kādi bija pret Liepāju un tagad arī Valmieru, nav piedodami."

Ja piesauktajās spēlēs pret Liepāju un Valmieru cieta galvenokārt pašlepnums (izšķirošās cīņas BBL un LBL vienalga būs pavasarī), tad ULEB Eiropas kausā nākamo iespēju vairs nebūs - sezonas svarīgākais turnīrs beidzies jau pēc pirmajām sešām spēlēm. Savās mājās pret spāņiem un izraēliešiem komanda epizodiski demonstrēja tiešām saturīgu un baudāmu basketbolu, par ko tika atalgota ar veiksmi galotnē, taču ar to izrādījās par maz. Objektīvi. Bilance 2-4 un ceturtā vieta apakšgrupā. Apmierinoši? Neapmierinoši? "Prieks, ka tomēr cīnījāmies līdz pēdējai spēlei. Jā, netikām, taču - bija iespēja. Tāpēc negribu ULEB kausa turnīru norakstīt kā pilnībā neizdevušos," uzskata Kristaps, piebilstot: debijas gadā un pie šādas apakšgrupas uz brīnumiem cerēt nebija pamata. "Atklāti varu pateikt - nevienu brīdi nedomāju, ka tagad iesim un ņemsim kausu. Protams, cerējām uz nākamo kārtu. Cerējām uz labāku spēli. Taču nav arī tā, ka būtu 0-6."

Attiecības noskaidrotas...

Taču lielākās bažas jau nav par atsevišķiem rezultātiem vai pat neizdošanos kādā turnīrā. Lielākās bažas ir par to, kas VEF spēlētāju izpildījumā redzams laukumā, un tur joprojām ir tās pašas problēmas, par kurām mūs jau pirms pāris mēnešiem mierināja: "nekas, nekas - ar laiku kļūs labāk". Nekļūst, kaut gan pie durvīm jau klauvē janvāris. Kad vaicāju, vai par spīti skepsei no ārpuses (te Kristaps, dziļdomīgi atgādinādams par mūsu mazās tautas lielajiem kompleksiem, secina: "Labi, ka ārzemnieki nesaprot latviešu valodu...") vismaz iekšienē komanda ir vienota - skatās vienā virzienā un tic vieniem risinājumiem, kapteinis atbild apstiprinoši, taču acīmredzamo nenoliedz - vēl tāls ceļš ejams, lai visi runātu vienā valodā. Arī spēlētāji un treneris. "Ja viss būtu vislabākajā kārtībā, mēs būtu vinnējuši spēles," konstatē kapteinis, taču turpina: "Tam ir vienkāršs izskaidrojums - mēs cits citu vēl nepazīstam. Vajadzīgs laiks, lai spēlētāji iepazītu treneri, bet treneris - saprastu savus spēlētājus. Vienam tas izdodas ātrāk, citam - daudz lēnāk. Otrs - ja pagājušogad Itālijā biju jaunākais spēlētājs komandā, tad šogad abi ar Sandi [Valteru] esam vecākie. VEF ir jauna un nepieredzējusi komanda. Es pat teiktu - ļoti nepieredzējusi. Tāpēc es joprojām ceru, ka tas ir laika jautājums. Ilgāka laika, nekā tas bija paredzēts un parastam basketbola cilvēkam saprotams, taču - laika jautājums." Viss saprotams, taču - vai šī laika nebūs par maz? Vai nebūs par maz pat ar veselu sezonu, pēc kuras jau šobrīd var paredzēt kārtējās pārmaiņas gan sastāvā, gan uz treneru tiltiņa? Kristaps tic komandai - tic, ka apstākļi un situācija motivēs saņemties un nospēlēt tā, kā VEF to jau izdarīja atsevišķās Eirokausa spēlēs. "Līdz pavasarim vēl ir laiks. Jāsaved savas lietas kārtībā. Citas izejas vienkārši nav..."

Šobrīd tā vairs nav tikai vienkārši apņemšanās, tas ir arī kluba vadības ultimāts komandai. Komandas sapulce, kas tika sasaukta Ziemassvētku priekšvakarā, lai arī brīžiem asos toņos, taču beidzot ļāva nosaukt daudzas lietas īstajos vārdos un viest skaidrību savstarpējās attiecībās, par kurām mēs no laukuma malas ikdienā varam tikai nojaust. Vētrainu reakciju izraisīja paziņojums par lēmumu iesaldēt spēlētāju algas - to izmaksa tagad tiešā mērā atkarīga no komandas spējas janvārī uzvarēt tos mačus, kas jāuzvar... Janičenoks faktu nenoliedz - sapulce patiešām bijusi un mīļvārdiņiem tajā neviens neapmainījās -, taču sīkāk komentēt pārrunāto atsakās (būtu savādi, ja būtu citādāk!). "Skaidrs, ka tādas sarunas nenotiek uz pozitīvas nots. Taču kaut kas IR jādara un kaut kam IR jānotiek! Ir jārīkojas, un katrs to dara ar sev saprotamākām metodēm - vadība, treneris, spēlētāji." Nav noslēpums - arvien skaļākas kļūst runas par barjeru, kas it kā izveidojusies starp pašpārliecināto (ne sliktākajā nozīmē), allaž paštaisno un līdera pozīcijās noskaņoto komandas treneri Rimu Kurtinaiti, un spēlētājiem, kuru centība un dažkārt vislabākās prasmes un īpašības zaudē jaudu taktiskajās shēmās, kas rezultātu nenes, taču arī spītīgi netiek koriģētas. Zināms, ka etīde šajās attiecībās tika izspēlēta arī piesauktās tikšanās laikā. Vaicāju Kristapam... "Es teiktu, ka tas ir vīrišķīgi - nevis nodurtām galvām sēdēt un klusēt, bet pateikt savus uzskatus, acīs skatoties. Rims tāds ir no dabas, un aiz muguras nevienu neaprunā. Ja grib pateikt, tad pasaka acīs. Un tad vismaz ir skaidrība," kapteinis arī šajā jautājumā nesteidzas neko noliegt, taču vienlaikus korekti iztiek bez intīmākām niansēm.

Vai studenti būs glābiņš?

Skaidrība - tas ir labi. Noteikti labāk, nekā aizvainota purpināšana aiz muguras, "pozas" demonstrēšana laukumā vai, vēl "labāk" - apzināta sabotāža, lai kādam kaut ko atriebtu. Gribētos cerēt, ka VEF rindās šāda skaidrība tagad ieviesta, un maģiskajā trijstūrī - kluba vadība-treneris-komanda - vairs nav zemūdens akmeņu. Vai ar to ir pietiekami, lai komandas mehānisms beidzot sāktu darboties režīmā, kas atbilstu kluba cerētajam un fanu gaidītajam - šobrīd varam tikai minēt. Ja godīgi, māc bažas, ka VEF komplektācijā pieļautās kļūdas (galvenokārt vitāli svarīgajā saspēles vadītāja pozīcijā - ar to būtu jāsākas komandai, un jāsākas jau vasarā, nevis decembra beigās uz pārbaudes laiku jāierodas kārtējam kaķim maisā!) atrisināmas tikai ar vaļsirdīgu izrunāšanos un motivējušiem sankciju draudiem. Lai man piedod puiši uzvārdā Džonsons un Hjūzs - arī ar vēl diviem Eiropas basketbola rūkijiem no aizokeāna studentu līgas ne. Pārbaudīts un pieredzējis saspēles vadītājs (tas, protams, maksās, taču - varbūt labāk tā, nekā norakstīt zaudējumos visu šosezon jau iztērēto?) un reālajiem apstākļiem atbilstošāks taktiskais zīmējums no trenera - manuprāt, tas būtu loģiskāks sākums. Citādi Kurtinaitis atgādina šoferi, kas iebuksējis dubļos, taču zobus sakodis, spītīgi spiež uz gāzes pedāļa - kopā ar komandu rakdamies arvien dziļāk...

Patīk tas kādam, vai nepatīk, Rīgas VEF šobrīd ir Latvijas basketbola vadošais klubs un mūsu vizītkarte - gan Eiropā (ULEB), gan Krievijā (VTB), gan mazākā mērā, un tomēr - arī Baltijā. Latvijas basketbolam šobrīd jau tā izmisīgi pietrūkst atspēriena punktu, un nevienam pavisam noteikti nekļūtu labāk no tā, ja VEF projekts turpinātu piedzīvot neveiksmes un pēc kāda klupiena varbūt vairs nepieceltos. Tāpēc gribas cerēt (šis taču ir vēlējumu laiks, vai ne...), ka klubam beigu beigās tomēr izdosies uztaustīt savu īsto pavedienu - to, kas ļautu pabeigt šo sezonu vismaz uz tādas nots, kas motivētu neatmest ar roku un izmantot šosezon gūtās mācības (tādu būs daudz) pirms nākamās vasaras. Ar mazāku devu skaļu ambīciju un lielāku devu loģikas. Janičenoks tikmēr pārliecināts - viņa komandai nekas vēl nav nokavēts arī šosezon. "Protams, nav viegli - ambīcijas bija pavisam citas, un tās neesam piepildījuši. Taču traģēdija nav notikusi. Mēs vēl varam tikt laukā no šī purva."