Labrīt! Znaroku uzvarējām vakar

Ko gribēja sērijas pirmajā mačā pateikt pretiniekam mūsu komanda? Labi redzams, ka lokomotīvei patīk braukt pa sliedēm. Kāpēc uz tām neviens neguļ? Kāpēc mēs neesam pretinieku izsmērējuši gar apmalēm, kāpēc mēs nerādām pat pusi no tās agresivitātes, ko redzējām mačos pret Znaroku? Jaroslavļa bija ieradusies šajā vakarā ar šampanieša glāzi rokās, bet tā vietā, lai mēs viņiem ievilktu pa vadošās rokas elkoni – nolemjam piedāvāt... vēl šampanieti. Pieklājīgi, atturīgi, piesardzīgi – tā, lai nenolietu viņu smalkos svārkus. Kas tas par hokeju, ko gribēja otrdienas vakarā nospēlēt Rīgas Dinamo? Lokomotīvi nevar pieveikt ar Lokomotīves ieročiem – tas taču ir skaidrs! Kur pazudis mūsu atlētisms divcīņās pie apmalēm, kur pašaizliedzība, guļoties priekšā ripai? Vai tiešām Znaroks un viņa komanda bija kā slieksnis, aiz kura jums stāsta brīnumpasaku – galdiņ klājies? Pret Maskavu mēs bijām spiesti pielāgoties viņu agresīvajam spēles stilam, paturot prātā, ka mums ir asāks pretuzbrukums. Vai pret Lokomotīvi mēs gribējām pielāgoties viņu kombinacionālajam stilam, padomājot, ka mēs to darām labāk par viņiem? Demitras un Vasičeka kalibru nevar pārtrumpot ar acu mirkšķināšanu. Mums pietrūka tieši viena akcenta, kas izceltu mūsu spēli. Ar ko mēs gribējām būt labāki? Ar ripas kontroli, piespēļu kvalitāti, ātrumu? Naivs sapnis pavasara sniegā. Ja mēs ar kaut ko varējām viņus šodien lauzt, tad tās bija spēka divcīņas. Tās bija apmales, kurām bija jākrakšķ, tā bija viduszona, kam vajadzēja pretinieku aizturēt.

Pēc spēles gaitas viss izskatījās rožaini un tieši tāpēc mēs zaudējām. Skaidrs, ka 8. marts ir sieviešu diena, taču ne jau līdz tādai pakāpei, ka mēs paši sākam tēlot uz ledus vājo dzimumu, it kā atzīmējot minētos svētkus. Metieni pa vārtiem – statistika rāda, ka pārsvarā Jaroslavļa lūst, ja to spēles laikā ir vairāk par trīsdesmit. Viņiem nepatīk, ja uzbrūk, bet viņi ir mierā, ja pretinieks spēlē no aizsardzības. Mums pretī nenāk saimoni un komarovi – tad kāpēc tīrīt ceļu, ja viņi vēlas izskrieties? Holts vārtos bija pieklājīgs, lai gan varēja ar neapbruņotu aci redzēt, ka viņa masīvais stāvs tikai ar grūtībām izlēkā līdzi jaroslavļiešu diognālajām piespēlēm. Labi atceros, ka pirmssezonas pārbaudes spēlēs Krisam bija lielas acis, kad viņš pirmoreiz ieraudzīja dzelzceļnieku kausā krievu hokeja īpatnības. Proti – kombinācijas un pauzes, kas tika turētas līdz tukšiem vārtiem. Ja pagājušajā nedēļā Znaroks viņam atkal atgādināja Ziemeļameriku, tad pēc dažām dienām Vujteks jau piedāvāja citas hokeja receptes, kuras Kriss lasīja, taču – ar milzu grūtībām un lielu mugursomu, uz kuras skaidrā krievu valodā bija rakstīts – haļava... Viņš nebija slikts, taču tukši vārti pēc kombinācijām bija ne tikai parādība, bet – fakts. Tāpat Holts neizprata Rahūneka metienu, pēc kura pretinieks izlīdzināja spēles rezultātu, jo vārtsargs uz mirkli noticēja, ka... sekos kombinācija, piespēle. Bija metiens starp kājām...

Ar visu to pirmajā spēlē gribējām spītīgi pārbaudīt, vai tiešām veiksme ir mūsu pudeles māsa. Nav! Jo veiksme nenāk, ja tai neiet pakaļ. Vai otrādi – tā novēršas, ja paši griežam muguru. Lokomotīves vājums ir nespēja spēlēt presinga apstākļos. Kurš mums to var piedāvāt? Ceturtā maiņa guva vārtus tāpēc, ka tā bija aktīva pretinieku zonā. Petrovicka metiens bija loģisks turpinājums mūsu mērķtiecīgajam uzbrukumam. Lokomotīve pretī liek kombinācijas, tās viņiem ir asinīs un viņi nekad nespēlēs vienveidīgi, kā to iepriekšējā sērijā piedāvāja Maskavas Dinamo. Tā ir mūsu iespēja! Patiesībā, ātruma ziņā znarokieši atbilst Jaroslavļas modelim, radošajās izpausmēs tas ir cits hokejs. Tehniskāks, meistarīgāks. Tieši tik pat tehnisks, kāds pērn bija SKA. Vai mēs pret tādu komandu nemākam atrast zāles? Varam. Bet tad ir ļoti liels darbs jāveic centriem (arī Troteram). Labā ziņā, ka šī ir sērija, nevis viena play off spēle. Ar vienu uzvaru pretinieks ir tikai pietuvojies savam mērķim, bet viņš to nevar iegūt – jo rīt atkal pretī nāk tie paši viepļi. Labi būtu, ja viņi domātu – tie paši pretīgie viepļi, tie paši, kas paši nespēlē un citiem neļauj. Taču tagad tā nav – viņi ir mierā, jo mēs bijām galantās vāverītes. Izslēgšanas spēlēs vispār ir retums, ja uzvaras tiek izcīnītas skaisti. Mēs pirmajā spēlē gribējām pa skaisto... Nekā nebūs. Tad labāk uzreiz zvanam Meladzem un sakam, ka trešo spēli mēs varam aizvadīt arī Jaroslavļā, nevis Rīgā un, lai koncerta sākuma laikus ceļ atpakaļ...
Sajūtas? Spēlēt varam, taču tad ir jāpasaka komandai, ka Oļegs Znaroks nebija Gagarina kauss, ko pirms dažām dienām ieguvām... Protams, ja viens mums Znaroks nav bijis patiešām dārgāks par minēto kausu. Tad gan - neko. Tad sezonu varam jau iepakot.