Aizmirsa, kur notiek turnīrs...
Aizvadītās nedēļas nogalē Rīgā notika kārtējais futbola turnīrs "Riga Cup", kurā pašmāju jaunajai maiņai bija iespēja samērot spēkus ar vienaudžiem no tādiem pazīstamiem klubiem kā "Tottenham Hotspur", Sanktpēterburgas "Zenit", Grācas "Sturm" un citiem. Turnīrs jauks un nepieciešams. Vien žēl, ka tā arī neradās iespaids, ka tas viss notiek Latvijā...
Raugi, sestdien skatījos spēles "Skonto" hallē laikā no pulksten 11 līdz 13.30, taču no turnīra informatores mikrofonā tā arī nesadzirdēju nevienu vārdu latviski. Jā, bija informācija angliski un krieviski, kas ir pareizs solis, uzņemot viesus, taču valsts valodā - ne vārda. Ceru, ka tas bija izņēmums, un Rīgas Olimpiskajā sporta centrā, kur sacentās pārējās komandas U-14 vecuma grupā, tādu "brīnumu" nebija, lai gan dzirdēts, ka arī arī otrā hallē vilkts līdzīgs meldiņš. Galu galā naudu turnīra rīkošanai dod arī Rīgas dome (šoreiz nediskutēsim, kura valoda šajā ēkā valda...), nevis Maskavas nams...
Turnīra prioritāte, protams, ir dot iespēju pašmāju jaunajiem puikām pārbaudīt varēšanu uz citvalstu vienaudžu fona, treneriem - vērot, kā strādā ārzemju kolēģi, taču nevajadzētu aizmirst, ka futbols ir domāts arī skatītājiem. Viņu rindās savukārt nav tikai krievu, kā dažam varētu likties. Diezin vai šāda gaisotne var uzrunāt latvieti nākt skatīties futbolu.
Uz to visu varētu paskatīties arī plašāk. Diezgan vienaldzīgā attieksme pret latviešu valodu ir viens no Latvijas futbola sāpju bērniem. Neskaitāmas reizes televīzijas un radio kolēģi pēc virslīgas spēlēm vaicājuši: "Klau, nezini, kurš spēlētājs runā latviski?" Lai cik tas nebūtu dīvaini un reizē arī skumji, izvēle parasti nav liela. Liela daļa spēlētāju vai nu valodu neprot vai nezina tādā līmenī, lai uzdrīkstētos runāt. Tāpēc bieži vien pēc spēlēm dzirdam vienas un tās pašas balsis...
Domāju, ka latviešu valodas ignorēšana arī ir viens no iemesliem, kāpēc virslīgas spēles nešķiet saistošas daudziem latviešiem. Man ir zināmi šādi cilvēki. Šajā kontekstā droši vien akmeni var mest arī latviešu treneru dārziņā, kuri ne vienmēr izvēlas latviešu valodu treniņos. Viņi piemirst to, ka tā palīdzētu krieviem apgūt valodu. Brīžiem rodas sajūta, ka latvieši futbola sabiedrībā nerunā latviski, jo baidās, ka tik kāds neapvainojas... Muļķīgi.
Personīgā pieredze liecina, ka arī Latvijas Futbola federācijā latviešu valoda nav pirmā. Acīmredzot letiņiem, kuri tur strādā, nav mugurkaula. Neuzskatu, ka prasība pēc latviešu valodas ir konflikta iemesls. Daudzi krievi vajadzību to zināt uztver kā pašsaprotamu, jo ciena šo valsti. Diemžēl, ir pārāk daudz latviešu, kuri neciena paši sevi un neliek cienīt citiem. Krievi, kuri sevi ciena, sapratīs, par ko es runāju (rakstu), un viņiem nav iemesla apvainoties par šo viedokli!
+11 [+] [-]
+4 [+] [-]
+1 [+] [-]
+2 [+] [-]
-3 [+] [-]
+7 [+] [-]
-2 [+] [-]
-1 [+] [-]
+2 [+] [-]
+6 [+] [-]
Citēju - Latviešiem jau tā nekad futbols nav bijis sporta veids numur viens(...)
Pirmskara Latvijā futbols ne tikai bija populārākais sporta veids, bet Latvijas futbola izlase bija arī pirmā komandu sporta veidu pārstāve OS.
+4 [+] [-]
Kaut vai dēļ tā, ka finansējums šim sportam nāk arī no Latvijas valsts. Un vēl dēļ tā, ka tas nozīmē skaidru žestu - latvieši futbolā nav aicināti. Ko nevajadzētu atļauties izteikt nevienai sevi cienošai sporta federācijai.
[+] [-]
-4 [+] [-]
+2 [+] [-]
+1 [+] [-]
Un ne tikai futbola sabiedrībā.
[+] [-]
-3 [+] [-]
-1 [+] [-]
+2 [+] [-]
[+] [-]
Runājot par jaunajiem bērniem! Futbols nav domāts čīkstētājiem un mammas puikām, kāda nu jau ir jaunā Latvijas paaudze, kuri pēc pāris gadiem nebūs līdzigi tiem, kuri kādreiz atguva mūsu valts neatkarību. Ar to es gribēju teikt, ka ir vajadzība pēc muskuļiem, bet arī pēc rakstura. Varu pateikt nosavas pieredzes. Sarunāju treniņus savam radiniekam, kurš ir tāds baigais pīkstulis, un ko pietika ar vienu treninu, kurā viņam kaut ko nelabu pateica, lai jau pārtarauktu trenēties. Arī man bija līdzīga situācija, bet pateicoties manam spītīgajam raksturam, kas iespējams ir no tā, ka nu nav man tīras latviešu asinis, kaut gan arī ne krievu piejaukums, es turpinu trenēties. Galu galā no savas pieredzes saku, ka nav valodai nozīmes, jo man treniņos ir vismaz puse krievu, bet ar viņiem runāju latviski un viņi ar mani tāpat, jo es cienu savu dzimteni un valodu.
Runājot par trenēšanos baketbolā. Arī no savas peiredzes jāsaka, ka tiem rakstus ir vienkārši pretīgs(lecīgi pēc velna) un paskatamies piemēru Latvijas valstsvienībā-dzer un uz paģirām vēl nedaudz uzspēlē, protams zaudējot.
Starpcitu, cik noprotu tad tu sev zināmos kreivus asociē ar tāsaucamajiem URL*M, jeb Baltijas krieviem, tad jā varbūt arī Inter un Milānas spēles viņiem liekas interesantas, nevis piemēram Krievijas premjerlīgas spēles, jo viņi nedzīvo Krievijā, un par savu nacionalitāti atceras, kaut gan nekad iespējams tur nav bijuši, brīžos, kad jāpasaka "ti ga*c pid*raz" vai arī "neponjal,skazhi po ruski".
Viss šis penteris, jo es neuzskatu, ka bērns nav jālaiž trenēties dēļ valodas, bet raksturs gan tiks ieaudzināts un arī lamuvārdus iemācīsies, kurus leito tāpat kā hokejā, tā arī basketbolā, kaut vai ekrānā paskaties, lamājas tas pats Ozo un Biedriņš, vai piemēram intervija ar Jekimovu"
Nesalīdzini kaķi ar suni, un atbrīvojies no stereotipiem.
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
+3 [+] [-]
[+] [-]