Kas mums tagad ir: VEF Rīga vai Vefiņš?

Reti priecīgs pēc tā izšķirošā mača piezvanīja Kārlis Strēlis: „Nu, ko es tev vienpadsmitajā maijā teicu? Visā sērijā uzvarēs VEF un kļūs par čempioniem! Tas tāpēc, ka šopavasar paiet apaļi piecdesmit gadi, kopš klubs, kurā arī es tolaik spēlēju, pirmo reizi uzvarēja Latvijas (PSR) meistarsacīkstēs.”
Taisnība – par to tiešām runājām un rakstījām. Tikai Kārlis nav gluži precīzs, jo kopš VEF pirmā Latvijas čempiona titula ir pagājuši nevis 50, bet gan 52 gadi. Kļūda toties saprotama un piedodama, jo jauniņajam Strēlim pašam tas bija pirmais republikas čempiona gods pieaugušo vīru vidū. Tādas lietas neaizmirstas un izvirzās priekšplānā. Toties 1961. gadā VEF pirmo (un vienīgo) reizi tika izcīnījis Latvijas kausu...

Zinātāji teiks – tā 1961. gadā uzvarējusī komanda jau iepriekš bija spējusi četras reizes kļūt par Latvijas čempioniem. Viņi nemelos, jo laika griežu gaitā viens un tas pats basketbolistu virknējums saucās Spartaks (Rīgas ekspresis) un Daugava, līdz pārvērtību virknē kļuva un palika par VEF. Ļoti gribas uzsvērt un izcelt: arodbiedrības sportisti Rīgas ASK vislielāko panākumu gados (Eiropas kauss, PSRS čempioni), Latvijas meistarsacīkstēs karavīrus pārspēja sešos piegājienos no septiņiem. Tomēr taisnības labad jāpiebilst: ASK pa republiku spēlēja bez PSRS izlases dalībniekiem. Arī VEF dažu savu izcilnieku pietaupīja dižākiem mačiem.

Tātad... VEF par VEF kļuva 1958. gadā, un tad arī no 1959. līdz 1961. gadam izcīnīja čempiontitulu. Pa vidam – 1960. gadā – vēl nāca zibens spēriens no basketbola debesīm: VEF sasniedza bronzas medaļas PSRS meistarsacīkstēs, citu starpā ar 60:55 uzveicot pašu ASK! Tas bija laiks, kad Spartaka iedibinātā popularitāte pārgāja mīlestībā, un līdzjutēju mutēs atplauka arī jaukais apzīmējums: Vefiņš. Protams, ka pirmā un panākumiem bagātākā komanda bija un palika latviskais ASK, tai veltījām gana atbalsta un cerību. Toties Vefiņš bija publikas mīlulis ar aizrautīgu un vienlaikus gudru basketbolu, kuru laukumā lieliski diriģēja Raimonds Karnītis. Bet kad uz šauras laipas – vienalga, PSRS vai LPSR meistarsacīkstēs – satikās abas Rīgas meistarkomandas, tad pēc atbalstītāju balsu skaļuma nudien nevarēja noteikt: kurai vienībai publika dod priekšroku.

Jā, tās tikai bija spēles vecajā un tolaik labākajā LVU vingrotavā (tagad ēka Lāčplēša ielā atkal atdota īpašniekiem). VEF un ASK spēļu dienās basketbola cienītāji to gandrīz no pamatiem nostūma, lai tiktu pie redzēšanas. Jumts šķita cilājamie no gavilēm un nopūtām; ne viens vien skolas puika nākamajā dienā stundās neko jēdzīgu vairs nespēja atbildēt. Ne jau slinkuma pēc, bet gan dēļ pilnīga aizsmakuma.
(No grāmatas „VEF cīnās”)

Sešdesmito gadu vidū ar vislabākajiem nodomiem tika uz ilgiem gadiem iznīdēts tas īpatnējais gars, kas no Spartaka atnāca Vefā. Vadīšana izlēma uz arodbiedrību komandas bāzes sarīkot klubu, kurš atgūtu Rīgas ASK tolaik jau pazaudētās vadošās pozīcijas PSRS, un, partija dos, arī Eiropā. Mākslīgā apsēklošanās nesanāca veiksmīga, vienīgais sasniegums bija bronzas medaļas 1966. gada PSRS čempionātā, kuras nekādi neatbilda augstajām iecerēm. (Republikas meistarsacīkstēs VEF pat nošļūca uz B klasi.) Bet nākamajā gadā komandu krietni izputināja dīvains skandāls muitā, atgriežoties no turnejas Vācijā ar pārlieku daudziem iepirktiem suvenīriem. Sešdesmito gadu nogali veterāni vēl nospēlēja, bet tad nu reiz tika vārds jaunajiem – kuri izrādījās mazspējīgi. Tiesa, komandā bija tādi cīnītāji, kā Jurgensons un Žvīgurs, arī Zabello, tomēr basketbolā viens vien nav karotājs, vienlaik vajag vismaz piecus. Tik daudz nesanāca. Un septiņdesmito gadu pirmā puse bija Vefiņa mijkrēslis, kad skatītājiem kādreiz tik mīļā komanda vairs neinteresēja. Tā kūlās pa PSRS otro ešelonu. Savdabīgi, bet vefieši savas neveiksmes vissavienības sacensībās kompensēja ar diviem čempiontituliem republikā – 1971. un 1974. gadā. Tad nu skaitām: kopš VEF iepriekšējo reizi bija Latvijas meistari ir pagājuši... trīsdesmit un septiņi gadiņi...

Pa tam lāgam daudz ūdens ir basketbola upēs uz mūžības jūru aiztecējis. Septiņdesmito gadu beigās VEF atkal kļuva par Vefiņu, pat pārspējot priekšteču popularitāti. Ar Valdi Valteru priekšgalā (Valdis bija jau 1974. gada čempionu sastāvā) Rīgas atjaunotā komanda pārsteidza PSRS vairāku sezonu garumā. Vispirms gan – kā pirms atspēriena – nokrītot savā vēsturē viszemākajā 28. vietā PSRS sacensībās. Toties jau nākamajā sezonā tika izcīnīta pirmā vieta pirmajā līgā un tiesības atgriezties augstākajā. Kur VEF ar milzīgu pašatdevi negrieza ceļu nevienam. Tieši tolaik sāncenšu mutēs radās apzīmējums: VEF – MELNĀ NĀVE.

1978. gadā pēc VEF izcīnītās 7. vietas 12 komandu konkurencē rakstīju:
VEF snieguma radītās emocijas šogad ievērojami klusinājušas mūsu basketbola neveiksmju ieilgušo kritiku. Ja vērtējam septīto vietu, tad, šķiet, nav par ko īpaši gavilēt; vieta varēja būt augstāka, varēja gadīties arī zemāka. Vienalga, komandas starts vērtējams kā teicams. To nosaka ne kārtas skaitlis, bet gan vefiešu cīņas griba, ar kuru viņi nerespektēja pat lielākās basketbola autoritātes. Līdzjutēju un komandas savstarpējie sakari ir atgriezeniski: teicama spēle izraisa kvēlu atbalstu, bet vētrainie uzmudinājumi liek paveikt šķietami neiespējamo. Labākais liecinieks VEF popularitātei ir problemātiskā iekļūšana sporta namā spēļu dienās. Kaut tā būtu arī turpmāk.

Bija – un ceturtdienās divkārt! Ne tikai Rīgā, arī citviet tika uzveikti visi PSRS basketbola grandi – tad, kad bija iedvesma, gluži kā klaviervirtuoziem. Daudz prieka – bet arī daudz kreņķu – sagādāja mīļotā komanda saviem cienītājiem. Līdz pašā beidzamajā PSRS agonijā 1991. gadā tika pie bronzas medaļām.
Latvijas meistarsacīkstēs VEF šajā uzplaukuma laikā nereti sasniedza sudraba medaļas, palaižot priekšā gan ASK, gan Ķekavu. Līdz labākie spēlētāji tika sadalīti pa savām mācību un darba iestādēm un pa republiku piedalījās vien VEF juniori – bez pieminēšanas vērtām sekmēm.
Brīvestībai pienākot un Latvijas Basketbola līgai ierodoties padomju meistarkomandas spēlētāji paklīda kur kurais – tur, kur labāk maksā. Izskaņa tālaika komandai sanāca pavisam nejauka: dalība LBL beidzās ar... VEF diskvalifikāciju finālposmā pēc tam, kad tā nepakļāvās līgas vadības lēmumam par Igora Miglinieka pelnītu diskvalifikāciju. Bet pēc pirmā posma Vefiņš bija līderis, graujot pilnīgi visus pretiniekus pie sasniegtas trīsciparu punktu summas...
1992. gada 26. maijā beidzās tās komandas – Vefiņa—vēsture. Turpmākie mēģinājumi izmantot slaveno zīmolu bija nesekmīgi – piemēram 1998. gadā tā nabadzība, kas uzdrošinājās saukties par VEF, palika pēdējā vietā LBL ar 18 zaudējumiem 18 spēlēs...

Pēc 15 gadiem, 2007. gada maijā, tika pieteikta VEF atdzimšana. Rīcība un arī rezultāti šķiet ļoti nopietni, ir arī VEF rūpnīcas atbalsts, un nupat sasniegtais Latvijas čempiona tituls runā pats par sevi. Notikumi ir tik svaigi, ka pārskatāmi pat visjaunākajai paaudzei, tādēļ tos lieku reizi neatgādināšu. Ir tikai viena lieta, par ko brīžiem sirds tā kā iesāpas...
VEF Rīga... tas skan lepni, bet vienlaik dikti oficiāli. Kad mums atkal būs Vefiņš? Komandas piāristi pūlas godam, dažādi līdzjutējus rosinoši, mudinoši un aicinoši pasākumi mijas cits aiz cita gana aizraujošā un intriģējošā secībā. Nupat arī komandas spēle sniedz interesi ar notikumiem un sasniegumiem. Diemžēl skatītāju, līdzjutēju (manis pēc – kaut vai fanu) atsaucība un atbalsts ir ierobežoti un pavēsi.
Varbūt vainīga vīriešu basketbola vispārējā krīze pēc Tagad Vai Nekad vasaras?
Varbūt hokejs ir tas tārps, kurš nograuzis basketbola ābolu (vaideloti citējot)?
Varbūt vecākā paaudze nespēj aizrauties ar Latvijas komandu, kurā ir daudzi leģionāri?
Varbūt tomēr pati komanda vēl nav pilnīgi apliecinājusi, ka sava goda dēļ gatava zāles grīdu grauzt?
Varbūt senas basketbola slavas zīmola atjaunošana cerētā pozitīvā efekta vietā dod negatīvu (ASK un TTT)?

Un tomēr: kurš man pateiks, kad mums galu galā atkal būs Vefiņš???