Ola vai vista? Bīčs vai klasiskais volejbols?

Pavasarī, lai arī Latvijas volejbolisti sīvi spēkojās ar somiem un grieķiem, bet Lielbritānija tikpat sīvi ar Latviju, nācās konstatēt, ka astoto reizi pēc kārtas nav izdevies kvalificēties Eiropas čempionāta finālturnīram. Tiesa, sastāvā trūka galvenā „sitēja” – diagonāles spēlētāja Gundara Celitāna, turnīrs Katarā kāju priekšā aizlika Jānim Pēdam, pludmales volejbolam priekšroku deva Jānis Šmēdiņš un Mārtiņš Pļaviņš... Lai arī pēc divu gadu pārtraukuma izlases rindās bija Ansis Medenis, pieredzes un uzvaru pietrūka. Arī 2009. gadā notikušajā pasaules čempionāta atlases 2. kārtā 1 uzvara trijās spēlēs nesniedza gandarījumu. Turklāt izšķirošajā spēlē tika zaudēts Igaunijai, un to, kā jau kaimiņiem pieņemts, parasti atceras divkārt ilgāk kā citas neveiksmes.

Augstas klases „pludmaļnieku” mums ir vēl mazāk. Pagājušajā gadā regulāri Pasaules kausa sacensībās spēlēja tikai Ruslans Sorokins ar Aleksandru Samoilovu, Mārtiņš Pļaviņš ar dažādiem partneriem (Lauri Iecelnieku, Tomu un Jāni Šmēdiņiem) un vienīgais atbilstošas klases sieviešu duets Inguna Minusa un Inese Jursone. Šogad Pļaviņš lielāko sezonas daļu aizvadījis duetā ar jaunāko Šmēdiņu – Jāni, bet „vairāk dzīvi nekā beigti” izskatījās Toms Šmēdiņš ar Arti Caicu, kuriem tikai pieredzes un finanšu trūkums liedza sekmīgāk nostartēt.

Tas pagaidām arī viss, toties ir rezultāti! 2009. gada sezonā Samoilovs ar Sorokinu bija devītie pasaules čempionātā Stavangerā (Norvēģija) un otrie turpat Norvēģijā Pasaules kausa posmā Kristiansandā, bet Minusa ar Jursoni kļuva par Eiropas čempionāta finālturnīra uzvarētājām. Šogad labāk veicās Pļaviņam ar J. Šmēdiņu, kuri vispirms atkārtoja gadu veco Sorokina un Samoilova sasniegumu un izcīnīja 2. vietu pasaules kausa posmā Marseļā un pēc tam ieņēma 3. vietu Eiropas čempionātā Berlīnē. Sorokins ar Samoilovu spēja aizsniegties līdz respektējamajai 9. vietai (pat četras reizes) un Eiropas čempionātā bija piektie, bet Minusa ar Jursoni Eiropas meistarsacīkstēs finišēja 5. vietā.

Pēc šāda (anti)panākumu uzskaitījuma var likties, ka tāds klasiskais volejbols nav vajadzīgs, īpaši tagad, kad ar pludmales volejbolu „Brazīlijā” var nodarboties pat ziemas laikā. Tā arī būtu, ja Latvijā kopš bērna kājas būtu iespēja nodarboties ar bīču specializēto treneru vadībā un halle ziemā nebūtu viena vienīgā. Pašreiz sportistu sasniegumi Latvijā sekmējuši vēl nebijuša pludmales volejbola uzplaukumu. Kā piemēru minēšu tikai kāda sporta laukuma izmantošanu apmēram 10 kilometrus no Rīgas. Ja pirms gadiem pieciem tur pārsvarā grozā tika mesta bumba, bet pēc tam, kad basketbola laukumu pārņēma Latvijai raksturīgā slimība – mākslīgais futbola laukuma segums, bumbas vienā galā joprojām tika mestas grozā, bet otrā – sistas futbola vārtu tīklā, šovasar ap vidu likās, ka man rēgojas, jo gan blakus esošajā smilšu laukumā ar tīklu, gan uz futbola laukuma klājiena tika dauzīta voleja bumba!

Panākumi, kas sākās jau ar Pļaviņa un Samoilova 9. vietu Pekinas olimpiskajās spēlēs, ir uzskatāmi atbalsojušies jauniešu sporta nodarbībās, un daudzviet atbilstošu treneru vadībā būtu iespējams trenēt jauniešus pludmales volejbolā. Tam gan trūkst speciālistu un attiecīgu zināšanu, bet kaut kādu līmeni sasniegt ir iespējams. Atklāts paliek jautājums, vai pēc tam bīča elementi nebūtu jāpārmācās no jauna, tomēr lielais grūdiens ir noticis, un tas ir jāizmanto.

Nabaga klasiskais jeb zāles volejbols... Kādam jāspēlē arī tas, jo visi naudu ar pludmales cīņām nopelnīt nevar. Turklāt ne visi radīti spēlēšanai smiltīs. Pagaidām tieši „klasika” ir tā, uz kā bāzes radies un izpleties pludmales volejbola novirziens. Tikai Aleksandrs Samoilovs uzskatāms par tīro „pludmales lauvu”, jo visi pārējie spēles elementus apguvuši zālē un vēlāk piemērojuši smilšu paveida vajadzībām. Tāpēc var apgalvot, ka bez klasiskā volejbola nebūtu arī pludmales volejbola panākumu. Iespējams, pēc kāda laika būs savādāk.

Loģiski, ka lielie panākumi gūti smiltīs, kur pietiek ar diviem augstas klases sportistiem, kamēr uz zāles grīdas tādi nepieciešami vismaz seši (šodien Itālijas čempions Jānis Pēda pat precizēja, ka bez astoņiem konkurētspējīgiem večiem rezultāts vajadzīgajā virzienā nekustēs). Vai tāpēc „klasiķiem” jāmet plinte krūmos? Nē! Ja pagājušā gadsimta 80. gadu vidū Rīgas „Radiotehniķa” meistarkomanda, kurā vienmēr lielākā daļa volejbolistu bija „Ražoti Latvijā”, varēja vinnēt PSRS čempionātu, ja vēl 90. gadu vidū Latvijas spēcīgākā klubu komanda „Vildoga – Ventspils Nafta” palika 2 setu attālumā no Eiropas valstu čempionvienību kausa četru labāko vienību finālturnīra, tas ir iespējams atkal. Tikai jāstrādā – sportistiem apzinīgi jātrenējas, treneriem jātrenē un jāapgūst jaunas atziņas, funkcionāriem „jāizsit nauda” un jāveicina jaunu iespēju rašana bērnu un jauniešu treniņiem. Līdz Eiropas čempionāta finālturnīram nemaz nav gaismas gadu attālums – tie paši grieķi, ko vienreiz vinnējām šopavasar, par vietu finālturnīrā cīnīsies ar tiem pašiem turkiem, kam mēs ierādījām vietu pagājušajā pavasarī pasaules čempionāta kvalifikācijā! Tikai jāstrādā un jātic.

Atbildot uz virsrakstā ietverto jautājumu, pagaidām ola joprojām ir zāles volejbols, no kura izaudzis pludmalē spēlētais. Savukārt pēdējais var arī kļūt par stimulu klasiskajam volejbolam, jo organizēti trenēties joprojām iespējams pārsvarā zālē. Un tas nāks par labu abiem volejbola paveidiem. Tas, ka augstā līmenī tie vairs nav savienojami un traucē viens otram, liecina Sorokina, brāļu Šmēdiņu un Pļaviņa piemēri Latvijā, tomēr vietējie sponsori nav tik dāsni, lai bez bēdām ziemā gatavotos vasaras sezonai „Brazīlijā” - ziemā visi tāpat salien atpakaļ zālē, jo ārā ir auksts, un katram no mums piemīt nelāga īpašība - gribas ēst... Lai kādi panākumi arī nebūtu bīčam mūsu platuma grādos, bez zāles volejbola neizdzīvot. Tāpēc, lai arī kurā no abiem volejbola paveidiem tiks gūti panākumi, tie nāk par labu arī uz paralēlajām sliedēm uzliktajam.

Arī finanšu nav tik daudz, lai būtu ko dalīt. Tas ir lieliski, ja pludmales volejbolisti iekļūst Latvijas Olimpiskās vienības sastāvā un viņiem ir papildu līdzekļi gatavošanās procesam. Zāles volejbolā, kvalificējoties pasaules (un varbūt arī Eiropas) čempionāta finālturnīram, taču arī vajadzētu darboties likumsakarībai, ko katru gadu ar apskaužamu regularitāti izmanto Latvijas hokeja saimniecības šefs Kirovs Lipmans, iekasējot nepavisam ne mazu naudiņu par dalību pasaules čempionātos (varbūt arī volejbolam vajag savu Lipmanu?). Parasti viena daļa no valsts dotā tiek arī spēlētājiem prēmiju veidā. Tad kāpēc samierināties ar to, ka esam labākie Latvijā un necensties nopelnīt „lieku latu (eiro, dolāru)”, iekļūstot starp labākajiem Eiropā un pasaulē?

Subjektīvi liekas, ka Latvijā pāris gadus gan bīčs, gan zāles volejbols iet pareizajā virzienā un panākumi ir neizbēgami. Atliek tikai noticēt.