Skatījums: kā audzināt un nepazaudēt jaunos talantus

Vairākām Valtera atziņām noteikti var piekrist, taču ir dažas lietas, kas netika pieminētas un man šķita aktuālas šajā jautājumā - lietas, kas būtu mūsdienu situācijā piemērojamas no manas pieredzes, trenējot 1990. - 1991. gadā dzimušo meiteņu paaudzi. Trīs no tās jau šogad spēlēja sieviešu izlasē un trīs bija kandidātes. Vēl pāris noteikti tiks piesaistītas izlasei tuvākajos gados. Tāpat vairākas atziņas devis darbs Latvijas Universitātē ar studentu kontingentu. Tāpēc centīšos padalīties pieredzē.

Ievadā noteikti gribu uzsvērt to, ka spēlētāju sagatavošanu nevar uzskatīt par mehānisku procesu, kas atgādina rūpniecisko ražošanu: sagatave - sportists iesācējs, nonākot trenera rokās, kurš zina jaunāko metodiku, un tad pēc laika no "konveijera" nonāk sportists, kurš spējīgs spēlēt Eirolīgā. Tā nenotiek. Tāpēc uzskaitīšu faktorus, kam pats pievēršu uzmanību spēlētāju sagatavošanā.

1. Treniņu procesa kvalitāte un apjoms

Šajā jautājumā piekrītu izcilajam ASV futbola trenerim Vinsam Lombardi, kurš teicis: "Practice does not make perfect. Only perfect practice makes perfect." (Treniņi nepadara perfektu. Perfektu padara tikai perfekti treniņi.") Uzskatu, ka nevar trenēties "80 dienas vasarā un četras reizes dienā". Tā domājot, sports labākajā gadījumā kļūst par treniņu metožu sacensību vietu, sliktākajā - attīstās ekstensīvā ceļā (palielina treniņa slodzes apjomu, nevis kvalitāti). Samērā daudzu treneru vidū izplatīts stereotips, ka galarezultāts sacensībās ir proporcionāls slodzes apjomam treniņos. Dominē tendence palielināt slodzes apjomu treniņos, un trenera galvenā funkcija šajā procesā ir - piespiest audzēkni strādāt. Sportists šajā sistēmā līdzinās atsperei: jo stiprāk to uzvilks treniņos, jo spēcīgāk tā izšaus sacensībās. Līdzīgi (pēc atsauksmēm) trenējās vairāki mūsu spēlētāji Kanāriju basketbola akadēmijā. Bet vai tas ir nesis rezultātu? Manuprāt, nē.

Svarīgākais treniņu plānošanā ir saprast atjaunošanās procesus organismā, lai sasniegtu superkompensācijas procesus, jo tikai tā var paaugstināt trenētību. Pareiza atpūta un atjaunošanās ir tikpat svarīga treniņu sastāvdaļa kā paši treniņi. Jāsaprot, kādus procesus organismā izraisa katra slodze, cik liels atjaunošanās laiks nepieciešams pēc katras slodzes, un kādu slodzi var likt nākamajā treniņā. Mēs nevaram trenēties, kā to darīja PSRS laikos, kad atlase bija milzīga un izturēja tikai paši stiprākie. Trenējot tehniku nogurumā, pārslodzēs veidojas nepareizi ieradumi, kurus pēc tam bieži vien nav iespējams izlabot. Domāju, tādas slodzes var izturēt ne katrs sportists, un notiek pārtrenēšanās, kas diemžēl mūsu basketbola vēsturē beidzies arī traģiski.

2. Spēlētāju pozīcijas izvēle

Manuprāt, sākusies nepareiza tendence, kad divmetriniekus vīriešu un sieviešu basketbolā (piemēram, Sabīni Niedolu) cenšas veidot par ārējās līnijas spēlētājiem. To, kurā pozīcijā spēlētājs var spēlēt nosaka nevis augums, bet ātrums. Ja spēlētājs nav pietiekami ātrs, tad jāattīsta spēks, ko pacietīgu treniņu procesā iespējams izdarīt jebkuram spēlētājam, turpretī ātrums lielā mērā ir iedzimts un to uztrenēt var tikai līdz zināmai robežai. Spēcīgam divmetriniekam, sekmīgi apgūstot tikai dažas centra kustības, ir visas iespējas spēlēt groza tuvumā, turpretī, lēnam divmetrniekam spēlēt trešā numura pozīcijā nav variantu.

3. Atlase

Veidojot komandu, ļoti svarīgi saskatīt katra spēlētāja dotības, spējas un arī lomu lielajā basketbolā, komandā. Tā varbūt pretinieku līderu segšana, presingošana, atlekušo bumbu izcīnīšana aizsardzībā, uzbrukumā - precīzs metiens, labu aizsegu pielikšana vai kāds cits basketbola elements. Svarīgi attīstīt katram spēlētājam šīs individuālās iemaņas, sākot jau no jauniešu izlasēm. Katrā komandā vajadzīgi šādi lomu spēlētāji un, darot to labi, ir iespējams spēlēt augsta līmeņa komandās - varbūt ne galvenās, taču svarīgas lomas. Piemēram, no 1990.-1991.gadā dzimušo meiteņu izlases, ko pēc šādiem kritērijiem veidoju, sākot no 2006. gada, šobrīd basketbolu spēlē pilnīgi visas 16 kandidātes, kas bija pēdējā nometnē pirms U-16 čempionāta. Desmit spēlē un studē ASV koledžās, trīs ieguvušas profesionālo klubu pieredzi, vēl trīs studē un spēlē basketbolu LSBL. Sešas spēlētājas šogad bija sieviešu izlases kandidātes.

4. Motivācija

Noteiktais mērķis vienmēr ir apzinātas darbības vēlamais galarezultāts. Tas, pirmkārt, vērš basketbolista uzmanību uz konkrētu uzdevumu, kas jāizpilda, lai sasniegtu ieceri. Otrkārt, mobilizē spēkus. Treškārt, palīdz attīstīt tādu rakstura īpašību kā neatlaidība (griba).

Mērķis var būt orientēts vai nu uz rezultātu, vai izpildījumu. Pirmajā gadījumā audzēkņi vēlas pārspēt citus un būt labāki par pārējiem, bet, orientējoties uz uzdevumu, viņš cenšas apgūt iemaņas un attīstīt spējas. Iespējams, pats būtiskākais mērķa izvirzīšanas procesā ir tas, vai to akceptē pats sportists. Ja mērķus sportistam izvirza treneri vai vecāki, bet tos neatzīst persona, kas trenējas, tad tiem ir maza jēga. Tāpēc sportists ir cieši jāiesaista mērķa izvirzīšanā un viņam jāiemācās pašam noteikt reālus mērķus, lai zinātu ceļu karjeras izaugsmei.

5. Studentu sports

Līdz pat pagājušajam gadam pie mums principā netika izmantotas iespējas, ko sniedz studentu sports. Ar Turības un Latvijas Universitātes ienākšanu LBL iespēja spēlēt (nevis sēdēt uz rezervistu soliņa) augstākajā līmenī radusies Latvijā labākajiem sporta skolu beidzējiem. Ja līdz šim tikai daži paši labākie spēlētāji iekļuva profesionālajos klubos, tad tagad gandrīz visiem junioru izlases līmeņa spēlētājiem un tuvākajiem rezervistiem ir iespēja turpināt savu izaugsmi LBL. Amerikas lielā pieredze ir apliecinājusi, ka studentu basketbols ir pareizākais veids, kā attīstīt spēlētāju meistarību pēc 18 gadiem. Domāju, ka katrā reģionā, kur ir augstskola, būtu jāveido kopīga sistēma ar sporta skolām, lai labākie sporta skolas audzēkņi turpinātu savu basketbolista karjeru augstskolās.

Augstskolai grūti izveidot komandu vienā gadā, taču, darot to pakāpeniski, katru gadu komandai nepieciešami tikai 3-4 jauni spēlētāji, lai nodrošinātu labu sastāvu un pēctecību. Latvijas Universitātes komanda ir tam labs apliecinājums. Pagājušajā gadā bija ļoti grūti nokomplektēt LBL līmenim atbilstošu komandu, bet šogad jau ir citādāk. Saglabājies 5-7 spēlētāju kodols jau ar LBL pieredzi, un klāt nākuši vairāki U-19 izlases kandidāti un sporta skolu absolventi, un domāju, ka šogad komanda jau būs daudz spēcīgāka. Vēl nepieciešamas vismaz divas studentu komandas LBL, un pēc gadiem 3-4 tās būs ļoti nozīmīgs posms basketbola piramīdā.

6. Aizsardzība un raksturs

Ne visi spēlētāji var būt ļoti stipri spēlētāji uzbrukumā, toties jebkurš spēlētājs var būt labs aizsardzībā. Pirmkārt, ir jābūt vēlmei darīt melno darbu - spēlētājam jābūt raksturā neatlaidīgam (sasaucas ar daļu par mērķiem). Otrkārt, jāattīsta fiziskās īpašības un jāapgūst aizsardzības tehnika, kas apjoma ziņā ir vismaz piecas reizes mazāka nekā uzbrukuma. Ja to trenē un šādi veido spēli jau no pirmās dienas un pirmās izlases (U-16), iespējams sasniegt ļoti labus panākumus. 1990.-1991. gadā dzimušo meiteņu izlase, kuru trenēju, U-16 čempionātā ielaida 59 punktus vidēji spēlē (6. vieta), U-18 čempionātā - 53 punktus (1. vieta), un U-20 čempionātā - 57 punktus (1. vieta). Līdz ar to arī šīm spēlētājām nebija problēmu iekļauties sieviešu izlases treniņos, jo viņas ir gatavas paveikt savu darbu aizsardzībā.

7. Izlases bāzes komanda

U-16 izlasēm un, iespējams, arī U-18 izlasēm, būtu nepieciešama šāda komanda, kas visu sezonu spēlē LBL-2 vai LBL-1. Pagājušā gada U-18 un šāgada U-16 izlases sniegums tam ir labākais apliecinājums.

8. Treneru motivācija, ziedošanās kādai basketbola paaudzei

Tāpat kā Valdis Valters trenējis noteiktu spēlētāju paaudzi, arī es visu laiku un enerģiju savulaik veltīju tikai viena vecuma izlases spēlētājām - lai izvēlētos labākās, ļoti labi zināju visas spēlētājas trīs gadu robežās visās Latvijas komandās, pārzināju citu valstu izlases šajā vecumā. Tāpat Ziedonis Jansons ar Daini Bertānu pēdējos gados izdarījuši milzīgu darbu ar 1992. gadā dzimušo spēlētāju komandu, rezultātā izcīnot medaļas U-18 čempionātā, arī Nikolajs Mazurs ir mērķtiecīgi gatavojies šai 1995.-1996. gadu izlasei, kas ļoti veiksmīgi nostartēja U-16 čempionātā. Treneris nedrīkst būt tikai caurbraucējs vai garāmgājējs.

Visi šie ieteikumi nekādā gadījumā nav recepte kā izaudzināt Eirolīgas spēlētājus, bet varbūt, ka tie var dod kādas idejas, kā pacelt vidējo basketbola līmeni Latvijā. Un tad jau spējīgākie arī spēs izcelties uz šī fona un ar laiku pacelties augstākā līmenī - uz stiprākām komandām, līgām. Ne Jānis Blūms, ne Kristaps Valters ACB līgā netika no LBL, bet gan, ilgstoši kāpjot pa karjeras kāpnēm. Veiksmi un izturību nebeidzamajā basketbolistu pilnveidošanas procesā!