Ja runa ir par hokeju... Un Tihonovu.

Kā tas beidzās, to mēs tagad zinām, bet vēlajā rudenī, kad Rīgas Dinamo komanda turnīra tabulā bija atrodama pie grunts gala, iedegās ideja Šupleru nomainīt ar kādu citu. Viens no pretendentiem bija Vasilijs Tihonovs – slavenā trenera dēls, viens no zināmākajiem krievu hokeja speciālistiem pasaulē. Zīmīgi, ka trenera karjera Vasīlijam sākās astoņdesmito gadu otrajā pusē, vadot Rīgas Dinamo juniorus. Starp citu, tieši Tihonovs juniors ar savu principiālo stingrību un laikam jau iedzimto prasību pēc dzelžainas disciplīnas visos dzīves un spēles sīkumos, spēja no Ķekavas pusamatieriem pie nopietnā hokeja dabūt tobrīd vaļīgo tīni Sandi Ozoliņu. Pēc tam abi tikās jau Ziemeļmerikā – Sanhosē Sharks sistēmā. Amerikāņi bija nolēmuši jauno Tihonovu piesaistīt savai komandai, lai viņš palīdzētu vieglāk adaptēties tā sauktajiem padomju hokeja jaunajiem talantiem, pie kuriem Sanhosē saimnieki pieskaitīja Artūru Irbi un jau minēto Ozoliņu. Ja vēl patur prātā, ka tolaik Sharks savu jauno spēlētāju izvēlē visai principiāli smēla no Austrumeiropas hokeja zupas katla, tad šāda sadarbība bija divtik svarīga. Vasīlijs savu kompetenci vispirms bija pierādījis deviņdesmito gadu sākumā, kad no pelniem bija izcēlis Pori (Somija) pilsētas hokeja klubu. Tad sekoja piedāvājums Amerikā kā NHL kluba galvenā trenera palīgam, pēc tam viņam uzticēja vadīt Sanhosē fārmklubu Kanzassitijā un, varam teikt – viņš ir viens no retajiem krieviem, kam tomēr Ziemeļamerikas hokeja garozā kā trenerim izdevās iekosties. Pēdējos gados Tihonova juniora domas un darbi bija viscaur saistīti ar dēla Viktora profesionālo karjeru. Ja godīgi, tik skrupulozi piedalīties sava lolojuma profesionālās karjeras izveidē, reti kurš ir spējis. Vasīlijs to izdarīja ar sev piemītošo pragmatismu – sak, es zinu, kas puikam jādara, ja viņš man uzticēsies, tad viss būs kārtībā. Puika tēvam noticēja...

Starp citu, puika Viktors ir dzimis Rīgā, taču izaudzis Amerikā – viņam ir amerikāņu pase, bet spēlējis Krievijas junioru izlasē. Laikā, kad tēvs strādāja Sanhosē, mazais Viktors draiskojās pa Sharks ģērbtuvēm un gribēja pēc katra treniņa Irbem likt vēl pasargāt vārtus... Tagad viņš aizdzīvojies līdz tam, lai viņam pašam būtu skapītis NHL ģērbtuvē. Pirms diviem gadiem viņu savos sarakstos paņēma Fīniksas Coyotes. Jau savā pirmajā rudenī Viktors Tihonovs spēja iekļūt NHL kluba pamatsastāvā, taču otrais gads tik veiksmīgs vairs nebija. Klubam nomainījās treneris un akcionārs, viņi sāka principiāli atteikties no tām iestrādnēm, ko bija veikuši priekšgājēji un jaunais nonāca fārmklubā. Līgums paredzēja, ka šādā statusā Viktoram ir iespēja izvēlēties – braukt spēlēt hokeju uz Eiropu. Viņš to arī izdarīja, aizvadot pusi no sezonas KHL klubā Severstaļ. Zīmīgi, ja salīdzinām uzbrucēja Tihonova aizvadīto spēļu skaitu un gūtos vārtus, tad pēc šāda rādītāja viņš snaipera kvalitātēs zaudējis tikai Marselam Hosam. „Ar Viktoru viss ir kārtībā – viņa profesionālā hokejista karjera tikai tagad sākas, tas ir ceļa sākums, taču esmu pārliecināts – ilga, gara un veiksmīga ceļa pirmais posms. Es vairs neesmu viņa aģents un pieskatītājs – tagad par viņu rūpējas profesionālas aģentūras. Dēlam ir visas iespējas, lai augstā līmenī spēlētu NHL”, tā par savu atvasi saka Vasīlijs. Viņš šajās dienās no Kalifornijas izskrēja cauri Rīgai, pa ceļam uz tēva astoņdesmito dzimšanas dienu, ko ģimenes lokā Tihonovi svinēšot Maskavā. Izmantojot seno dienu pazīšanos, lūdzu Vasīlijam dažus mirkļus sarunai. Viņš piekrita...

Ar Tihonovu runāt ir viegli, jo viņš... runā. Dažubrīd Vasīlijs ir ļoti paredzams, jo acīmredzot, NHL komunikāciju skolu izgājušais, gluži labi ir ielāgojis, kas jāsaka un kā vajag atbildēt uz žurnālistu jautājumiem. Taču kopumā – konkrēts, tiešs un kompetents. Tāds viņš būs arī jaunajā KHL sezonā, jo kopā ar Raimo Sumonenu piekritis vadīt Omskas Avangard. „Tas būs ļoti interesanti, jo mums ar Raimo pa abiem kopā ir liela pieredze – es esmu strādājis kā treneris NHL, viņš šajā līgā ir spēlējis. Pēc tam abi esam vadījuši dažādas Somijas līgas komandas – es Raumas Lukko, viņš Jokerit. Esam daudz viens pret otru spēlējuši. Tagad būsim blakus uz soliņa. Pēc play off spēlēm jau šajā pavasarī esam iepazinuši kolektīvu – puiši strādā profesionāli. Patīk, ka arī līderim Jaromīram Jāgram ir pareiza attieksme. Viņš, starp citu, pirms pasaules čempionāta tikai pēdējā brīdī pievienojās izlasei – visu laiku trenējās Omskā, lai ap viņu nebūtu tik liela ažiotāža. Tā kā varu teikt – esam sagatavojuši pasaules čempionu!”, Vasīlijs dzidri nosmejas, bet man ir iespēja viņam uzreiz pavaicāt, vai Jāgrs nebūs tas, kas vadīs šo komandu patiesībā? Zinu, ka vecā Tihonova mantiniekam šādā statusā nekad nenonākt, taču vēlos pārliecināties, ko īsti treneris atbildēs. Vasīlijs šajā ziņā nodemonstrē izcilu taktiķi. „Zini, komandā abi treneri ir profesionāļi – nešaubos, ka mēs atradīsim veidu, kā kopā ar Jāgru sasniegtu labāko, ko šī komanda laukumā var parādīt...” Tihonovs atklāj, ka Avangard praktiski sastāvu jaunajai sezonai ir nokomplektējusi. „Mums būs tradicionālā treniņnometne Vācijā, pēc tam divi pārbaudes turnīri – viss ir saplānots, darbs notiek...”

„Par Rīgas Dinamo neko daudz pagaidām nezinu, bet sezonas laikā noteikti savākšu sev vajadzīgo un noderīgo informāciju. Man ir liels gandarījums par Sanda Ozoliņa sniegumu laukumā – redzēju pagājušajā sezonā vairākas spēles Maskavā. Viņš uz ledus bija ļoti lietderīgs un labs piemērs citiem. Malacis!”. Tā aplinkus esmu nonācis līdz Rīgas Dinamo pagājušās sezonas piedāvājumam, taču Vasīlijs arī te iemanās izsoļot bērzu birzij cauri, ne zariņa nenolauzis... „Komandai bija interese... Tagad viņiem treneris ir, tāpēc nav vērts pie šī jautājuma atgriezties...” Bet, ja nu tāda iespēja tiktu izteikta vēlreiz? „Man ar Avangard ir līgums uz vienu sezonu. Ja Rīgas Dinamo izteiks šādu piedāvājumu pēc gada – būšu ar mieru... Mūsu ģimenei ar Rīgu un Dinamo komandu tomēr saistās ne tikai atmiņas, bet arī visa dzīve.” Vai Vasīlijs ir sekojis līdzi Latvijas izlases gaitām. „Iespēju robežās – sekoju. Labi, ka izlases kodols spēlē kopā Dinamo. Tieši tāpēc biju gaidījis no šīs komandas labāku sniegumu pasaules čempionātā. Kāpēc tas nebija – viegli spriest no malas. Ja būtu vairāk iekšā šajos procesos ap Latvijas izlasi, spētu kompetenti atbildēt.”

„Man šī sezona solās būt ļoti interesanta, jo KHL līmenī pastrādāt ir vērtīga skola un pieredze jebkuram trenerim. Mazliet žēl, ka vajadzēs pabūt ilgāk prom no ģimenes, jo mūsu mājas jau vairāk kā piecpadsmit gadu ir Kalifornijā, taču no otras puses – redzēšu biežāk tēvu... Viņam arī vajag atbalstu, lai gan patiesībā – viņa ģimene vienmēr ir bijis hokejs. Kamēr būs uz kājām – rausies uz arēnu... Manam dēlam tie paši gēni, tāpēc ticu, ka pēc gada prombūtnes, viņš atkal spēs atgriezties Fīniksas Coyotes pamatsastāvā. Un, ja tā notiks – paskat, vēl redzēsiet viņu pie sevis, jo Fīniksa vienu pirmsezonas spēli ir ieplānojusi nospēlēt Rīgā. Zinu, ka tas arī priekš Viktora būtu milzīgs notikums...” To arī Vasīlijam novēlu! Jo grozies kā gribi, bet Tihonovi ap Rīgu vien maisās. Protams, ja runa ir par hokeju...