Pusdistance Tegu – medaļa, zila acs un... Latvijas karogs somā

27. augusts – bez varoņdarbiem
Pirmā sacensību diena pēdējā izrādījās trim Latvijas sportistiem, bet Ineta Radeviča kvalificējās finālsacensībām tāllēkšanā.

Igors Sokolovs
Liekas, vairs nevienam nav ilūziju par to, ka sezonas svarīgākajās sacensībās Igors tiks pie medaļas. Tā kā tas viņam neizdevās tad, kad tika pārvarēta arī 80 metru robeža, Tegu fantastika būtu jau vieta labāko divpadsmitniekā, nemaz nerunājot par pirmo astotnieku, kuram no organizatoriem pienākas naudas balvas. Ja Sokolovs nemeta tālu pagājušogad Eiropas čempionātā un 2008. gadā Pekinā, laikam jau vairs lielajos mačos nemetīs nekad. 72,95 metri sezonas beigām 37 gadus vecajam veterānam nav peļams rezultāts, ņemot vērā to, ka šosezon mests 76,60 m tālumā. Arī, atkārtojot šo rezultātu, līdz medaļām vēl būtu gaismas gads. Pirms Tegu Igoram bija 19. labākais rezultāts no vesera metējiem, sacensībās – divdesmitā. Tātad starts savu spēju robežās. Tomēr visu cieņu Igoram, kurš turpina startēt, jo Latvijā neviens no sportistiem viņam šosezon nav pat pietuvojies...

Lauma Grīva
Pirms mačiem viņai bija desmitais labākais rezultāts pasaulē starp startējušajām. Arī rezultāts bija trešais labākais Latvijas sieviešu tāllēkšanas vēsturē (6,88 m). Tomēr sezonas laikā viss pulveris bija izšauts, un loģiski ir rezultāti 6,20 metru robežās gan Universiādē Ķīnā, gan pasaules meistarsacīkstēs Tegu. Jau pēc sacīkstēm Universiādē nebija nekādu ilūziju, ka Dienvidkorejā būs daudz labāk. Nostartēja, kā varēja, un droši vien, ka meitenei nav sirdsapziņas pārmetumu, ka Tegu viņa varēja lēkt, piemēram, 6,70 metru tālumā. Atšķirībā no, piemēram, Sokolova, kurš vismaz bija Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) B sastāvā, Grīvas LOV nebija pat tuvumā. Tāpēc, gribi vai negribi, jābraukā pa komercmačiem un jāpelna desa uz maizes – vai tad 26 gadu vecumā vecākiem uz kakla sēdēsi? Tagad varam tikai minēt, kā būtu bijis, ja Lauma sezonas lielāko daļu varētu gatavoties pasaules čempionātam? To, ka var lēkt tālu un startēt labi, pierādīja pagājušajā vasarā Barselonā.

Ronalds Arājs
Arī Ronalds šogad laboja savu personisko rekordu, kurš turklāt bija Latvijas rekords, bet vienubrīd Ronalds bija arī ātrākais vīrs Baltijas valstīs. Pirms mačiem Ronalds ar savu rezultātu bija ceturtā desmita sākumā, kas ir par vāju, lai iekļūtu pusfinālā, kur skrēja 24 sportisti. Tā notika arī sacensībās, kur, skrienot kopā ar pasaules eksčempionu un vēlāko bronzas medaļas ieguvēju no Sentkitsas un Nevisas Kimu Kolinsu, aiz muguras trīs arī tika atstāti. Rezultāts atbilstošs ne tikai šā brīža, bet arī šīs sezonas varējumam. Tas, ka Latvijas rekords 10,18 sekundes tik ļoti atšķiras no Tegu sasniegtā (10,52), lielā mērā ir vēja nopelns (mīnus 1,7 m/s), kas rezultātam noēda, rupji rēķinot, apmēram 0,17 sekundes, bet laiki 10,30 sekunžu robežās šobrīd ir Arāja spēkos.

Ineta Radeviča
Lai sacenstos par medaļām, cīņai par tām jākvalificējas. No 35 dalībniecēm tikai sportistes no Filipīnām, Sjerraleones, Ēģiptes un Dienvidkorejas šosezon bija lēkušas tuvāk nekā Ineta... Tāpēc, pirmkārt, izbrīnu radīja tas, ka finālsacensībām Radevičai pietika ar 6,59 metru tālu lēcienu, starp citu, vienīgo ieskaitīto... Otrkārt, protams, bija prieks par to, ka lielākā daļa no tām, kas bija šosezon lēkušas tālāk par krāslavieti, kvalifikācijā palika aiz Latvijas sportistes. Pat pieņemot, ka Maskavā noritēja gatavošanās tieši pasaules čempionātam, iekļūšanu labāko divpadsmitniekā varēja jau uzskatīt par sportistes panākumu.

28. augusts – mums beidzot ir!!!
Vienīgā no Latvijas pārstāvjiem sektorā izgāja Ineta Radeviča, taču tas viņai netraucēja izcīnīt Latvijai pirmo medaļu 28 gadu laikā.

Ineta Radeviča
Ceturto reizi rakstot par Inetas Radevičas sasniegumu, grūti atrast arvien jaunus oriģinālus vārdus tam, ko viņa paveica tāllēkšanas sektorā. Pateicoties viņai, pirmo medaļu pasaules čempionātos varēs apmazgāt Latvijas Vieglatlētikas savienība. Pateicoties viņai, varbūt no pieminēšanas pirms katrām pasaules meistarsacīkstēm vaļā tiks šķēpmetējs Dainis Kūla, kurš līdz šim vienīgo medaļu Latvijai (bronzu) bija izcīnījis pašā pirmajā čempionātā Helsinkos 1983. gadā. Varbūt, pateicoties viņai, šķēpmešanas sektorā tik sabiedrības spiediena sasaistīts vairs nejutīsies Vadims Vasiļevskis un ar trešo reizi apliecinās medaļu gaidu pamatotību. Varbūt Inetas sasniegums paraus maisam galu vaļā, jo igauņiem kopš brīvvalsts atjaunošanas kopā ar šodien iegūto sudrabu diska mešanā ir jau septiņas, leišiem – piecas, kamēr Latvijai – tikai viena svētdien sarūpētā bronza...

Sacensību norise jau daudz aprakstīta, tāpēc tikai daži aspekti. Paskatieties protokolā, kādas tāllēcējas palika aiz Radevičas. Varētu skaitīt ilgi gan titulus, gan rezultātus, sākot ar olimpisko čempioni brazīlieti Maurenu Magi un beidzot ar krievu uzlecošo zvaigzni Darju Kļišinu, kura savos 20 gados jau paspējusi tikt pie pasaules jauniešu, Eiropas junioru un U-23 čempiones tituliem stadionā, kā arī šā gada Eiropas meistarsacīkšu uzvarētājas lauriem telpās, turklāt jau lēkusi tālāk par septiņiem metriem. Beigu protokolā tikai šīs sezonas līdere Britnija Rīza, kura aizstāvēja savu pirms diviem gadiem Berlīnē izcīnīto titulu, un Krievijas pārstāve Olga Kučerenko, kura arī lēkusi tālāk par septiņiem metriem un kurai pagājušogad Barselonā Radeviča jau izgrieza pogas, atstājot trešo. Tā kā krāslaviete savu sezonas labāko sasniegumu uzlaboja par 16 centimetriem, kā arī nodrošināja olimpiskās kvalifikācijas A normatīva izpildīšanu (6,75 m), teicams starts un atkal iespēja mierīgi gatavoties, iespējams, savām pēdējām sacensībām Londonā.

Vaicāts, vai šoreiz somā bija paķēris līdzi Latvijas karogu, ja nu pēkšņi Ineta atkārtos Barselonas varoņdarbus, Latvijas Vieglatlētikas savienības prezidents Guntis Zālītis atbildēja apstiprinoši, piebilstot, ka „jau pusdienas laikā pat šampanietis bija ledusskapī. Līdz uzvarai pietrūka tikai sešu centimetru, taču pirms pēdējā mēģinājuma jau biju pārliecināts, ka medaļa būs”

29. augusts – pa aci, pa celi, pa smadzenēm...
Tāpat kā svētdien tikai viena Latvijas sportiste pārstāvēja mūsu komandu. 28 septiņcīņnieču pulkā sacensības uzsāka vēl viena mūsu cerība Aiga Grabuste.

Aiga Grabuste
Aiga uzsāka sacensības ar 100 metru barjerskriešanu, un var teikt, ka arī beidza, vismaz domas par medaļu noteikti... Barjeru spītība ir labi zināma. Tā atstāj pie sasistas siles pat tos, kas tām pāri kāpuši gadus trīsdesmit. Šoreiz viena no viņām norādīja, ka Latvijas sportiste pārāk steidzas ieņemt vietu pasaules daudzcīņieču elites vidū. Atsists celis, pazaudēts skrējiena ritms, zems rezultāts (apmēram pussekundi sliktāks par ierasto) un savdabīga „dāvana” vārda dienā morālā nokdauna veidā.

Var tikai minēt, kas tobrīd darījās septiņcīņieces galvā. Viņa noteikti labāk izvēlētos mačos startēt ar zilu aci nekā domāt, ka sezonas galvenās sacensības pēc būtības ir beigušās pirmajās desmit to sekundēs... Šādu neveiksmi tik ātri nevar pārdzīvot neviens. Daži pat beidz sacensības. Aiga turpināja, bet augstlēkšanā „peldēja”, līdz sev ierastajiem 1,74-1,77 metriem „neaizvelkot” 3-6 centimetrus.

Kaut kas nebija lāgā arī ar lodes grūšanu, jo 12,13 metru nav Grabustes, drīzāk viņas sekotājas Lauras Ikaunieces rezultāts. Pēc barankas otrajā mēģinājumā riskēšu apgalvot, ka Aiga bija viena grūdiena attālumā no izstāšanās. Tomēr viņa atrada sevī spēku, saņēmās un aizlingoja lodi pieklājīgā četrpadsmit ar pusi metru tālumā. Arī 200 metros uzrādītais pieticīgais rezultāts var maldināt – pretvējā personiskos rekordus sasniedza tikai trīs no daudzcīņas sacensību dalībniecēm.

Verdikts. Rezultāts nav cerētais, par vietu nemaz nerunāsim (pēc divām disciplīnām – pēdējā 28. vieta), taču par krampi un spēju saņemt sevi rokās ar asarām acīs pelnījusi tikai uzslavas. Neviens nav pasargāts no neveiksmes. Ko tad lai saka Juseins Bolts?

30. augusts – melnos nenoķersi, izsēto nesasmelsi
Aiga Grabuste teicami veica daudzcīņas otrās dienas disciplīnas, bet Dmitrijs Jurkevičs 1500 metros .

Aiga Grabuste
Šī bija Grabustes diena. Tāllēkšanā trešā vieta aiz vēlākās čempiones no Krievijas Tatjanas Černovas un vicečempiones Džesikas Enīsas, šķēpa mešanā arī iepriekš Aiga ir grozījusies ap 45 metru robežu – devītā vieta, bet 800 metros – 12. vieta disciplīnā un arī kopējā klasifikācijā pēc septiņām disciplīnām.

Latvijas rekords šeit nespīdēja arī tad, ja nebūtu pirmo divu nelaimīgo disciplīnu. Iemesls – pretvējš. Tomēr savāktie 6229 punkti ir ļoti labs rezultāts – Latvijas sportistu sasniegto pirmajā pieciniekā. Pēc 17. vietas Osakā un 13. – Berlīnē sperts vēl solītis uz augšu. Vietas un rezultāta ziņā gaidīts tika vairāk, taču žetons par cīņas gribu un visām pārējām piecām disciplīnām. „Ne visu var gribēt uzreiz!” īsziņā pēc sacensībām rakstīja sportiste. Kas zina, varbūt veiksme šoreiz viņu atstāja, lai būtu kopā ar Aigu pēc gada?

Dmitrijs Jurkevičs
Augstāk par pēcpusi neuzleksi – tas jāatceras visiem mūsu sportistu kritiķiem katrās sacensībās. Protams, reizēm it kā neiespējamais notiek – kā ASV hokeja izlases uzvara 1980. gada olimpiādē pār „sarkano mašīnu” – PSRS izlasi ar visu Helmutu Balderi sastāvā vai kā Radevičas pēdējo divu gadu sasniegumi, kaut gan par dāmām un pēcpusi stāstot, pa ausi netiek krauts tikai ārstam...

Varam teikt, ka Dmitrijs noskrēja slikti. Droši vien arī viņš pats tā domā, taču paskatīsimies faktus, kāds bija pamats no viņa gaidīt vairāk. Šogad uzstādītais Latvijas rekords (3:37,35)? Labi tas ir Latvijas mērogā, bet pasaules rekords ir par vairāk kā 10 sekundēm labāks. No divpadsmit pretiniekiem otrajā (Dmitrija) skrējienā šīs sezonas rezultāti sliktāki kā Latvijas sportistam bija tikai Venecuēlas un Franču Polinēzijas pārstāvjiem, bet bez rezultāta šogad bija Austrumu Timoras sportists. Tāpēc, kaut arī Jurkevičs ievērojami atpalika no Latvijas rekorda (Tegu – 3:42,69) un kaut arī 38 sportistu konkurencē tikai 30. vieta, viņš jau izdarīja vairāk, kā no viņa vajadzētu prasīt. Pretējā gadījumā ko lai saka beļģis un francūzis Mehdi Bāla, kas šogad bija skrējuši ātrāk? Par labu startu nosaukt grūti, bet savu iespēju robežās tas ir bijis. Nu, nav Dmitrijs nekāds kenijietis, etiopietis vai marokānis...