Olimpiskā zelta abas puses...

Armands Puče 2010-07-30 09:01

Šajā nedēļā pirms 30 gadiem visa Latvija bija lepna par divdesmit vienu gadu vecu, slaidu, gaišmatainu jaunekli, kas no Maskavas olimpiskajām spēlēm mājās atveda zelta medaļu.

Saruna ar Daini Kūlu notika Ventspils stadionā – savā ziņā simboliska vieta, jo tieši tur sākās viņa ceļš pretī pasaules lauriem. Septiņdesmitajos šī vieta izskatījās savādāka – ar izdedžu celiņu un koka tribīnēm, taču šie apstākļi netraucēja radīt vienu no dīvainākajām sadarbībām Latvijas sporta vēsturē. Runa ir par Kūlu un viņa treneri Māri Grīvu, kura īpatnējais pasaules redzējums uzšķīla latviešu šķēpa metējā milzu pārliecību un spēku. Kā tas notika? Par to uzzināsiet intervijā ar Kūlu, kas bija gana atklāta. Tik atklāta, ka pēc 30 gadiem mēs uzzinām dažus pārsteidzošus faktus, kas vēl nekad līdz šim nav dienas gaismu raudzījuši...

Kūla nebija vienas vasaras varonis – viņš bija tā laika pasaules šķēpa mešanas līderis un, ja krievi neboikotētu Losandželosas olimpiskās spēles, raug – mēs Daini, iespējams, sauktu par divkārtējo... Viņš joprojām ir vienīgais latvietis, kas pasaules vieglatlētikas čempionātā ir izcīnījis medaļu. No profesionālā sporta Kūla aizgāja divdesmit piecu gadu vecumā – savainojumi... Arī uz interviju viņš atnāca ar kruķiem – iepriekšējā dienā bija veikta operācija labajai kājai. „Eh, šī iemesla dēļ nevarēšu piedalīties pasaules veterānu čempionātā. Taču – savedīšu veselību kārtībā – būšu atpakaļ ierindā. Es savā vecumā varu palikt tikai labāks...”, puspajokam atmet Dainis, kurš jau vairāk kā padsmit gadus ir kokapstrādes uzņēmuma „Kurekss” tirdzniecības vadītājs. Kāpēc ne treneris šķēpa mešanā? „Man būtu ko iedot jaunajiem, bet – ēst taču arī gribās... Trenera darba atalgojums diemžēl neļautu pabarot ģimeni.” Vai tad olimpiskais zelts viņu nepadarīja bagātu? „Zini, cik es saņēmu par uzvaru Maskavā?” Dainis nosauc ciparu un pasaka – žigulim nesanāktu...

27. jūliju – dienu, kurā viņš kļuva par olimpisko čempionu – Dainis Kūla vēlākajos gados nekad nav atzīmējis. „Kad atbraucu no Maskavas olimpiādes – tad gan te bija svētki! Stadionā kādi septiņi tūkstoši sanāca... Tādu mirkļu vērts ir dzīvot! Bet tā – neesmu īpaši šim datumam uzmanību pievērsis. Vien šogad – kad aprit trīsdesmitā gadskārta – jūtu, ka interese par tā laika notikumiem apkārtējos atkal ir pamodusies.” Starp citu, Kūla pieder pie tās šķēpmetēju paaudzes, kas piespieda izmainīt šīs disciplīnas inventāra tehniskos parametrus. Arī Dainim pašam, reiz iesildoties, sanācis pārmest šķēpu pāri visam laukumam, līdz pīķis iedūries augstlēcēju sektora maisā...

Sarunu nodosim vērtēšanai šodien – pēcpusdienā. Būs labi!